Mēnesis bez inflācijas un deflācijas

Par patēriņa cenu izmaiņām 2013.gada oktobrī

Ziņa, ka oktobrī vidējais cenu līmenis bijis tāds pats kā pirms gada, varbūt nevairos statistiķu popularitāti tautā, bet nav nekāda pamata šo ziņu apšaubīt. Cilvēkiem ar stipru iekšējo pārliecību vienmēr ir iespēja atrast piemērus plēsonīgai cenu paaugstināšanai, taču ir arī nozīmīgi izdevumu posteņi, kas sarūk, piemēram, siltums oktobrī maksāja par 7,4% mazāk nekā pirms gada, sakari bija par 3,5% lētāki.

Gada atlikušajos mēnešos inflācija, visdrīzāk, pakāpeniski pieaugs, jo pērnā gada nogales bāze ir „plakana”, decembrī cenu līmenis pret oktobri nebija mainījies, lielā mērā pateicoties spēcīgam degvielas cenu kritumam novembrī. Parasti cenas gada pēdējos divos mēnešos nedaudz kāpj, kopš 2000.gada vidēji par 0,2% un 0,1%.

Pesimistu mierināšanai var pavēstīt, ka ir preces un pakalpojumi, kas strauji sadārdzinās, piemēram, spēcīgi pieaugušas īres cenas, kas liecina par apdzīvojamu mājokļu trūkumu ekonomiski augošajās valsts daļās, kamēr citur kļūst arvien vairāk pamesto.

Īres maksas kāpums gada griezumā oktobrī (+5,1%) bija mazāks nekā gada sākumā, tomēr tas bija viens no lielākajiem sadārdzinājumiem nozīmīgajos izdevumu posteņos. Oktobrī ir noticis straujš cietā kurināmā izmaksu lēciens – par 4,9%, kas varētu būt saistīts gan ar apaļkoku cenu augšupceļu, gan spēcīgo granulu pieprasījumu eksporta tirgos. Deflācijas beigu pienākšanu ir veicinājusi arī ilglietošanas preču – automašīnu, mēbeļu, mājokļa iekārtas cenu krituma bremzēšanās. Tās joprojām gada griezumā kļūst lētākas, bet daudz mērenāk nekā gada sākumā.

Tas, ka cenas gada griezumā kopumā tomēr nav mainījušās, bet mēneša inflācija ir pēc oktobra standartiem ļoti mērena (+0,3%), parāda, ka „iespēja” paaugstināt cenas saistībā ar eiro ieviešanu pirms morālā (pret)spiediena instrumentu pilnas iedarbināšanas ir izmantota pavisam nedaudz. Šis vārds pēdiņās jāliek tāpēc, ka katram uzņēmējam ir skaidrs, ka cenu celšana vēl nenozīmē lielāku apgrozījumu un peļņu.

Turpretim inflācijas gaidu kurināšana nupat jau sasniegusi groteskus apmērus, tāpēc eiro ieviešanas ieguvumu/zaudējumu bilance nu jāmetas aizstāvēt arī tiem, kuri nav bijuši šīs idejas lielākie entuziasti.

Apgalvojums, ka eiro ieviešanas dēļ cenas pieaugs par 5% vai pat 10% procentiem ir tas pats, kas apgalvot, ka latvieši nākamgad kaut kā viens otru kolektīvi „apčakarēs”, jo lielākā daļa patērētāju vai viņu apgādnieku ir arī ražotāji un pakalpojumu sniedzēji. Tas nav iespējams, cenu indeksa līkne jebkurā gadījumā atgriezīsies apmēram turpat, kur būtu bijusi bez eiro.

Taču, ja liels skaits pārdevēju, izmantojot īslaicīgu sajukumu patērētāju vērtības skalās un uzkurinātās inflācijas gaidas, tiešām nepamatoti paaugstinās cenas, tam sekas būs vājāks kopējais pieprasījums, bezdarba pieaugums vai lēnāka samazināšanās, galu galā nepieciešamība cenas atkal samazināt, jo cenas neveidojas no gravitācijas brīvā telpā.

Atsevišķu it kā nopietnu sabiedriskās domas veidotāju izteikumi netieši liecina, ka viņi sagaida inflācijas lēcienu pat divciparu skaitļu zonā (ja jau pat šādu nominālo ienākumu kāpumu „noēdīšot inflācija”, to nevar citādi interpretēt). Tāpēc 10% nav hipotētisks piemērs. Ir lietas, kas rada bažas par eiro ieviešanu, bet krass un neatgriezenisks cenu lēciens nav starp tām.

Cenu dinamika ilgākos laika periodos ir atkarīga no tā, cik kādas zemes iedzīvotāji augsti vērtē savu laiku. Ir pasaulē valstis, kur cilvēku laika cena ir vidēji pāris desmiti latu stundā, ir tādas, kur daži lati stundā (kā Latvijā) un arī tādas, kur tā rēķināma santīmos.

Atbilstoši veidojas arī cenu līmenis, ne tieši proporcionāli, jo cenās ir arī imports un citas komponentes. Var atrast veikalā Vācijā kādu preci, kas tur maksā lētāk un ar triumfālu mazohismu paziņot, ka tur VISS ir lētāks, bet diez vai to var saukt par rūpīgu statistisku analīzi.

Ziņa, ka Latvijā pirmo reizi konstatēts slavenā skotu filozofa, skepticisma pieejas aizstāvja Deivida Hjūma uzvārdā (bet ne tieši viņam par godu, īstais šī titula „īpašnieks” ir cita persona) nosaukta putnu suga – Hjūma ķauķītis, lika aizdomāties, kāpēc latvieši ir tik skeptiski par iespējām un sasniegumiem, bet nekritiski uzpūš riskus.

Autors ir DNB bankas ekonomikas analītiķis