Saulespuķu eļļa uz sliedēm: valdībai jārīkojas ātri

Rīgas pašvaldībā notiekošais ir jāsavalda nevis Pierīgas pašvaldībām un pilsoniskām iniciatīvām, bet valdībai

Tramvajs ir bīstama lieta, ar ko jums publiskajā telpā ne tikai tautas ienaidnieki, bet arī krievu sieviete, komjauniete var nogriezt galvu pat, ja esat iecerējis vakarā priekšniekot elites establišmenta sapulcē Dārzu ielā. Tā savulaik ziņoja municipālo lietu pētnieks profesors Volands krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova slavenajā romānā “Meistars un Margarita”.

Pateicoties šīm paaugstinātās bīstamības objekta sabiedriski simboliskajām īpašībām, ar tramvajiem jāapietas piesardzīgi, bet ar tiem, kuri tramvaju biļešu cenas nav spējīgi noteikt tiesiski, jārīkojas ar cietiem juridiskiem mehānismiem, nevis jāiznieko laiks, pārliecinot tīšu un kaitīgu demagogu.

Tiesību jaunradei jāsākas, pārliecinoties par saskaņu ar tiesisko sistēmu. Latvijas priekšrocība ir, ka tās konstitucionālie pamati, kā arī Satversmē nostiprinātās pamattiesības ir skaidri, lakoniski un plaši saprotami.

Tādēļ galvaspilsētas pašvaldības deputātu lēmums izmantot deklarēšanās sistēmu, lai ierobežotu pamattiesības, manuprāt, liecina par apzinātu vēlmi izaicināt Latvijas Republikas valdību, pārkāpjot pamattiesības. 

Faktiski viena, atsevišķi ņemta pašvaldība patlaban vēlas ieviest dzīvē Viskrievijas centrālās izpildkomitejas un Krievijas Padomju Sociālistiskās Federatīvās republikas Tautas komisāru padomes 1925.gada 28.aprīļa lēmumu “Par pilsoņu pierakstu pilsētās” tiesību principus. Jēdziens “прописка” (pieraksts – krievu val.) paredz vienu atļautu dzīvesvietu, savukārt Latvijas Republikas pilsoņiem dzīvesvietas var būt vairākas; deklarēšanās sistēmai ir pilnīgi citi mērķi, kas neierobežo dzīvesvietu skaitu Latvijā.

Satversmes 97.pants paredz „tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu”. Satversmes zinātniskajos komentāros, cita starpā, tieši norādīts, ka šī norma aizliedz izmantot deklarēšanās sistēmu pilsonisko, politisko un sociālo tiesību ierobežošanai – 2011.gada komentāra profesora Baloža vadībā 45.paragrāfs.

Sistēma, kur pamattiesību īstenošana kļūst atkarīga no dzīvesvietas un kur pārvietošanās ir apgrūtināta, lai arī ar fiskāliem līdzekļiem, ir pielīdzināma padomju okupācijas „pieraksta” sistēmai, kas vispārīgi atzīta – arī konstitucionālo tiesu spriedumos – par cilvēktiesībām neatbilstošu un kā tāda nosodīta. Piemēram, Immigration and Refugee Board of Canada, Ukraine: Enforcement of the residence permit rule (propiska) in large cities (2002), UKR39130.E.

Līdzību „pieraksta” sistēmas atkal ieviešanai pastiprina arī apstāklis, ka kārtējo reizi vienas pašvaldības pasažieru pārvadātājs, pārkāpjot Satversmes 86.pantu, Fizisko personu datu aizsardzības likumu un Eiropas Savienības tiesību normas, vāks personas datus, kas nav nepieciešami uzdevuma izpildei.

Ja vien arī pašvaldību ministrs sniegtu priekšstatu, ka apguvis Satversmes vērtību izpratni, varētu sagaidīt, kad šādu lēmumu atceļ un atbildīgos bargi soda.

No ministrijas, kura ir atbildīga par pašvaldību rīcības tiesiskuma uzraudzību, nebūtu jādzird runas: Pierīgas pašvaldībām būtu jāmeklē iespējas saviem iedzīvotājiem kompensēt gaidāmo cenu pieaugumu par sabiedriskā transporta izmantošanu Rīgā (..) „Sprūdžs aicina Pierīgas pašvaldības kompensēt e-talonu sadārdzinājumu”, Diena.lv. 2013.g. 8.oktobris.

Rīgas apriņķa turīgums, nodokļa sadale, pašvaldību finanšu izlīdzināšana un nacionālā telpiskās attīstības plāna iztrūkuma radītā izšķērdplešanās (urban sprawl) – visi ir leģitīmi politiskas diskusijas objekti, taču neviens no tiem nedod indulgenci pārkāpt tiesības. Acīmredzami daži vēl nav izauguši, lai mēs atmestu veco tiesību teorijas atziņu, kas tiesību normas pilnību saskata sankcijas esībā.

Sakritības pēc jāpiemin, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izsludinājusi, manuprāt, bezjēdzīgu un mākslīgi pazeminātas cenas iepirkumu metodiskās rokasgrāmatas papildināšanai pašvaldību normatīvo aktu izveidei. Metodiskai vadībai ar Ministru kabineta instrukcijām vai ieteikumiem pašvaldībām nav nekādas vainas, bet diemžēl, ja pašvaldības deputātiem ir viņiem vien zināmu iemeslu dēļ vēlme tīši aizskart pamattiesības, tad nepalīdzēs ne rokas-, ne kājas-, ne citu ķermeņa daļu grāmatas, kad, atsaucoties uz profesoru Preobraženski citā Bulgakova romānā – “Suņa sirds”, sabrukums ir iestājies citā vietā.

Ir nepieciešama valdības ātra, iedarbīga un nesaudzīga rīcība, lai novērstu kaitīgās rīcības atkārtošanas vēlmi. 

Likuma “Par pašvaldībām” 49.pants paredz pašvaldību ministra kompetenci apturēt nelikumīgus pašvaldības normatīvos aktus, bet 91.pants paredz pašvaldības domes atlaišanu, ja tā atkārtoti pārkāpj likumu. Tieši šīs normas ir lietojamas tramvaju biļešu lietā – stingri un asi nocērtot vēlmi ij ņirgāties par pilsoņiem, vācot to datus, ij pārbaudīt valsts pacietību. Jā, protams, ir zināms intelektuāls izaicinājums uzrakstīt laikietilpīgu rīkojumu par prozaisku tematu – tramvaju biļetēm, bet šis necilais darbiņš reiz ir tieši tas, kāpēc vispār tādus pašvaldību ministra amatus izveido.

Galvaspilsētas pašvaldībā notiekošais ir jāsavalda nevis Pierīgas pašvaldībām un nevis pilsoniskām iniciatīvām, bet valdībai, pirms ir iestājušās neprognozējamas un nekontrolējamas sekas.

Līdzīgi vairākiem simtiem tūkstošu pilsoņu šoreiz man būtu tiesības sagaidīt, lai valdība mani no zemākstāvošu instanču nelikumīgas rīcības aizstāv ātri – nedēļas laikā, nesagaidot, kad ļaudis sāk patiešām pieteikties „rīdzinieka kartei”, „vecrīdznieka kartei”, „patricieša pirms 1857.gada kartei”, „Sigismunda Augusta privilēģijas kartei”, jo Anniņa jau saulespuķu eļļu ir nopirkusi, kā arī ne vien nopirkusi, bet arī uz sliedēm jau izlējusi.

Autore ir Eiropas Tiesību institūta vadošā pētniece