Uz Eiropas Savienību vai uz Eirāzijas Savienību*

Austrumu partnerības valstis krustcelēs

2008.gadā Polija un Zviedrija aizsāka Eiropas Savienības Austrumu partnerības iniciatīvu. Tās mērķis bija radīt platformu tirdzniecības un citu jautājumu apspriešanai ar bijušās Padomju savienības valstīm Armēniju, Azerbaidžānu, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu un Ukrainu, lai noslēgtu brīvās tirdzniecības līgumus, liberalizētu vīzu režīmu un attīstītu citas sadarbības formas. 2010.gadā Krievija, Baltkrievija un Kazahstāna izveidoja konkurējošu Muitas savienību, bet 2011.gadā nāca klajā ar ideju līdz 2015.gadam izveidot Eirāzijas savienību.

Krievija pēdējā laikā izdara spiedienu uz Austrumu partnerības valstīm, lai tās pievienotos Muitas savienībai. Augustā tā ieviesa īslaicīgas papildus pārbaudes importam no Ukrainas (Reuters). Pavisam nesen Krievija aizliedza vīnu un stiprā alkohola importu no Moldovas (Nielsen). Armēnija, acīmredzot, jau ir piekāpusies Krievijas spiedienam (The Moscow Times).

Pirms novembra beigās plānotā Viļņas samita Austrumu partnerības valstis ir fundamentālas izvēles priekšā – turpināt ciešāku tirdzniecības integrāciju ar Eiropas Savienību vai pievienoties Krievijas virzītajai Muitas savienībai (šie varianti ir savstarpēji izslēdzoši).

Lai atbildētu uz jautājumu, kura izvēle Austrumu partnerības valstīm piedāvā vairāk iespēju nākotnē, ir vērts vispirms paskatīties uz to Centrālās, Austrumu un Dienvideiropas valstu pieredzi, kuras savulaik izvēlējās ciešākas integrācijas ceļu ar Eiropas Savienību un tagad ir kļuvušas par ES dalībvalstīm. Pēc tam to var salīdzināt ar pašreizējo Austrumu partnerības valstu sasniegtajiem rezultātiem.

Sāksim aplūkot t.s. jaunās ES dalībvalstis. Pēc Rumānijas un Bulgārijas pievienošanās 2007.gadā un Horvātijas uzņemšanas ES šā gada jūlijā, to kopā ir 13 (pārējās desmit pievienojās 2004.gadā). Mēs aplūkojām, cik veiksmīgi šīs valstis ir samazinājušas ienākumu plaisu ar bagātākajām ES valstīm. Kā bāzi salīdzinājumam mēs izvēlējāmies Vāciju – lielu un diversificētu augstu ienākumu ekonomiku. Mēs analizējām, kā ir mainījies IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes jaunajās ES dalībvalstīs salīdzinājumā ar Vāciju laika posmā no 1995.līdz 2012.gadam.

1995.gadā Centrālās un Austrumeiropas valstis jau bija atstājušas aiz muguras sākotnējo šoku, kuru radīja pāreja uz tirgus ekonomiku. Lielākā daļa no tām drīz pēc tam sāka aktīvus integrācijas centienus ar ES, taču pagāja aptuveni desmit gadi līdz šie centieni noveda līdz dalībai Eiropas Savienībā. Laiks no 1995.līdz 2012.gadam arī ir periods, par kuru salīdzināmi dati no Pasaules Bankas ir pieejami par pilnīgi visām mūsu analīzē iekļautajām valstīm. Visbeidzot, šis laika posms arī ietver sevī Lielās recesijas izraisīto šoku un tam sekojošo parādu krīzi vairākās ES valstīs.

13 jauno ES dalībvalstu konverģences stāsts ir atainots zemāk:

Četrās no šīm valstīm (Kiprā, Maltā, Slovēnijā un Čehijā) relatīvais ienākumu līmenis bija salīdzinoši augsts jau 1995.gadā (58% no Vācijas līmeņa vai augstāks). Šīs valstis kopš tā laika ir panākušas salīdzinoši nelielu tālāku konverģenci ar Vāciju. Taču visas pārējās deviņas valstis, kuru IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes 1995.gadā bija 40% no Vācijas līmeņa vai zemāks, ir panākušas ievērojamu ienākumu līmeņa izlīdzināšanos ar Vāciju. Ungārijā, kas relatīvi ir uzrādījusi visvājāko sniegumu no šīm deviņām valstīm, relatīvais ienākumu līmenis attiecībā pret Vāciju ir pieaudzis no 40% 1995.gadā līdz 52% 2012.gadā, savukārt Lietuva attiecīgo rādītāju ir uzlabojusi no 28% 1995.gadā līdz 58% 2012.gadā.

Tagad paskatīsimies, kā attiecībā pret Vāciju šajā pašā laikā ir attīstījušās Austrumu partnerības valstis (lūdzu, ņemiet vērā mēroga maiņu uz vertikālās ass):

Visas sešas no šīm valstīm 1995.gadā bija nabadzīgākas par vistrūcīgāko no iepriekš analizētajām 13 ES valstīm, taču, izņemot Baltkrieviju un pavisam nesen Azerbaidžānu, tām nav izdevies panākt vērā ņemamu konverģenci ar Vācijas ienākumu līmeni. Moldovā, kas ir visdramatiskākais piemērs, IKP uz vienu iedzīvotāju 1995.gadā bija vien 7% no Vācijas līmeņa, bet līdz 2012.gadam tā šo rādītāju ir uzlabojusi tikai līdz 8% no Vācijas līmeņa. Raugoties no konverģences skatu punkta, Moldovā šo laika posmu grūti nosaukt citādi kā par zaudēto paaudzi. Arī Armēnija, Gruzija un Ukraina nav uzrādījušas daudz labāku sniegumu.

Savukārt tagad pievienosim grafikam Krieviju (lūdzu, atkal ņemiet vērā mēroga maiņu uz vertikālās ass):

Mēs redzam, ka Krievija, līdzīgi kā tās deviņas ES dalībvalstis, kuras 1995.gadā sāka attīstīties no līmeņa, kas bija 40% no Vācijas ienākumu līmeņa vai zemāks, arī ir panākusi būtisku ienākumu izlīdzināšanos ar Vāciju. Detalizēta Krievijas straujās konverģences iemeslu analīze nav šī raksta mērķis, taču neapšaubāmi būtisku lomu tajā ir spēlējuši ieņēmumi no naftas un gāzes eksporta. Vienlaikus iepriekšējā grafikā arī nevar nepamanīt to, ka, lai gan Krievijas konverģence ir bijusi iespaidīga, tā nekādi nav veicinājusi relatīvā ienākumu līmeņa pieaugumu Armēnijā, Gruzijā, Moldovā un Ukrainā.

Patlaban šīs valstis ir izvēles priekšā – turpināt ekonomisku integrāciju ar Krieviju vai ciešāk sadarboties ar Eiropas Savienību. Armēnija savu izvēli, acīmredzot, jau ir izdarījusi, visticamāk, vadoties ne tikai no ekonomiskiem apsvērumiem. Ir dažādi iemesli, kāpēc valstis izvēlas tirdzniecības partnerus, taču, vadoties no ienākumu konverģences izredzēm, ES kā ciešākas integrācijas partnera izvēles priekšrocības Moldovas, Gruzijas un Ukrainas gadījumā šķiet viennozīmīgas, neskatoties uz īstermiņa satricinājumiem, kādus šāda izvēle radīs.

Atsauces

Nielsen, Nikolaj, „Russia Bans Moldova Wine Ahead of EU Summit“, EU Observer, 11 September 2013 

Reuters (2013), „Russia Tightens Customs Rules to Force Ukraine into Union“, 15 August 2013 

The Moscow Times (2013), „Armenia Will Join Customs Union“, 5 September 2013 

* Raksts tulkots no oriģināla angļu valodā “To EU or not to EU: Eastern Partnership Countries at the Crossroads” un publicēts ar “Roubini Global Economics EconoMonitor” atļauju

Autori: Andris Strazds ir Nordea Bank Finland plc vecākais ekonomists; Tomass Greness ir ekonomikas profesors Ziemeļkarolīnas Valsts universitātē ASV