Sods par meliem

Jeb kā ar morālo atbildību par nepatiesības teikšanu

Bijušā izglītības un zinātnes ministra un augstskolas profesora Roberta Ķīļa iekulšanās satiksme negadījumā ar visām no tā izrietošajām sekām ir raisījusi plašu izjūtu klāstu plašsaziņas telpā. Atkarībā no tā, vai cilvēks ir Ķīļa fenomena Latvijas politikā atbalstītājs vai noliedzējs, sajūtas svārstās no draudzīgas līdzjūtības līdz ļaunam priekam.

Ar akmeni sviest paklupušajam, protams, ir viegli, ja neaizdomājas par paša iespējām reiz paklupt. ParĶīļa nodarījuma smagumu un tam atbilstīgu sodu lai lemj tiesa un policija.

Neviens no mums nav pilnībā pasargāts no tīšas vai netīšas likuma pārkāpšanas, tādēļ nevajadzētu pārāk sapriecāties par cita cilvēka publisko kaunu un negodu.

Liekas, ka ar soda piespriešanu un izciešanu būtu jāpazūd arī traipam no mundiera, kas radies tieši šī likuma pārkāpuma gadījumā. Jo tāda jau ir soda jēga civilizētā sabiedrībā – tas ir kaunpilns un neizbēgams, taču izciešams un līdz ar to vainu izpērkošs. No tāda viedokļa Ķīļa politiskajai vai zinātniskajai karjerai nākotnē nebūtu pārvelkama trekna un neizdzēšama svītra.

Morālā atbildība
Tomēr diezin vai tik vienkārši ir ar morālo atbildību par patiesības slēpšanu jeb noklusēšanu, kas Ķīļa sāgā tik skaudri duras acīs gandrīz nedēļas garumā. Plašsaziņas līdzekļiem tik draudzīgais un savos publiskajos izteikumos parasti ne pārāk izvēlīgais Ķīlis no sākta gala atzina savu vainu negadījumā, taču par alkohola lietošanu gan, šķiet, apmaldījās trīs priedēs.

Spriežot pēc atspoguļojuma plašsaziņas līdzekļos, sākotnēji Ķīlis nekādi nevarēja apstiprināt no policijas izskanējušo informāciju par alkohola klātbūtni viņa organismā. Tad vēlāk parādījās versija, ka pa dienu ticis tomēr dzerts alus. Vēl pēc kāda laika atklāsme, ka tiekot lietoti medikamenti, kas varētu būt pie vainas alkohola ilgākai un stiprākai klātbūtnei organismā.

Taču pavisam jauna versija parādās dienu pirms tiesas sēdes intervijā TV3 ziņām, kurās Ķīlis atzīst, ka bijis tomēr vakariņās restorānā, kur dzerts vīns un alus. Kurai no versijām ticēt? Un vai tās maz ir visas versijas šajā šķietami nebeidzamajā publisko atklāsmju virknē?

Priekšzīme studentiem
Tajā pašā intervijā TV3 ziņām Ķīlis nožēlo negadījuma izraisīšanu, pauž gatavību atbildēt par savas neapdomīgās rīcības, sēžoties pie stūres reibumā, sekām, kā arī gatavību atlīdzināt zaudējumus cietušās automašīnas īpašniekam. Tomēr ne vārda par to, ka vairākas dienas viņš publiski ir maldinājis sabiedrību un nav teicis patiesību.

Tajā pat sižetā minēts, ka Ķīlis patlaban gatavojas jaunajam mācību gadam un darba cēlienam augstskolā. Žēl, ka sižetu veidojošajam žurnālistam neienāca prātā uzdot jautājumu, kādu piemēru saviem studentiem Ķīlis rāda ar šādu rīcību, apzināti maldinādams sabiedrību vairāku dienu garumā un, šķiet, nejuzdamies nemaz vainīgs par to.

Tā kā Ķīlis patlaban ir projām no aktīvās politikas un beidzot atkāpies arī no izglītības un zinātnes ministra Vjačeslava Dombrovska (RP) ārštata padomnieka amata, šai lietai it kā varētu pielikt punktu. Tomēr arī pēc punkta pielikšanas paliek mieles par to, cik pārlieku iecietīga kā sabiedrība esam pret patiesības sagrozīšanu un sabiedrības maldināšanu. Kādu gan priekšzīmi rādām saviem bērniem un ko ceram sagaidīt no studentiem, kurus māca šādi pasniedzēji?

Sanita Upleja ir neatkarīgā žurnāliste.