Jaunākie darbaspēka apsekojuma rezultāti ir īsta dārgumu lādīte
Vienā teikumā raksturojot 2013.gada 2.ceturkšņa darbaspēka apsekojuma rezultātus, var teikt, ka tie visumā atbilst gaidītajam un ekonomisko norišu vispārējai loģikai. Taču detaļās parādās interesantas nianses. Vispirms par pašu svarīgāko – nodarbināto skaitu. Tas gada griezumā pieaudzis par 22.3 tūkstošiem jeb 2.6%, ievērojami lēnāk nekā 1.ceturksnī, taču tad darbaspēka apsekojuma rezultāti izskatījās gandrīz neticami labi. Tāpēc arī kāpums starp 1. un 2. ceturksni šogad bijis mazāks nekā citus gadus.
Vairāk pilna laika darbinieku
Ko lai dara, reizēm statistikas datos kaut kas ”nosvārstās”, tāda ir dzīve. Te vēl jāpiebilst, ka nozīmīgi, par 1.8 procentpunktiem jeb no 90.1% līdz 91.8% audzis pilnu laiku strādājošo īpatsvars. Savukārt starp respondentiem, kuri nestrādā pilnu laiku, ļoti strauji aug to daļa, kuri gluži vienkārši nevēlas to darīt. Kāpums notiek jau no 2010.gada, īpatsvaram pieaugot no 7.6% līdz 24.9%. Acīmredzot, algām un uzņēmējdarbības ienākumiem kāpjot, lielāka sabiedrības daļa var atļauties strādāt mazāk.
Pie līdzīgas atziņas noved izskaidrojuma meklēšana šodienas datu lielākajam pārsteigumam – ekonomiski aktīvo cilvēku īpatsvara lejupslīdei 15-74 gadu vecuma grupā no 66.4% līdz 65.3%. Līdz šim krīzes pārvarēšanas periodā bija noticis pretējais. Varbūt lielāks cilvēku skaits domā, ka var atļauties studēt pilnu laiku? Ekonomiski neaktīvo skaits 15-24 gadu grupā nav mainījies, par spīti mazākam cilvēku skaitam tajā, tātad tas it kā varētu būt izskaidrojums, taču cits datu griezums vēsta, ka skolēnu un studentu skaits starp ekonomiski neaktīvajiem gada laikā samazinājies par 6000 jeb 4.3%.
Kāpj par trešdaļu
Kas visstraujāk pieaudzis? Izrādās, tas ir mājsaimnieku un mājsaimnieču skaits – par 14.1 tūkstoti jeb 30.2%! Pirmajā brīdī šķita, ka kaut kas dīvains notiek ar 45-54 gadu vecuma grupu, tajā ekonomiski neaktīvo skaits ir pieaudzis par 10.6 tūkstošiem jeb 31.9%. Nevienā citā grupā nekas tamlīdzīgs nav vērojams, taču šie fakti viens otru ļoti labi papildina. 45-54 gadi ir vecums, kurā valstīs ar ilgāku tirgus ekonomikas ”stāžu” cilvēkiem caurmērā ir visaugstākās algas. Tātad šajā vecuma grupā augošs cilvēku skaits pelna pietiekami labi, lai viņu dzīvesbiedri varētu atļauties nestrādāt.
Acīmredzot, arī mūsu sabiedrība pakāpeniski ”normalizējas”.
Šie ir cilvēki, kuriem tirgus reformu sākumposmā bija 25-35 gadi, tātad visaktīvākā cilvēku ekonomiskā mūža daļa ar labākajām iespējām ielēkt pārmaiņu vilcienā, un daudzi no viņiem ir sekmīgi turpinājuši būvēt karjeru. Vēl piebildīsim, ka neaktīvo īpatsvars visstraujāk pieaudzis starp cilvēkiem ar augstāko izglītību, arī tas labi saskan ar šo hipotēzi – laulības mēdz notikt starp cilvēkiem ar līdzīgu izglītības līmeni.
Rezerves izsīkst
Turpretim starp vismazāk izglītotajiem cilvēkiem neaktivitāte gada laikā ir visstraujāk samazinājusies. Par darba tirgus ”dziļo” rezervju pakāpenisku izsmelšanu liecina apstāklis, ka 3-4 gadus nestrādājušo skaits samazinājies straujāk (par 44%) nekā bezdarbnieku statusā līdz 2 gadiem pavadījušo skaits (par 24.8%). Vēl citā veidā šo domu ilustrē tas, ka nodarbinātība visstraujāk (par 7.2%) pieaugusi 55-64 vecuma grupā, nākamā 65-74 vecuma grupa ar 6.2% kāpumu. Tātad darba tirgum pamazām kļūstot ”šaurākam”, darba devēji ir spiesti pārtraukt pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku diskrimināciju darba tirgū.
Katrā ziņā nespēja atrast darbu nevarētu būt ekonomiski neaktīvo skaita kāpuma iemesls. To cilvēku skaits, kuri atzīst, ka nespēj atrast darbu, gan ir par 3.2 tūkstošiem lielāks nekā pirms gada, bet 2012.gada 2.ceturkšņa skaitlis bija neparasti neliels, no tendences ”izlecošs”, un kopējā cerības zaudējošo skaita virzība joprojām ir lejupejoša.
Bezdarba jeb darba meklētāju īpatsvars krīt gluži vai fantastiskā tempā, par 4.9 procentpunktiem jeb 30% no 16.3% līdz 11.4%. Atlaisto vai štatu samazināšanas dēļ darbu zaudējušo skaits par pusi – no 61.0 līdz 32.0 tūkstošiem – samazinājies gada laikā. Izskatās, ka valdošais viedoklis par bezdarba samazināšanās tempu šogad būs izrādījies pārāk pesimistisks.
Kopumā kopš krīzes zemākā punkta darba meklētāju skaits sarucis par pusi.
Krīzes laikā bija sarucis to cilvēku īpatsvars, kuru galvenais ienākumu avots ir pabalsts, bet tagad kāpums gada griezumā no 10.2% līdz 11.7%. Tas noteikti nevarētu būt bezdarbnieku skaita izmaiņu dēļ, tas nepārprotami samazinās. Arī slimot cilvēki diez vai sākuši vairāk. Kas atliek – maternitātes pabalsts? Tas būtu ļoti iepriecinošs skaidrojums, bet laiks rādīs.
Uzņēmējiem stundu mazāk
Šoreiz vēlētos vērst uzmanību uz kādu rādītāju, kam parasti pievērš mazāk uzmanības – tas ir pamata darbavietā vidēji nostrādāto stundu skaits. Kopš 2010.gada izmaiņu nav bijis, bet ilgtermiņa tendences un detaļas atklāj interesantas nianses. Pirms 10 gadiem bijām viena no cītīgāk strādājošajām Eiropas tautām, ”pie virpas” pavadot 42 stundas nedēļā, tagad vairs tikai 38.1 stundas. Visstraujāk, no 46.4 līdz 39.2 sarukušas darba devēju jeb īpašnieku nostrādātās stundas. Jāpiebilst, ka uzņēmēju slodze iepriekš krasi saruka nekustamo īpašumu buma laikā, krīzes laikā strauji pieauga, bet tagad ir tuvu iepriekšējam minimumam.
Tas nesaskan ar apgalvojumiem, ka uzņēmējdarbības vide pēdējo četru gadu laikā kļuvusi sarežģītāka.
Jāpiebilst, ka arī blakus darbā strādājošo skaits starp visiem nodarbinātajiem kopš 2010.gada gandrīz nav mainījies, bet līdz tam strauji samazinājās. Sarukušas arī papilddarbā nostrādātās stundas.
Nodarbinātības izmaiņas nozaru griezumā izmaiņas visumā izskatās likumsakarīgas, piemēram, pieaug nodarbināto īpatsvars rūpniecībā, bet samazinās lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Kaut arī turpina sarukt jauniešu īpatsvars, izglītībā nodarbināto īpatsvars nemitīgi palielinās. Kaut kas šajā nozarē tiešām nav kārtībā, bez reformām nekādi neiztikt.
Man ir liela skepse par aptaujāto deklarēto neto darba algas lielumu, kas noteikti ir krietni samazināts, taču tendencēm uzmanību pievērst ir vērts. Krīzes laikā, precīzāk – 2010.gada 1.ceturksnī to īpatsvars, kuri teica, ka saņem līdz 200 latiem, sasniedza graujošus 45.3%. Šobrīd tas samazinājies līdz 28.9%, visstraujāk krītoties tieši pēdējā gada laikā. Procentuāli visstraujāk aug to īpatsvars, kuri saka, ka saņem 500-1000 latus uz rokas.
Komentāri (29)
Una Grinberga 14.08.2013. 17.49
Vai Strautiņš nav aizdomājies, ka tas varētu būt saistīts ar to, ka pusmūža mājsaimnieces un mājsaimnieki nevar atrast darbu atbilstoši savām prasmēm? Jauniešiem un pirmspensijas paaudzei ir mazāki iekrājumi un tādēļ tie ir gatavi strādāt mazāk apmaksātu un vienkāršāku darbu. Un tas nav saistīts ar to, ka pusmūža paaudze ir labāk nodrošināta un var atļauties nestrādāt. Diezgan ačgārna un maldinoša loģika.
3
dzerkaleliva > Una Grinberga 14.08.2013. 19.59
Minējumus var elementāri pārbaudīt, paanalizējot datus.
——————————-
Kā redzam pēc algu tabulas, tad virs 1.000Ls pelna 1.6% no 889.000 Latvijas strādājošo iedzīvotāju, nu kuriem puse ir vīriešu. Tātad teorētiski otrās puses uzturēt varētu 7.112 iedzīvotāju. Gadījumā, ja visi vīrieši, kuri saņem vairāk par 1.000Ls uzturētu mājsaimnieces. Mājsaimnieces ir 45.000 sieviešu, tātad pat ideālā gadījumā 38.000 no viņām nestrādā, jo nevar atrast darbu, nevis tāpēc, ka otrā puse pelna pietiekami.
———————————
Man pazīstamās nevar atrast darbu kopš krīzes sākumu, izlāpās ar gadījuma darbiem, uzkrājumiem, īpašumu pārdošanām un otrās puses nopelnīto. Nepazīstu nevienu, kurai būtu darbs un labprātīgi aizgājusi no darba, tāpēc, ka otrā puse pietiekami pelna. Pat ja vīrs pelna krietni virs 1.000Ls un sievai ir darbs, tad viņa strādā.
0
Vita > Una Grinberga 15.08.2013. 13.20
Tas, ka 40+ paaudze tiek diskrimineta darba tirgu, diemzel, ir skarba realitate…sai vecuma gan ari ir uzkrajusies gan dzives, gan darba pieredze, gan ari noformejies savs viedoklis (kurs nereti tiek ari pausts, it ipasi situacijas kur jasastopas ar nelikumibam un dazada veida manipulacijam) tadel, pec maniem verojumiem, dalai darbadeveju (ipasi kompanijas, kur ir gados jauna vadiba) skietam “problematiski”…ertaki ir 20-gadnieki, kurus var “iegrozit” pec vadoso pratu velmem un vajadzibam…
0
lindapastare > Una Grinberga 14.08.2013. 18.21
Arī tavi minējumi ir tikai… minējumi. Viss atkarīgs no priekšstatiem par Latviju. Ja šķiet, ka viss kopumā iet pareizajā virzienā, tad patiešām ir arī iespējams atrast pozitīvus iemeslus dažādiem procesiem. Bet, ja viss šķiet pilnīgā p@kaļā, tad var izdomāt tikai negatīvus iemeslus. Kamēr kāds neveiks objektīvu pētījumu kādēļ pusmūža sievietes ar augstāko izglītību izvēlas nestrādāt, jebkādas spekulācijas tikai atklās to autoru optimisma/pesimisma pakāpi un neko vairāk.
0
Eleonora Maisaka 14.08.2013. 21.30
Kusunoki Masashige 楠木 正成
..līdz 1946, kad tupie jeņķi-okupanti….
Nevajadzēja iekrist uz fiziskā un garīgā kropļa, Staļina kājslauķa, Rūzvelta, provokāciju un uzbrukt Pearlharborai, bet palīdzēt savam dabīgam sabiedrotam, Hitleram iznīcināt absolūto ļaunumu, likvidēt smirdošos primātus – homo sovieticus, atbrīvot simtiem verdzībā smokošo tautu. Tad varētu dzīvot laimē un pārticībā, kopt savas tradīcijas un pielūgt imperatoru.
1
dzerkaleliva > Eleonora Maisaka 14.08.2013. 22.17
Tokyo was bombed repeatedly after November 1944 as the Americans opened air bases in the Mariana Islands that were in range. The most stunning results came on the night of March 9–10, 1945. The U.S. Army Air Forces sent 325 B-29s over Tokyo. They came in at low level and were unescorted because the Japanese air defense system was totally inadequate. They dropped 1665 tons of incendiary bombs containing a jelly-like mixture of rubber, lye, and coconut oil, all blended with gasoline. An unstoppable firestorm burned out 45 square kilometers and killed over 100,000 people in a matter of minutes. Most of the victims suffocated in bomb shelters when the firestorm consumed the oxygen. One fourth of the buildings in the entire city were destroyed. The raid marked a turning point in the American strategic air war against Japan. Previously, most methods were “precision” raids that used high explosives against industrial targets. Now, the strategy was to use area raids that used incendiary bombs to burn Japanese cities and kill the workers who kept the war machine going. Leaflets were dropped by the millions to order civilians to evacuate to the towns and rural areas which were not bombed. Half of Tokyo’s 7.4 million residents did flee. The strategy was similar to the air war against German cities and reflected prewar Air Force strategic planning, which focused on the burning of Tokyo and other industrial and command centers as a way to destroy an enemy’s military capability.[31]
After a long interval of silence, private memories of the catastrophic firebombings became public when air raid survivors joined together to write a history of the raids and then built the Tokyo Peace Museum to transmit the experience of war. It is the only public Museum to the city’s wartime experience
0
Eleonora Maisaka 14.08.2013. 22.29
Kusunoki Masashige 楠木 正成
Garam palagam nav nekādas nozīmes, ja Japāna bez jebkāda loģiska iemesla bija uzbrukusi ASV un par to norāvās. Tā vietā vajadzēja iet un dabeigt krievu, ko neizdarīja 1905. gadā.
1
+1
-2
Atbildēt
@dzerkaleliva > Eleonora Maisaka 14.08.2013. 22.34
Mums gan nebija izvēles, ja mēs nebūtu uzbrukuši, tad jeņķi mūs būtu nolikuši pie vietas daudz ātrākā un pazemojošākā veidā, tagad tas vismaz tika izdarīts ar cīņu.
——————————————
Frontē ar Krieviju karot mums nebija resursu un Mongolijā bijām atrāvušies, bet kāpēc Vācija ar Eiropas sabiedrotajiem pakāsa visu šo lietu, likdami pakāst arī mums, tas jājautā Hitleram.
———————————————
Bet kopumā. Kopš tā laika jeņķi mums ir likuši mieru, briti un citi eiropiši no Āzijas vispār ir aizvākušies un arī jeņķiem te nekas vairs nepieder, izņemot dažas šūšanas un datoru fabrikas. Jā, un narkotiku ražotnes Afganistānā.
0