“Metalurgs” ir upuris akcionāru alkatībai

Intervija ar “Prudentia” valdes priekšsēdētāju Kārli Krastiņu

“Liepājas metalurga” bankrots valstij izmaksātu vairākkārt dārgāk nekā uzņēmuma glābšana, secina “Prudentia” valdes priekšsēdētājs Kārlis Krastiņš.

Valsts kase aprīlī samaksāja Itālijas “Unicredit” bankai 4,3 miljonus latu no valsts galvotā kredīta “Liepājas metalurgam” (LM), un nākamais maksājums atbilstoši grafikam bija jāveic oktobrī. Banka varēja prasīt visas summas pirmstermiņa atmaksu, ja aizņēmējs nepilda līguma nosacījumus. Ko no līgumā noteiktā LM bija pārkāpis, ja banka tagad pieprasīja pirms termiņa samaksāt uzreiz visus atlikušos 47,4 miljonus latu?

Es, protams, esmu redzējis gan LM, gan valsts kā galvotājas parakstītos līgumus. Visas detaļas izpaust nedrīkstu, bet tā lielā lieta, domāju, varētu būt saprotama cilvēkiem, kuri ar kredītiem saskārušies. Ja aizņēmējs, LM, ir finanšu grūtībās un par to raksta visa prese, ja jau pirmais maksājums tam nebija pa spēkam un valstij kā galvotājai tas bija daļēji jānomaksā, ja tiesā ir iesniegts tiesiskās aizsardzības procesa pieteikums un lieta ir ierosināta, tad, es teiktu, jebkurā normālā valstī kredītlīgumā ir tā saucamie defolti jeb saistību neizpildes parametri. Manis uzskaitītie atbilst šiem parametriem, lai jebkura banka varētu vērsties pret jebkuru aizņēmēju, pieprasot pilnas summas nomaksu, un, ja aizņēmējs to nevar izdarīt, tad atbilstoši visiem galvojuma līguma noteikumiem – pa tiešo pie galvotāja.

Vai aizdevējam bija šaubas, vai galvotājs, proti, Latvijas valsts, veiks kārtējo maksājumu oktobrī?

Protams, diemžēl jāatzīst, ka šaubas bija. Vēl papildus jāņem vērā, ka tiesiskās aizsardzības procesa termiņš ir divi mēneši kopš lietas ierosināšanas brīža – tas beidzās piektdien. “Unicredit” ar saviem juristiem tam visam, protams, seko līdzi, un, es to precīzi nezinu, bet varu modelēt, ka pagājušonedēļ acīmredzot nonāca pie secinājuma, ka tie riski ir pietiekami ilgi, 26.jūlijs ir pavisam tuvu, un varbūt tuvākajā laikā var tikt ierosināta arī maksātnespēja – ja nebūtu pagarinājuma termiņa. Acīmredzot viņi saprata, ka tie riski ir pārāk lieli, tāpēc jāgriež – jāpieprasa visa summa.

Vai tie tātad bija politiskie riski – viņi baidījās, ka oktobrī valdība varētu atteikties maksāt?

Nē, tie ir juridiskie riski. Domāju, ka viņi baidījās no tā, ka, piemēram, iestājoties “Metalurga” maksātnespējai, viņu kā aizdevēju pozīcijas varētu tikt apdraudētas. Diemžēl jāatzīst, ka Latvijas praksē ir dažādi īpatnēji precedenti, kad, pateicoties mūsu nesakārtotajai maksātnespējas situācijai – ne tikai likumdošanai, bet arī praksei, administratoru negodprātīgai rīcībai -, kreditora prasību apmērs pēkšņi netiek atzīts, mainās. Latvijā diemžēl ir bijuši visādi brīnumi, un droši vien “Unicredit” šādu informāciju ir ievācis. Līdz ar to – kāda iespēja ir viņiem? Būt tā kā „labajiem”, riskēt un nepieprasīt pilnu summu, vai arī prasīt – izpildiet stingri līgumos atrunātās tiesības, un, neiedziļinoties šajā mūsu Latvijas, atvainojos, putrā, iet uz priekšu un vienreiz priekš sevis noslēgt šo lietu.

Vai varat nosaukt kādus sliktus maksātnespējas administrēšanas piemērus, kuri varētu būt nobiedējuši aizdevējus?

Domāju, ka visi kreditori, visas bankas ir saskārušās ar problēmām Latvijas maksātnespējas administrēšanā kā procesā, kurā ir neprofesionāli, negodprātīgi, nekompetenti administratori. Un rezultātā uzņēmuma finanses pēkšņi atšķiras, kreditoram caur tiesu jāpierāda, ka viņš ir kreditors, notiek dokumentu viltošana un tamlīdzīgi. Varat paprasīt jebkurai bankai, kas bijusi iesaistīta šajā procesā. Protams, konkrētus gadījumus tās nekomentēs, bankas vispār nelabprāt kaut ko komentē, bet ir skaidrs, ka to gadījumu ir daudz.

Maksātnespēja būtu viens no scenārijiem. Otrs būtu tiesiskās aizsardzības process, tad – investoru piesaistīšana. “Unicredit” acīmredzot par reālāko iznākumu uzskatīja maksātnespēju. Kā izskatās jums?

Riski diemžēl pastāv, to es nevaru noliegt. Tomēr gribētu teikt – Latvijas valstij nomaksājot, tas ir finansiāli neizdevīgi, negatīvi ietekmē naudas plūsmu, taču valsts ir būtisks ieguvējs juridiskā plāksnē, nostiprinot pilnā apmērā savas balsstiesības par pilnu summu. Jo, kamēr valsts to maksājumu nebija veikusi, bija tā, ka valstij, protams, bija ieķīlāts viss, kas pēc līguma bija paredzēts, bet, ja maksātnespēja iestātos, valstij kā nodrošinātam kreditoram balsstiesības būtu bijušas tikai par četrarpus miljoniem latu. Līdz ar to savu mantu, kas, kā minimums, sedz 51 miljona prasības, valsts ar balsstiesībām varētu aizstāvēt tikai par četrarpus miljoniem. Esam šo situāciju nopietni analizējuši arī ar saviem juristiem – tas radītu nevajadzīgus riskus valstij. Līdz ar to solis, ko itāļi spēruši un valsts ir bijusi spiesta pieņemt, ir būtiski uzlabojis valsts juridiskās pozīcijas un noņēmis no laukuma dažādas neskaidrības. Tas ir būtiski, kaut arī, protams, no finansiālā viedokļa ļoti nepatīkami.

Kā ir palielinājusies valsts ietekme uzņēmumā?

No visiem kreditoriem, kas ir apmēram 125 miljoni latu (tas var vēl mazliet pamainīties, jo uzņēmums tomēr vēl funkcionē, vismaz grāmatvediski), valstij ir apmēram 52 miljoni latu. No kopējā kreditoru apjoma tas ir nedaudz zem puses, bet, kas ir būtiski – maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesa ietvaros kreditorus sadala nodrošinātajos un nenodrošinātajos. Lai varētu apstiprināt tiesiskās aizsardzības pasākumu plānu, par to ir jānobalso vienkāršam vairākumam no nenodrošinātajiem un divām trešdaļām no nodrošinātajiem. Līdz ar to valsts ir būtiski nostiprinājusi savu lomu nodrošinātajā daļā un praktiski var vienpersoniski ietekmēt un apstiprināt procesu.

Nenodrošinātajā sadaļā ir ar valsti cieši saistītais “Latvenergo” kā lielākais kreditors, “Citadele”, kas ir daļējā valsts īpašumā, un tad daudzi maziņie kreditori, pārsvarā piegādātāji. Šīs proporcijas mēs, protams, esam smalki rēķinājuši un modelējuši, lai kreditoru klubs, kuru mēs pārstāvam, un līdz ar to valsts intereses būtu maksimāli tālredzīgi nopozicionētas, izskatot iespējamos tiesiskās aizsardzības plānus un par tiem balsojot. Vai arī maksātnespējas gadījumā balsojot par vienu vai otru mantas atsavināšanas plānu šīs tiesības būtu pilnvērtīgi un pareizajā proporcijā izmantotas pēc likuma, pēc bilances, kas ir kreditoram pret aizņēmēju.

Atgriežoties pie scenārijiem – cik reāla jūsu ieskatā ir maksātnespēja un kādas ir iespējas sekmīgi īstenot tiesiskās aizsardzības procesu?

Maksātnespēja ir tas scenārijs, kurā īpašu gudrību vai darbību nevajag, lai tas iestātos. Protams, pievienotā vērtība un zināms racionāluma un pragmatisku pūļu pielietojums būtu orientējams uz tiesiskās aizsardzības plānu un tā saskaņošanu. Tas paātrinātu uzņēmuma darbības atjaunošanu. Mēs esam teikuši kā “Prudentia”, un ar katru nedēļu, kopš no aprīļa sākuma pārstāvam kreditoru klubu, pieaug mūsu pārliecība par to, ka “Metalurgs” ir labs un normāls, dzīvotspējīgs uzņēmums, neskatoties uz krīzi, kas valda Eiropā un arī pasaulē. “Metalurgs” ir upuris akcionāru cīņām un konfliktiem, alkatībai, varaskārei, neadekvātai mantkārībai un neprofesionālai un, iespējams, negodprātīgai vadībai.

Mēs redzam “Metalurgu” kā dzīvotspējīgu uzņēmumu, kas ir un var būt Latvijas tautsaimniecībai svarīgs. Līdz ar to vienā vai otrā juridiskā scenārijā mēs esam pārliecināti par to, ka šis uzņēmums var atjaunot darbu. Tiesiskās aizsardzības plāns ir vienkāršāks un ātrāks, lai tā darbību atjaunotu, ja tādu varētu ar kreditoriem apstiprināt. Iestājoties maksātnespējas situācijai, ilgais skatījums, mūsuprāt, paliek nemainīgs, vienkārši iestājas virkne juridisku procesu, kas ir jāiziet, lai maksātnespējīgs uzņēmums, attiecīgi izanalizējot situāciju – bankrots vai sanācija -, varētu atkal turpināt darbību. Katram no abiem ir plusi un mīnusi. Varbūtības, kurš ātrāk vai vienkāršāk realizēsies, ļoti grūti būtu paredzēt. Bet mums ir vēl tikai mēnesis laika, lai tiktu skaidrībā.

Kāpēc vajadzēja šo pagarinājumu? Akcionāri nebija izpildījuši nevienu no galvenajām valdības prasībām – ne ieguldīt līdzekļus, ne atdot akcijas par vienu latu, ne nomainīt uzņēmuma vadību. Viņi atsakās sadarboties. Kas tur vēl nav skaidrs?

Jā, principā nesadarbošanās un jūsu uzskaitītās problēmas ir, taču lielākoties tieši no akcionāru puses. Vēl vairāk – akcionāri savā starpā cīnās, es teiktu, ar ļoti agresīvām metodēm. Bet es to tomēr negribētu attiecināt uz visu “Metalurgu”, jo ir uzņēmuma vadība, valde, vadošie un pārējie darbinieki…

Vai tad tie arī nav īpašnieku radinieki un draugi?

Lielā mērā, protams, taisnība, tur ir visādas šādas saiknes. Tomēr ir arī, manuprāt, normāli, neatkarīgi speciālisti. Bet tie dokumenti, kurus viņi iesniedza kreditoriem, respektīvi, tiesiskās aizsardzības plāna versija, nesniedz visas vajadzīgās atbildes. Tomēr kreditori un mēs uzskatām, ka šis uzņēmums, atkārtoju, ir dzīvotspējīgs. Neskatoties uz visām problēmām, tomēr tika pieņemts lēmums un arī “Prudentia” tika uzdots mēģināt strādāt pie tāda tiesiskās aizsardzības procesa un būtība restrukturizācijas plāna, kuram kreditori tic. Jo tā plāna versija, ko līdz šim iesniegusi vadība, nesniedz atbildes uz jautājumiem.

Jūs domājat priekšlikumus izbeigt kriminālprocesu, slēgt Latvijas metāllūžņu tirgu, iepludināt uzņēmumā arvien vairāk budžeta naudas?

Nē, tik agresīvi tas nebija. Mēs kā “Prudentia” varam spriest par ekonomiskajiem un biznesa jautājumiem. Par šo kriminālprocesu – nu, tas nav mūsu lauciņš. Doma ir tāda, kā reāli, racionāli, pragmatiski mainīt biznesa modeli. Jo droši vien grūti ir jebkura uzņēmuma darbiniekiem, kas tur ilgi strādājuši, paskatīties uz sevi no malas un būtiski radikāli mainīties – atteikties no visām sponsorēšanām, no visiem liekiem izdevumiem, no disproporcionālas darbinieku esamības vienā departamentā un neesamības citā. Mūsuprāt, tur ir virkne racionalizācijas un uzlabošanas iespēju, tās ir ieteikuši arī par kreditoru naudu algotie “Metal Consulting Group” no Londonas. No kreditoru puses ir darīts nopietns darbs, lai palīdzētu mums pašiem un arī “Metalurga” vadošajiem darbiniekiem saprast situāciju. Pagājušajā nedēļā mums tur bija tiešām liels darbs, nedēļu mani kolēģi Liepājā strādāja, un it kā tur tā domāšana iet pareizā virzienā. Tad redzēsim. Mums ir ļoti īss laiks, lai saprastu, vai pa biznesa līniju to var ar viņiem sakārtot vai nevar.

“Prudentia” tagad piedalās arī šā plāna izstrādē. Iznāk, ka esat abās – kreditoru un akcionāru – pusēs?

Nē, nē, mēs to plānu palīdzam izstrādāt kreditoru interesēs, protams. Jo – kā tiek apstiprināts tiesiskās aizsardzības plāns? Pēc būtības, ja uzņēmums ir nonācis tiesiskās aizsardzības procesa lietā, tad lielākā lemšana par uzņēmuma nākotni ir kreditoriem, nevis akcionāriem vai vadībai. Protams, viņiem ir jāsadarbojas, un plāns galu galā uz tiesu jānes valdei. Taču bez manis minētā kvoruma nodrošinātajā un nenodrošinātajā daļā to plānu nevar apstiprināt. Valdei ir, kā lai saka, lielākoties tehniska rakstura informācija. Un būs administrators, kas valdes lomu vēl samazinās, proti, uzraudzīs tiesiskās aizsardzības procesa izpildi, ja tas process būs, protams. Maksātnespējas gadījumā valde un akcionāri vispār aiziet malā, visu nosaka administrators. Tā ka nav tā, ka mēs tur esam duālā lomā.

Vai nevar vienkāršoti teikt – ja jau valstij tagad uzņēmumā ir noteicošā loma, plāns tiks apstiprināts, lai arī kāds tas būtu?

Nē. Bez šiem biznesa jautājumiem, kas ir tīri “Prudentia” kompetencē, ir jūsu minētie jautājumi un šķēršļi – esošie akcionāri, vai kreditori piekritīs saskaņot tādu plānu, kas pēc biznesa un naudas plūsmām viņiem būs pieņemams, bet – ar vecajiem akcionāriem. Visdrīzāk jau – nē. Tad ir juridiskie ceļi, kā var panākt šādas situācijas izmaiņu.

Kā atņemt akcijas?

Jā, pēc būtības – kā nodrošināt to, lai kreditori nesubsidē akcionārus. Un es gribētu uzsvērt – visus akcionārus. Šeit nav labo un slikto, ir visi akcionāri, kas pēc likuma kā akcionāri ir tādi, kādi ir. Tālāk, ja cilvēks paralēli ir bijis valdē vai padomē, tad viņa atbildību vērtē arī atbilstoši amatam. Un nākošais būtiskais jautājums ir jaunu līdzekļu ieguldīšana. Tas, protams, ir smagākais jautājums gan kreditoriem, gan arī kopumā uzņēmumam. Jo skaidrs, ka varam restrukturizēt un sakārtot, un sagatavot pieņemamu plānu, bet uzņēmums nevar atsākt darbu, ja tajā neiegulda naudas līdzekļus. Kā minimums – apgrozāmā kapitāla nodrošināšanai. Un tie ir pietiekami lieli līdzekļi.

Cik vēl valstij maksās šā uzņēmuma darbības nodrošināšana, ja ies tiesiskās aizsardzības procesu? Uzņēmuma zaudējumi pirmajā ceturksnī bija 10 miljoni, šogad kopumā tie plānoti 33 miljonu apmērā. Par kādām valstij vēl ieguldāmām summām ir runa?

Man šie jautājumi, protams, ir uzdoti. Mūsu aprēķini un dziļāka analīze, kas laika gaitā ir kļuvusi iespējama, apstiprina – lai “Metalurgs” varētu normāli strādāt, apgrozāmais kapitāls ir vajadzīgs apmēram divu mēnešu līmenī. Tas, protams, atkarīgs no tā, cik uzņēmums mēnesī saražo. Skaidrs, ka, atsākot darbu, uzņēmums nebūs spējīgs uzreiz saražot optimālo daudzumu, sākumā tas būs kaut kāds minimālais daudzums, kas pakāpeniski pieaugs. Bet, piemēram, ja strādātu ar tādu apgrozījumu kā pagājušogad – apmēram 300 miljonu latu apmērā -, tad, izdalot ar divpadsmit, iegūtu apmēram divdesmit piecus miljonus, un divu mēnešu apgrozījums – 50 miljoni – būtu optimāls ideālais modelis, ja uzņēmumam būtu apgrozāmie līdzekļi šādā apmērā.

No valsts budžeta?

Nē. Lai nesabiedētu visus, ir tā – apgrozāmie līdzekļi nenozīmē uzreiz naudu kontā, tie veidojas no vairākām pusēm. Viens, piemēram, ir – piegādātāji atliek samaksu par piegādāto preci, teiksim, uz 30 dienām. Tas attiecas uz galvenajām izejvielām – metāllūžņiem, kā arī elektrību, gāzi, darba algām un citām lietām. Skaidrs, ka ar katru no piegādātājiem jārunā atsevišķi. Un, protams, bankas ar savām kredītlīnijām. Protams, ņemot vērā, ka uzticība pret “Metalurgu” no visām pusēm ir ļoti zema, liela daļa no šiem līdzekļiem būs vajadzīga skaidras naudas veidā. Bet, kā jau teicu – tas ir pilnvērtīgai darbībai. Lai to atsāktu, apjomi būs mazāki, mēnesī 25 miljonus latu neapgrozīs, tas būs krietni mazāk, pēc tam pakāpeniski šo līmeni pieaudzēs. Lai darbību atjaunotu, summa varētu būt apmēram divreiz mazāka, cik precīzi – to mēs tagad rēķinām, strādājot pie tiesiskās aizsardzības plāna, un ar kreditoriem diskutēsim.

Bet ir cita veida izmaksas, kuras, protams, nevienam nepatīk, – uzturēšanas jeb konservācijas izmaksas. Neatkarīgi no tā, kāds juridiskais vai finansiālais scenārijs būs saistīts ar darbības atjaunošanu, valdībai un pārējiem kreditoriem jau skaidrojam, ka tur ir unikālas iekārtas – milzīgas, energojaudīgākās Latvijā. To uzturēšanai ir nepieciešama pastāvīga enerģijas padeve – gan elektrības, gan gāzes veidā. Un šīs izmaksas ir pusmiljons līdz miljons latu mēnesī, maksimālais – 12 miljoni gadā, kaut gan ziemas un vasaras izmaksas atšķiras, un ir vēl simtiem nianšu, kuras esam izanalizējuši. Tas ir ļoti būtiski, jo pret ķīlu arī jāizturas kā gādīgam saimniekam, un, mūsuprāt, ir racionāli un pamatoti šīs izmaksas segt. Jo ķīlas vērtībai tiks nodarīts milzīgs kaitējums, ja šīs enerģijas padeve tiks atslēgta, un var būt problemātiska šo iekārtu darbības atjaunošana vispār. Jo tur ir tūkstošiem agregātu, un, lai to stāvokli saprastu, ik pa laikam šīs iekārtas ir kaut vai uz īsu brīdi jāpalaiž – vai viss kustas, vai nav nozagts, nav sabrucis. Tā ir vesela pilsēta. Ja to atslēgs, tas būs pēdējais gājiens, un uzņēmums nespēs atjaunot darbu pat pie investoru parādīšanās. Tas ir liels risks.

Cik liels ir risks, ka investors tā arī neparādīsies? Un ka valdībai faktiski būs pasaules tirgū jākonkurē ar Krievijas, Ukrainas, Ķīnas valdību subsidētajiem uzņēmumiem?

Jebkurš bizness ir sarežģīts, un grūti pateikt, kurš ir grūtāks. Mums pieredze bijusi ar dažādiem biznesiem. Bet man šķiet, ka te tomēr lasītājam un Latvijas iedzīvotājam vajadzētu diezgan vienkārši saprast lietas. “Metalurgs” nav šeit vienkārši nejaušības pēc. “Metalurgs” ir ostā, tā ir ļoti liela stratēģiska priekšrocība, jo pa jūru iet lētākais transports, bet pārvadāt smagas preces ir ļoti dārgi. Un apkārt ir dabiskā metāllūžņu zona Baltijā. Tātad jau cara laikos un pēc tam padomju laikos tas viss ir loģiski izvietojies. Metāllūžņi ir, bija un būs, un “Metalurga” apjoms apmēram atbilst Baltijas metāllūžņu apmēram. Tātad uzņēmums strādā ar vietējo izejvielu – vismaz tā tam būtu jābūt normāli.

Pirka tomēr caur sazarotām shēmām…

Nu, tas ir jautājums – kāpēc tas ir jādara? Pamatojuma tam īsti nav. Vēl gribu teikt, ka “Metalurgs” būtībā nodarbojas ar zaļo ražošanu, jo viena lieta ir rakt rūdu un izsmelt dabas resursus, cita – nodrošināt lūžņu otrreizēju apriti. Pasaulē apmēram 30% no metalurģijas izmanto šo otrreizējo apriti. No šāda viedokļa “Metalurgs” ir loģisks uzņēmums. Un nav milzīgs, apjomi, ar kuriem tas strādā, ir tādi, lai varētu atrast pircēju. Jautājums ir par to, cik profesionāli tie pircēji tiek meklēti. Mūsuprāt, līdz šim nav profesionāli meklēti. Ļoti daudz starpnieku. Domāju, [ekonomikas] cikls sāk atkal lēnām izlīdzināties – ne tikai Āfrikā, bet arī Eiropā sāks atkal būvēt. Mēs to visu redzam nevis rožaini, bet gan racionāli. Pragmatiski, normāli kontrolējot izmaksas, pērkot izejvielas vietējā tirgū, “Metalurgs” vienkārši nevar būt nerentabls.

Pirms pāris mēnešiem kādi iespējamie investori tika publiski pieminēti, bija mājieni, ka esot arī citi. Vai joprojām kādi interesējas?

Es varētu teikt tā – mēs uzskatām, un arī šo investoru interese apliecina, ka no aktīvu viedokļa uzņēmums ir labs. Atrodas ostā, ir modernas kausēšanas iekārtas, nu, velmēšanas sadaļa ir novecojusi, to visi zina, bet tas nav briesmīgi, to var modernizēt. Problēma ir tieši juridiskā, emocionālo un subjektīvo šķēršļu esamība. Tikko to izdosies sakārtot no juridiskā viedokļa – tiesiskās aizsardzības vai arī maksātnespējas procesa ietvaros -, domāju, investoru interese pat pieaugs.

Vai arī maksātnespējas gadījumā un pat tad, ja būs negodīgs administrators?

Tādas bažas, protams, ir, bet tā ir arī „tehnika” – ja kreditori un valsts savas intereses pienācīgi nopietni aizstāvēs un uzraudzīs, tā nebūs nepārvarama problēma.

Bet vai maksātnespējas gadījumā valsts nezaudētu jebkādu teikšanu par cenu vai nosacījumiem, līdzko būtu iecelts administrators?

Nu, es tomēr uzskatu, ka, ja grib, tad valsts var ļoti daudz, pat ja nav tieši, skaidri tehniski un juridiski mehānismi. To arī bankas atzīst no vispārējās prakses – ja ļoti cītīgi un kārtīgi raugās un, teiksim tā, diskutē ar administratoru, tad administrators, pat neskatoties uz likuma it kā noteikto brīvību, ļoti pārdomā katru savu soli. Taču gribu teikt, ka jebkurā gadījumā investoru interese ir. Bet jāsaprot arī to, ka kaut kādas bažas par kaut kādu potenciālo atkarību, pieņemsim, no kaut kādiem Austrumu pircējiem ir pilnīgi nepamatotas. Izejviela ir vietējā un nav par katru cenu jāimportē no Austrumiem vai Rietumiem. Attiecīgi vairāk ir runa par to, ka šajos krīzes ietvaros sinerģija un esamība kādā lielākā grupā, iespējams, varētu dot labāku pieeju noieta tirgiem un plašāku kooperāciju. Bet, kā teicu, aktīvs ir labs, izejvielas ir, tehnoloģija kausēšanā ir moderna. Tāpēc situācija nav vienkārša, taču nav arī bezcerīga.

Vai esat aprēķinājuši, cik uzņēmuma sakopšana pārdošanai konkrētā laika posmā izmaksās nodokļu maksātājiem?

Es varbūt atbildēšu no otra viedokļa. Ja valdība savulaik, 2008.gadā, nebūtu lēmusi, Saeima balsojusi un pēc tam jau nākamā valdība nebūtu parakstījusi šo galvojumu, vai tad Latvijas iedzīvotājiem būtu pilnīgi vienalga, kas notiktu ar “Metalurgu”? Vai mēs par to runājam tikai tāpēc, ka, lūk, ir galvojums un ir sarežģīta situācija? Manā skatījumā – “Metalurgs” tomēr no cara laikiem 130 gadus ir strādājis, izgājis cauri visiem privatizācijas brīnumiem, turpina strādāt. Tas ir ļoti svarīgs un nopietns uzņēmums Latvijas tautsaimniecībai, un tāda pilsēta kā Liepāja, protams, ir saistīta ar “Metalurga” nākotni. Cik tad mums ir to lielo ražošanas uzņēmumu? Kur mums ir tā rūpniecības atjaunošanas politika? Vai mēs par to diskutējam tāpēc, ka mums skauž, ka tur bijušas tāda veida cilvēku darbības un tāda veida galvojumi, vai arī tāpēc, ka tas ir tautsaimniecībai svarīgi?

Diezin vai daudziem skauž, redzot, ka daži cilvēki to uzņēmumu, iespējams, vienkārši izzaguši. Un diezin vai daudzi iebildīs, ka būtu labi, ja tas turpinātu strādāt jau kā normāls uzņēmums. Jautājums bija – cik tas mums maksās?

Valdībai pašlaik ir šo 52 miljonu prasības pret uzņēmumu, un maksimālā versijā – ja būtu jānodrošina uzņēmuma apgrozāmo kapitālu, un nebūtu citu resursu, nebūtu investoru un esošie kreditori proporcionāli kopējai pašreizējo prasību summai nodrošinātu šos apgrozāmos līdzekļus, valstij vajadzētu rēķināties ar papildus 20 – 25 miljoniem latu apgrozāmo līdzekļu nodrošināšanu. Restrukturizējot uz līdzvērtīgiem noteikumiem kā pārējie kreditori šīs savas 52 miljonus vērtās prasības un acīmredzot izstiepjot kādā noteiktā laikā par ilgtermiņa kredītu, valstij maksimālā ekspozīcija varētu būt kādi 70 – 75 miljoni latu. Visu šo summu tad, visdrīzāk, varētu arī atgūt, tikai noteiktā laikā. Protams, uzņemoties kaut kādus riskus. Un valsts jau pašlaik kā galvotājs šos riskus ir uzņēmusies par 52 miljoniem.

Kā jebkura uzņēmuma restrukturizācijā, kreditoriem ir tāda sarežģīta izvēle – neko nedarīt un pieļaut bankrotu vai mēģināt tomēr nodrošināt, lai uzņēmums atsāk darbu, un paralēli mēģināt piesaistīt citus naudas resursus – bankas vai investorus -, kas varētu palīdzēt to visu izdarīt.

Cik maksātu otrais scenārijs – maksātnespēja? Jūsu pašu ziņojumā, kas noplūdis presei, vērtējat, ka izdotos atgūt 20 – 50% no aizdevējiem samaksātās summas.

Mēs esam plašāk sarēķinājuši, kā to mums lūdza gan kreditoru klubs, gan arī valdība. Es teiktu tā – uzņēmuma bankrota un darbības neatjaunošanas gadījumā ķīlu vērtība ir viszemākā, var būt pat negatīva. Tās ir iekārtas piecu, septiņu stāvu māju augstumā, to pārvietošana ir stipri unikāls pasākums. Ja tās nestrādā, vēl jāatbrīvo teritorija, jāmaksā par to transportēšanu, teritorijas sakopšanu, attīrīšanu. Mēs esam sarēķinājuši, ka trīs gadu ietvaros zaudējums tautsaimniecībai būtu apmēram 235 – 240 miljoni latu. Tie cipari veidojas no tiešiem zaudējumiem, ķīlas vērtības neiegūšanas, plus ir uzturēšanas izmaksas, valsts kā “Latvenergo” kreditors zaudētu, paralēli vēl “Latvenergo” tur savā īpašumā apakšstaciju – apmēram 9 miljonu ieguldījumu, nerunājot par augstsprieguma līnijām un citām izmaksām un ieguldījumiem. Vēl valsts kā 75% akcionārs “Citadelē” zaudētu nekustamo īpašumu atsavināšanas gadījumā.

Tad vēl būtu tiešie bezdarbnieku pabalstu maksājumi un pārējie, kas pēc likuma ir jāveic. Tad – netiešie nodokļu neieņēmumi, kurs Valsts kase, Finanšu ministrija, Labklājības ministrija un pārējie ir apmēram sarēķinājuši, esam tikai apkopojuši šos datus un visu salikuši kopā. Ir vēl arī Valūtas fonds, Komercbanku asociācija un vēl visādi neatkarīgie analītiskie gudrie prāti rēķinājuši, ka ietekme uz kopproduktu šā gada ietvaros būtu 0,5%. Tas viss korelē. Līdz ar to, sanāk, ka valstij trīs gados zaudējumi un neiegūtie ieņēmumi būtu 230 – 240 miljoni latu.

Kāpēc īpašnieku akcijas nebija ķīlas priekšmets?

To jūs jautājiet tiem cilvēkiem, kuri 2008. – 2009.gadā to formēja. Kā profesionālis un kā patriots es varētu teikt: galvojuma došana, iespējams, bija pareizs solis, bet tā tālākā noformēšana, risku analīze, ķīlu aizsardzība un visi pārējie pasākumi kreditoram un valstij kā galvotājai nebija pietiekamā profesionālā līmenī.

Vai jums kā profesionālim un patriotam nešķiet, ka viss jau tika uzbūvēts tā, lai var iestāties situācija, kad valstij nav kur likties un ir jāmaksā?

Vai es varu atbiedēt filozofiski? Es tomēr esmu optimists un redzu, ka mainās situācija, kad atsevišķi ietekmīgi Latvijas politiski ekonomiskās elites cilvēki domāja, ka valsti var muļķot nepārtraukti. Es domāju, ka, paldies Dievam, šī situācija mainās. Valsts, lai arī lēnām un grūti, bet kļūst profesionālāka un savas intereses jebkurā veidā – kā nodokļu iekasētājs vai kā kreditors, vai kā galvotājs – arvien prasmīgāk māk aizsargāt.