Mazo algu pētījums norāda uz valdības un uzņēmēju populismu

“Re:Baltica” pētījums raisījis diskusiju sociālajos tīklos un internetā, bet ne valdībā

“Re: Baltica” jaunākais pētījums par zemajām algām Latvijas uzņēmumos izraisījis aktīvu diskusiju sociālajos tīklos un arī interneta medijos. Darbaspēka jomas profesionālis Reinis Lazda norāda, lai arī pētījumā atklātais nav jaunums, svarīgākais ir – tas parāda, ka Latvijā trūkst pietiekami plašas un ticamas informācijas par darba vidi un algām, kā arī to, ka labāk izglītotiem un atalgotiem nav priekšstata, kā dzīvo sabiedrības vienkāršākā daļa. Sevišķi nezinoši šajā aspektā ir paši uzņēmēji.

“Re:Baltica” vadītāja Inga Spriņģe atbildē visiem pētījuma kritizētājiem atzīst, ka diskusijas raisīšana arī bijis mērķis, turklāt parādīt Latvijā valdošo divkosību gan darba devēju, gan valdības runās. Viņa norāda, ka diskusija sociālajos tīklos turpina valdošo stereotipu ražošanu – par “mežonīgo kapitālismu” un “tirgus visu sakārtos”. Tā interneta komentētāji turpina piedalīties kopējā populismā.

Pagājušajā nedēļā arī žurnāls “Ir” publicēja “Re:Baltica” pētījumu par to, kā var izdzīvot ar zemu algu, cik patiesībā par smagu mazkvalificētu darbu pelna Latvijas uzņēmumos, kuri sevi uz ārpusi pasniedz kā veiksminieku un uzņēmuma vadība atļaujas pirkt dārgas automašīnas, nevis investēt darba spēkā.

“Šajā un arī “Re:Baltica” oktobra pētījumā jau ar skaitļiem (BICEPS aprēķins) pierādījām, ka šobrīd realizētā dārgā iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanas politika nedod lielu ieguvumu cilvēkiem ar mazajām algām,” atgādina Spriņģe. Viņa pārmet valdībai un finanšu ministram, ka notiek populistiska runāšana, ko bezatbildīgi tiražē mediji. “Rakstā jau minēts, ka IIN samazināšana mazo algu saņēmējiem ļauj ietaupīt 1,40Ls mēnesī, kamēr, pie patreiz Finanšu ministrijas izstrādātās programmas, neapliekamā minimuma pacelšana ļautu uz rokas paturēt par 26 latiem vairāk,” raksta Spriņģe.

Viņa uzsver, ka “Re:Baltica” nav pret IIN samazināšanu, bet līdzsvaram jābūt no abām pusēm. “Ja valdība palīdz uzņēmējiem un cilvēkiem ar lieliem ienākumiem, tad vienlaikus nauda jāatrod arī neapliekamā minimuma celšanai,” raksta Spriņģe.

Viņai iebilst politologs Ivars Ījabs, kurš “Satori.lv” publicētajā komentārā norāda: “Prasībā pēc sociālas solidaritātes nevajadzētu muļķot pašiem sevi. Kapitālisms pēc definīcijas ir ļoti nežēlīgs, un tieši tas padara to par tik efektīvu saimniekošanas sistēmu. Ja neviens negribēs braukt ar “Porsche”, tad neviens arī neradīs nekādas darbavietas.”

Savukārt Reinis Lazda, kurš norāda, ka ir darbaspēka jomas profesionālis, turpat diskusijā “Satori.lv” norāda, ka lielākā daļa no pētījumā konstatētā viņam nav ne jaunums, ne pārsteigums. Tomēr, viņaprāt, ir jāuzsver kas cits – pētījums ir parādījis, ka Latvijā trūkst pietiekami plašas un ticamas informācijas par darba vidi un darba algām. Faktiski algu pētījumos, ko veic Latvijā, uzņēmumi piedalās brīvprātīgi, “līdz ar to dati par nelieliem ražojošajiem un pakalpojumu uzņēmumiem un tajos nodarbinātajiem nav pieejami”.

“Arī “Re:Baltica” pētījums dod ieskatu tikai atsevišķos uzņēmumos un īsti nepalīdz raksturot darba vidi mazkvalificētajās profesijās Latvijā, tomēr ieskats ir spilgts, tas palīdz atmaskot vienu otru apkārt klejojošu mītu,” raksta Lazda.

Otra lieta, kam pievērš uzmanību Lazda, ir tas, ka labāk izglītotiem un atalgotiem speciālistiem nav priekšstata, kā dzīvo sabiedrības vienkāršākā daļa. “Pilnā mērā to var attiecināt arī uz pašiem uzņēmējiem, jo pat viņi savu darbinieku problēmas izprot vien miglaini,” apgalvo Lazda. To viņš pamato ar kādu psiholoģijā diezgan labi zināmu atziņu – indivīdi, kas nāk no grupām ar augstu sociālo statusu, daudz vājāk iztēlojas, ko domā un kā dzīvo indivīdi mazāk priviliģētajās grupās.

Lazda diezgan nežēlīgi raksturo Latvijas uzņēmēju vidi, norādot, ka viņiem “vispār maz par ko ir priekšstats”. “No savas pieredzes varu teikt, ka, protams, viņi šo to zina par savu darbības jomu, tomēr lielākā daļa paļaujas pārsvarā uz savu pieredzi, kā arī, kas ir īpaši briesmīgi, īpaši neko jaunu uzzināt nevēlas,” raksta Lazda. “Ja zemnieki domātu tāpat kā mūsu uzņēmēji, tad Latvijas lauki nepazītu ne minerālmēslus, ne izprastu kaitēkļu apkarošanu, ne citas “teorētiskās zināšanas, kam ar praksi nav nekāda sakara”.”

“Re:Baltica” pētījums nozīmīgs ir vēl ar kādu atziņu – faktiski tiem, kuri patlaban pelna vairāk, jābūt pateicīgiem mazāk uzcītīgajiem, “jo tie neiesaistījās konkurencē par itin ierobežoto labi atalgoto darbavietu skaitu”. “Katrā valstī, katrā sabiedrībā ir vajadzīgi kādi, kuri veic vienkāršos roku darbus, visu mūžu nostrādā par pārdevējiem visnoplukušākajos veikalos,” saka Lazda.

Lai arī visi diskusijā iesaistījušies atzīst, ka Latvijā varētu būt vairāk cilvēku, kuriem būtu ambīcijas pēc augstākiem sasniegumiem, “Re:Baltica” pētījumi beidzot ir pārtraukuši nerakstīto aizliegumu runāt par patiesajiem zemo algu un darba spēka aizceļošanas iemesliem, pātraukuši populistiskās pļāpas par to, ka cilvēkiem patīk dzīvot uz pabalstiem. Vai valdība un politiķi, kā arī uzņēmēji pārtrauks pazemot darba ņēmējus Latvijā, rādīs laiks.