Kāpēc mūs ziema un pavasaris pārsteidz negaidot

Līdzšinējā valsts sistēma pamatos ir būvēta, lai veicinātu pašas sistēmas apiešanu

Pēc garas un aukstas ziemas pienāca pavasaris. Negaidot. Kurš to būtu domājis, ka šāds laiks līdzi nesīs plūdus. Nē, to nebija iespējams paredzēt un tam nebija iespējams savlaicīgi kaut daļēji sagatavoties, jo pavasaris, kā jau minēju, taču pienāca negaidot. Lai gan, no otras puses, ko tieši varētu rādīt ziņu kanālos, ja daļa Ogres nebūtu nogremdēta?

Jāatzīst, ka līdzšinējā valsts politika ir būvēta gluži tāpat – bez skaidra un pārskatāma attīstības plāna par rītdienu, nepārtraukti cīnoties tikai ar sekām un labākajā gadījumā izdabājot kādam citam, kurš par mums gudrāks un labāk zina, kā rīkoties.

Atļaušos teikt vēl precīzāk – līdzšinējā valsts sistēma tās pamatos ir būvēta, lai veicinātu pašas sistēmas apiešanu, lai veicinātu zagšanu, krāpšanos, korupciju un izlikšanos. Turklāt visos līmeņos. Tāpat jāuzsver, ka šīs sistēmas apiešana notiek ne jau tādēļ, ka mēs Latvijā būtu krāpnieki un noziedznieki, bet gan tāpēc, lai lielākā daļa cilvēku šeit varētu vienkārši izdzīvot.

Uzskatu, ka sistēma, kas paģēr tās apiešanu, lai cilvēks vispār varētu izdzīvot, ir pamatos nepareiza. Tā kā šāda sistēma ir pamatos nepareiza, tad arī šāda sistēma būtu jāmaina pamatos.

Manuprāt, iemesls daudzām mūsu problēmām ir gaužām vienkāršs – valstī ir kaudze dažādu plānošanas dokumentu, bet paša plāna īsti nav. Līdzīgi kā ar plūdiem, kad jāķer un jāglābj, kas vēl glābjams, tā arī ar valsts attīstības plāniem – ir tikai kaut kādi formāli, bezjēdzīgi papīri. Jā, mūsu valstī prioritāte ir viss un vienlaikus nekas. Tas arī noved pie sistēmas apiešanas.

Es ieteiktu noteikt trīs, maksimums – piecas prioritātes – valsts mērķus tuvākajiem 5, 10 un varbūt pat 50 gadiem. Ieteiktu šos mērķus pielīdzināt konstitucionālam rangam, lai, mainoties valdībām, valsts pamata attīstības virziens tomēr saglabātos, lai valdībai jau būtu gatavs ietvars, kurp doties.

Mans piedāvājums diskusijas sākšanai par valsts pašreizējo prioritāšu noteikšanu ir šāds:

Pirmkārt, izglītībai jābūt valsts attīstības prioritātei numur viens – jo kvalitatīvāka izglītības sistēma, jo izglītotāka sabiedrība, jo secīgi – veiksmīgāka valsts. Tas ir pierādīts neskaitāmas reizes dažādos vēsturiskos posmos dažādās sabiedrībās. Tādai izmēros mazai valstij kā Latvija izglītība ir gandrīz vienīgā iespējamā veiksmes atslēga.

Otrkārt, Latvijas zeme un meži ir mūsu dārgākais “derīgais izraktenis”. Pret to kā pret dārgāko mantu, kas mums ir, arī ir jāattiecas – gan likumos, gan ikdienas dzīvē. Un tas jādara nekavējoties, jo citādi drīz jau vairs nebūs ko izdāļāt pa labi un pa kreisi. Uzskatu, ka šis arī ir filosofiskas dabas jautājums – kur cilvēks var ielaist savas saknes, ja viņam nav zeme zem kājām? Kur tad būs Latvijas iedzīvotāju saknes, ja viņiem nepiederēs sava zeme šeit?

Treškārt, samērīgs protekcionisms. Latvijā tonis ir jānosaka vietējiem uzņēmējiem, nevis ārvalstu. Tā tas faktiski pastāv visur, un tāda sistēma nekautrējoties jāievieš arī šeit. Samērīgs protekcionisms tikai veicina konkurētspēju, nevis to ierobežo. Turklāt, tikai esot spēcīgam vietējam uzņēmējam, pastāv iespēja veidot spēcīgu materiālo bāzi vietējās kultūras, mākslas, zinātnes un citu sabiedriski nozīmīgu norišu veicināšanai. Neviens cits par Latvijas kultūras saglabāšanu un zinātnes attīstīšanu nevar iestāties tā, kā to var izdarīt vietējais. Tātad vietējais arī ir vairāk jāatbalsta un mazāk jāierobežo.

Ceturtkārt, sakārtota satiksmes infrastruktūra. Jo sakārtotāka satiksmes infrastruktūra, jo ātrāka un pievilcīgāka saimnieciskā aprite. Arī tas ir pierādīts dažādās sabiedrībās dažādos laika posmos – globāli integrētai un sakārtotai satiksmes infrastruktūrai ir izšķirīgi nozīmīga loma valsts konkurētspējas celšanā.

Protams, man ir vēl idejas, bet vispirms – kādas ir jūsu trīs līdz piecas prioritātes spēcīgai un veiksmīgai valsts attīstībai, godātie valstsvīri?

Autors ir zvērināts advokāts