Trešās varas impotence

Tiesāšanās par Rīgas kinostudiju jeb ko Sokrāts domātu par Latvijas valsti

Nav tā, ka viņi noteikti zog, korumpējas vai savtīgi ierauj mantu, bet, rodoties iespējai, to labprāt darītu un tas celtu viņu pašapziņu, un viņi lepotos ar to. Daļā sabiedrības ir šāda netīra dīķa morāle, kur valsts mantas izmantošana savtīgos nolūkos, zagšana un korporatīva radošanās ir labsajūtas pamats.

Kā savienotos traukos, netīrā dīķa morāle pēc kapilaritātes principiem uzsūcas arī tiesu sistēmā. Paviršība, gara tukšums, tiesisks analfabētisms un naudas ņemšana vēršas normā, jo netīrā dīķa morāle – „kāpēc lai es nē, bet citi drīkst”, uz kā daudzi balstās, vēršas un nostiprinās atgriezeniskā normā: „Lai viņi nesodīti zog, tad arī es varēšu!” Apvērsts un pārfrazēts Senekas ap Kristus dzimšanas laiku Lucilijam rakstītais un tas skan: „Izvēlies kādu, kas nes slikto (zog un ņem kukuļus), un, lai tas kā paraugs vienmēr ir tavu acu priekšā, lai tu dzīvotu tā, it kā viņš allaž raudzītos tevī, un rīkojies tā, it kā viņš vērotu.”

Trešajai varai, tiesu varai, ir uzlikta derība taisnīgi tiesu spriest starp bagāto un nabagu, starp apjukušo un pārliecināto, noziedznieku un cietušo.

Trešajai varai ir iedotas tiesības, kas ne vien noteiktas ar varas sadali, bet kopj likuma morāli, kas nākusi no senlaikiem un vecajo sapulcēm. Valsts bez tiesu varas ir patvaļības valsts. Patvaļības valsts ir nedrošs valstisks veidojums (pēc Makjavelli). Josifam Visarionovičam patika šis XVI gs. politiķis, viņš pārpārveidoja teikto un, bruņojies ar šķiru cīņas ideju, ieviesa nežēlību kā valsts sakārtošanas instrumentu, par izpalīdzīgu starpnieku izmantodams tiesu.

Metodes var būt dažādas, bet tiesu vara, lai cik attālināta un noslēgta liktos, ir tā, kas notur valsts iekšējo drošību un stabilitāti. Gadu simteņos izstrādātās juridiskās paradigmas, sākot no Hamurapi likumiem un Romas tiesībām, un dižciltīgo tiesām Ludviķa IX Francijā, un Torkvemadu inkvizīcijas Spānijā, un pat Višinska prāvām Krievijā, tas ir tas, kas notur spēles laukumu, lai gan katrreiz tas ir krietni atšķirīgs un lielumā no kniepadatas galviņas līdz dieva citadelei iezīmēts ar to, vai spēlē ir tirānija, diktatūra, oligarhija, vai monarhija, timokrātija, meritokrātija, vai arī demokrātija.

Tiesu sistēmas institūcija slēpta cilvēka dabā un ir visai noturīgs veidojums. Straujākas izmaiņas uzspieda tikai revolūcijas un apvērsumi, lai gan ne vienmēr. Kārlis Ulmanis pēc 1935.gada nemainīja tiesnešus un neko daudz nejaucās tiesu varas darbībās.

No kura plaukta Latvijas likumi un tiesneši?

Civiltiesiskajā laukā pēdējā laikā visvairāk strīdu ir ap maksātnespēju un Maksātnespējas likuma piemērošanu. Viltus maksātnespējas, kad nezināmos plašumos ofšoru tālēs tiek nosūtīta nauda, akcijas un īpašumi; paškreditēšanās, kad īpašnieki vai tiem pietuvinātās personas maksātnespējas gaidās grāmatvediski aizdod uzņēmumam milzu summas, lai radītu viltus kreditoru un tiesas uzliktā maksāšanā radikāli izmainītos parāda proporcijās; maksātnespējas rekets, ar maksātnespējas draudiem pieprasot apmaksāt šaubīgus rēķinus – tās ir acīmredzamākās shēmas, kurās nereti nāk rokrokā ar krimināla rakstura darbībām, bet par pamatu tomēr kalpo pjedestāls, uz kura uzstutēts Maksātnespējas likums. Un, lai arī mūsu avantūristi nestāv ne tuvu tādiem starptautiski atzītiem pīlāriem kā Fliks vai Antonovs, kaut kādas iemaņas ir arī mūsējiem.

Maksātnespējas shēmojumu zīmes manāmas gandrīz visos „vaimanājošos” vai jau „novaimanājušajos” uzņēmumos: „Parex”, „Latvijas krājbanka”, „Kolonnas grupa”, “LASCO Investment”, „Latvijas aviācijas sistēmas”, „Ominasis Latvia” (Ķemeru sanatorija), bet tie ir redzamākie; ar maksāt nespējas draudiem saskārušies pat tādi noturīgi uzņēmumi kā „Kālija parks”.

Taciņas, pa kurām vizinās maksātnespējas procesi, stipri līdzīgas Latvijas ceļiem. Kādi tie ir, zina katrs braucējs. Tāpēc piemēra dēļ vien a/s „Rīgas kinostudija” lieta, kur apvienoti vai visi iespējamie maksātnespējas „netikumi” un pat vēl vairāk.

„Gadās,” sacīja „Titānika” īpašnieks, kad kuģis nogrima

Rīgas kinostudijas peldējumam ir kāda līdzība ar „Titāniku”, jo no kinostudijas palicis tikai tiesību dzīļu pētniekiem pieejams vraks. Grimstot mūzika spēlē. „Koru karu” dalībnieki, salstot uz klāja, tinas kažokos un klabina zobus, kamēr kinostudijas kapteinis iekārtojas glābšanas laivā un prāto, uz kuru trekno krastu irties.

Pārfrazējot Ļevu Tolstoju, katra maksātnespēja nonāk tiesas zālē pa savu ceļu. Tad kādu centienu spārnota, kāda cēluma iedvesmota a/s „Rīgas kinostudija”, kurā 24,31% kapitāla pieder Kultūras ministrijai, 33,45% ir publiskas emisijas akciju, bet 42,23% īpašnieks ir ofšors, aiz kura nemaz tik ļoti neslēpjas Armands Liberts, nokļuva uz tiesas sola un tiek saukta pie augstās tiesas par gadiem nemaksātiem rēķiniem un kaudzi nenokārtotām saistībām?

Parādu nasta ir liela, īpašumi tiek izsolīti, valde sēž tukšā viesistabā pie tukša galda, slēpjoties no kreditoriem un bēgot no eksprespasta ziņnešiem, un ir juridiska sadraudzība – Latvijas Republikas Kultūras ministrija un ofšori, kas nekādi negrib atzīt, ka a/s „Rīgas kinostudija” ir maksātnespējīga.

Pirmkārt,

tiesiskuma lauku iezīmējot, sāksim ar to, ka pret a/s „Rīgas kinostudija” valdes priekšsēdētāju Armandu Libertu u.c. ierosināti divi kriminālprocesi.

2011.gada janvārī kriminālprocess Nr.15830100211 pēc piederības pie noziedzīgu nodarījumu grupas objekta par to, ka Armands Liberts un Vents Horsts, izmantojot Alvja Krasovska uzticību, izkrāpa un piesavinājās viņam piederošās 132 493 a/s „Rīgas kinostudija” akcijas.

2012.gada maijā ierosināts kriminālprocess saistībā ar SEB bankas iesniegumu par a/s „Rīgas kinostudija” amatpersonu noziedzīgām darbībām, sniedzot nepatiesas ziņas kredītiestādei kredīta lietošanas laikā; tiesiskās aizsardzības procesu izmantojot, lai izvairītos no saistību izpildes; pārkāpjot grāmatvedības noteikumus; prettiesiski atsavinot ieķīlātās lietas jeb prasījuma tiesības pret sabiedrības debitoriem un nobēdzinot a/s „Rīgas kinostudija” mantu: Armanda Liberta un Venta Horsta akcijas tika pārrakstītas uz ārzonā reģistrētajām sabiedrībām „Riga Motion Pictures Development Ltd” un „Riga Motion Pictures Distribution Ltd”, lai ofšoros slēptu patiesos īpašniekus un labuma guvējus.

2012.gada 29.oktobrī notika SEB bankā ieķīlāto a/s „Rīgas kinostudija” ēku izsole, kurā īpašumi tika izsolīti par Ls 1 287 000 un tos iegādājās SIA “Leasing & Factoring AB”. A/s „Rīgas kinostudija” žēlojās Augstākajā tiesā, kas izsoli atsauca un atjaunoja tiesvedību. Glābšanas laivā „uz trekno krastu” parādījās jauna darbojošās persona, kinostudijas valdes priekšsēdētāja Armanda Liberta kursa biedrs, Augstākās tiesas tiesnesis Arnis Dundurs, kas sagatavoja Augstākās tiesas lēmumu un tomēr atrada godaprātu atstāt durvis pavērtas.

Otrkārt,

tiesiskuma lauka blakus pļavā ir a/s „Rīgas kinostudija” civiltiesiskās saistības. Kinostudija atrodas uz privātas zemes, par ko jau no 1998.gada nemaksā ne nomu, ne nekustamā īpašuma nodokli. Zemes bijušie un esošie īpašnieki 2011. gadā, 2012. gada nogalē un 2013. gada sākumā vērsās Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā, lūdzot tiesu atzīt ilgstoši maksātspējas grūtības agonējušo Kinostudiju par maksātnespējīgu.

Zemes pašreizējais īpašnieks SIA „Šmerļa terases” tiesā vērsās, jo a/s „Rīgas kinostudija” nav nomaksājusi nomas maksu Ls 28326.05 par 2011.-2012. gadu, kas nolikta piedzīšanai ar spēkā stājušos Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas 2012. gada 26. aprīļa tiesas spriedumu.

Zemes bijušais īpašnieks SIA „VK Estate” tiesā vērsusies divreiz, jo a/s „Rīgas kinostudija” nav nomaksājusi zemes nomas maksas parādu par 1998.-2009. gadu, ko Rīgas apgabaltiesas tiesa nolika piedzīt ar savu spēkā stājušos 2009. gada 19. maija lēmumu, kopā Ls 287 789,14, no kura Ls 72525,81 parāda daļa nav nodrošināta, kas ļauj piedzinējam lūgt tiesu izlemt jautājumu par parādnieka maksātspēju.

Likuma „Par tiesu varu” 16.pants noteic, ka spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms, tam ir likuma spēks. Kinostudija tikmēr tiesās skaidro, ka parāds ir samaksāts, jo tā par minēto summu vērsusies tiesā pret saviem kreditoriem. Loģika visai apšaubāma, bet Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa tiesneses Doloresas Bamberes paskatā to atzina par pilnīgi loģisku, un a/s „Rīgas kinostudija” atzina par pilnīgi maksātspējīgu.

Ignorējot savu kolēģu spēkā stājušos lēmumu par a/s „Rīgas kinostudija” parāda nekavējošu piedzīšanu, tiesnese Bambere atzina, ka likumīgā spēkā stājušos tiesas lēmumu var nepildīt un nekādas saistības neiestājas, kas, bamberprāt, liekas, būtu attiecināms arī uz pašas spriedumu, kā arī uz jebkuru Latvijas tiesnešu spriedumu. Tā vien liekas, ka tiesnese „nesavtīgi upurējās”, lai spriestu, ka nekādas maksātnespējas nav, jo īrētājs lietojot savus sērkociņus, ar ko svešā mājā aizdedzināt svešu gāzes plīti, un lietojot savu karoti, lai pabarotos pie sveša pusdienu galda, un šie viņa ieguldījumi norādot uz spēju maksāt.

Negribēdama maksāt, Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa saņēma vairāk nekā 10 Kinostudijas sūdzības par tiesu izpildītāja rīcību, kas a/s „Rīgas kinostudija” naudu nav samaksājis tai vēlamajam kreditoram SIA „Šmerļa terases”, bet novirzījis citās izpildu lietās, kur kinostudija bija parādā citiem. Beidzot Ziemeļu rajona tiesa 27.12.2012 lēma, ka tiesu izpildītājs rīkojies likumīgi, jo naudas saņemšanas brīdī šī tiesu izpildītāja lietās SIA „Šmerļa terases” izpildu raksta sen vairs nebija.

Tā nedomāja Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Freimanis un 2013. gada 13. februārī taisīja sacerējumu, ko nosauca par lēmumu. Tiesnesim Jurim Freimanim lietas fakti nelikās svarīgi. Viņš atcēla Ziemeļu rajona tiesas lēmumu un garāmejot arī vēl citus lēmumus, kas a/s „Rīgas kinostudija” sūdzībās nemaz nebija prasīts, un lēnprātīgi piekrita argumentiem, ka tiesu izpildītājam jārīkojas pēc parādnieka norādēm, kam maksāt un kam nemaksāt, tālab parādi uzskatāmi par samaksātiem.

Kā sašmulētā kabatlakatiņā tiek šņurkstēts, ka apgabaltiesai neinteresē lietas būtība, un vienīgais, kas iztrūka lēmumā, bija morāle, ka Latvijas Republikā likumi ir atsevišķi un tiesas ir atsevišķi.

Viscaur paviršību un pat analfabētismu sacerējumā labi raksturo tas, ka Rīgas apgabaltiesa tiesa tiesneša Jura Freimaņa personā sajauca vairākas lietas un tādu savu lēmumu nodēvēja par nepārsūdzamu. Atceros pirms pāris gadiem lasījis kādu spriedumu, kur, saskaitot 55% kapitāldaļu ar 75% kapitāldaļām, kopā sarēķinātas 100% kapitāldaļas. Arī Doloresa Bambere vairoja rēķināšanas netikumu, lemjot, ka a/s „Rīgas kinostudija” samaksātie 8455,00 LVL kādam citam kreditoram ir pielīdzināmi 25459,36 LVL, ko a/s Rīgas kinostudija ir parādā SIA „Šmerļa terases”. Tiesnešu biedrībai cīņā pret tiesnešu analfabētismu būtu jādomā organizēt vispārizglītojošus kursus vismaz pamatskolas līmenī.

Treškārt un ne pēdējokārt,

tiesiskuma laukā ir tāda maza pļaviņa kā autortiesības un blakustiesības, un nacionālais mantojums. „Rīgas kinostudijas padomju laiku filmu arhīva (laikā no 1964.gada 1. jūnija līdz 1993. gada 14. maijam uzņemtās 973 filmas) epopeja, izceļojot it kā Dānijas uzņēmuma grāmatvedības un atgriežoties Latvijā, ir daudzkārt malta masu medijos un sabiedrībā. A/s „Rīgas kinostudija” valde sagribēja un 2007. gada 1. oktobrī noslēdza līgumu par filmām ar Dānijas uzņēmumu „Yoxell Aps”.

Kultūras ministrija 2008. gadā vērsās Vidzemes priekšpilsētas tiesā ar lūgumu piemērot pagaidu aizliegumu darījumam, bet Vidzemes priekšpilsētas tiesa un vēlāk arī Rīgas apgabaltiesa, prasti sakot, Kultūras ministriju pasūtīja „vienu māju tālāk”.

Dažbrīd jāpateicas dievam, ka Latvijā nav tāda piramīdu kompleksa kā Gizā – veikli darboņi tās sen būtu pārdevuši un tiesa apstiprinājusi darījuma likumību.

Kultūras ministrija tomēr „parādīja zobus” un tiesvedība tika atjaunota, tomēr kārtējo reizi 2012. gada 18. jūnijā lieta Vidzemes priekšpilsētas tiesā tika atlikta līdz 2013. gada 30. maijam, kur gan vaina jāuzņemas Latvijas Kinematogrāfistu savienībai, kuras daudzi biedri ir starp kinostudijas 163 mazajiem akcionāriem un nav pratuši juridiski saorganizēties un kļūt par trešo personu ar pastāvīgām vai dalītām prasījuma tiesībām. Paraugs varētu būt Vidzemes priekšpilsētas tiesnesis Svens Lorencs, kas ir „Cepļa” un citu filmu scenārista un aktiera Viktora Lorenca autortiesību mantinieks, bet visi jau nevar būt tiesneši.

Tiesvedības stiepšana un likumu nesakārtotība šoreiz derīgi nokaitinājusi arī kultūras ministri Žaneti Jaunzemi-Grendi (NA). „Latvijas filmu nonākšana privātās rokās nav pieļaujama, un iespēja slēgt izlīgumu nav apspriežama,” – tā ministre.

Tikmēr,

2012.gada 20.martā a/s „Rīgas kinostudija” valde devusi galvojumu par 3 160 000 eiro divu mazpazīstamu, ar Kinostudiju formāli nesaistītu komersantu savstarpēju darījumu izpildei. Galvojums ir par Armanda Liberta mātes Initas Libertes uzņēmuma SIA “Alūksnes 5″ tolaik vēl tikai iespējamā parāda pret SIA  Latvijas Elektronisko dokumentu arhīvs” (pirms nosaukumu samainīšanas SIA “Elektronisko dokumentu arhīvs”, valdes loceklis Armands Liberts) izpildi, ieķīlājot kinostudijas mantu par labu SIA “Latvijas Elektronisko dokumentu arhīvs”, tādā veidā apzināti uzņemoties neizpildāmas saistības, tā rezultātā kļūstot faktiski maksātnespējīgai. Turklāt nav īsti skaidrs, vai komercķīlā nav arī autortiesības uz filmām.

A/s „Rīgas kinostudija” mantas pārņemšanā Liberta ģimenes interesēs ir izmantota shēma, kas, nerēķinot sīkumus un sadomātus sarežģījumus, ir būtībā primitīva. Kad SIA „Alūksnes 5″, kuras īpašniece ir Liberta māte, un jau šodien nespēj segt savas parādu saistības, nespēs norēķināties ar SIA “Latvijas Elektronisko dokumentu arhīvs”, prasība tiks vērsta pret galvotāju a/s „Rīgas kinostudija” un ieķīlātā manta pāries SIA “Latvijas Elektronisko dokumentu arhīvs” īpašumā. Darījums, visticamāk, ir fiktīva rakstura, jo darījuma summa 60 reizes pārsniedz ķīlas vērtību. Naudas devējam nemaz neinteresē, ka galvotājam – Rīgas kinostudijai – ir ievērojami nodokļu parādi valsts budžetam, Rīgas pilsētai, bankām un citiem uzņēmumiem.

Piezīme no laika I

Atjaunotās Latvijas sākotnē (1993.gadā) tika izveidots speciālais budžets, kuram būtu jāpildās no VSAA 10% daļām valsts uzņēmumos un 5% daļām pašvaldību uzņēmumos.

Arī a/s „Rīgas kinostudija” bija speciālā budžeta annālēs ar VSAA turējumā nodotām 5% kapitāla daļām nominālvērtībā Ls 17 470, kas rotājas ar ierakstu – „nav saņemtas dividendes”. Ar Kalvīša valdības Ministru kabineta rīkojumu 2005. gada nogalē tika lemts, ka 5% VSAA akcijas a/s „Rīgas kinostudija” ir nodotas izpirkšanai, kas tika izdarīts 2007. gadā. Nav īsti skaidrs, pēc kādiem principiem tika pārdotas iegūtās akcijas jaunajiem akcionāriem, bet aizdomīgi liekas, ka Armanda Liberta akciju pakete 2007.gada 27. aprīlī palielinājās par 5,23%.

Piezīme no laika II

Labu vārdu sakot un cieņu apliecinot, nesen pensijā aizvadīja Šteinertes kundzi. Un palika sajūta, ka svinam tiesnešu godīgumu kā retu tikumu.

Pērnā gadsimta nogalē, vēlā vakarā Groznijā, valdības mājas kabinetā spriedām ar Džoharu Dudajevu par tautas likumiem un vecajo sapulcēm. „Pareizāk būtu tās saukt par gudrajo sapulcēm,” Džohārs atkārtoja kādreiz Zelimhana Jandarbijeva teikto. „Bet čečeniem nav pieņemts lietot tādus pacilājošus apzīmējumus. Ja viņi tie gudrie, ko tad mēs, tie pārējie, muļķi, vai?”

Ar to tienešu godīguma sumināšanu ir līdzīgi. Pārfrazējot Džoharu: „Ja viņi tie godīgie, ko tad mēs, tie pārējie, negodīgie, vai?” Sabiedriskā morāle, cilvēciskā morāle, kristīga morāle – morāles soļo caur tiesnešiem kā caur jebkuru cilvēku, un kaut kas aizķeras un paliek, un kaut kas aizslīd garām kā nevajadzīga instrukcija vai apnikusi aģitācijas lapiņa.

Intervijā televīzijā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs stāstīja, ka tieslietu sistēma ir iestigusi lietu blāķos, kālab Eiropas skatījumā mēs, maigi izsakoties, esam lejasgalā. Var domāt, var nedomāt, rezultāts ir tāds, kā nu ir, un tur arī lielā mērā Augstākās tiesas atbildība, kas lietu novilcināšanu ar pušu klaji nepamatotiem lūgumiem un iesniegtām slimības lapām, un melošanu par nesaņemtiem brīdinājumiem pieļauj un pat atbalsta.

Piezīme no laika III

Platona dialogos „Valsts” (3. grāmata XIV nodaļā, 360.g.p.m.ē.) Sokrāts saka:

„Ja kādā valstī ir liela labu ārstu un tieslietu pra­tēju vajadzība ne tikai vienkāršiem ļaudīm un dažādiem amatniekiem, bet arī tiem, kas pretendē piederēt pie labā­kās sabiedrības, tad tas ir drošs pierādījums, ka šajā valstī audzināšana ir visļaunākajā stāvoklī. Vai tad tu nedomā, ka ir kauns un negods, un droša liecība par audzināšanas trūkumu, ja mēs vietējo tiesību nepietiekamības dēļ būsim spiesti atsaukties uz tiesībām, kas nākušas no svešuma, un tā atzīt tās par noteicējām un lēmējām?

Bet vai tu nedomā, ka ir vēl lielāks kauns, ja kāds lielu savas dzīves daļu pavada tiesā gan kā sūdzētājs, gan kā atbildētājs, turklāt viņam pietiek nekaunības ar to vēl di­žoties – viņš varot būt netaisns un nebaidīties no soda, viņš protot izgrozīties un izlocīties, viņš esot pārliecināts, ka vienmēr atradīšot kādu spraugu un tikšot laimīgi cauri?”

Mūsu ēras 2013.gadā Latvijas Republikā Sokrāta teiktais iegūst pazīstamus vaibstus. Caurskatot Valsts kontroles Sudrabas iesniegumu “Parex” lietā un Kalnmeiera atbildes slēdzienu turpat, papētot a/s „Latvijas kuģniecība” īpašumu turētājas firmas „LASCO Investment” tiesiskās aizsardzības procesu, nodrošinājumu, nolikumu un argumentus, a/s „Rīgas kinostudija” valdes darbošanās liekas tāda sīka un netalantīga blēdība.

Cilvēki, kas ir tiesneši, nav ļaundari un patiesībā neko daudz nezina par Berluskoni un Sicīliju, tam līmenim viņi par vāju. Vienīgais, ko gribētos, uztaisīt pasauli labāku un tīrāku, lai uz mūsu bērnu un mazbērnu jautājumiem, paskatoties acīs, teiktu – esmu darījis visu, lai tas tā būtu.

Autors ir publicists