Dombrovskis Sanktpēterburgā

 

Ministru prezidenta Valda Dombrovska tikšanos piektdien Sanktpēterburgā ar Krievijas premjerministru Dmitriju Medvedevu neviens pat nedēvē par vēsturisku, kā pieņemts raksturot gandrīz jebkuru Latvijas augstāko amatpersonu tikšanos ar kaimiņvalsts vadītājiem. Nekādus līgumus neparakstīs, bet sarunu temati – gāze, cūkas un droši vien arī “fašisms”.

Neviens no Latvijai pašlaik svarīgākajiem jautājumiem nav kārtojams divpusēji ar Maskavu. Tomēr jau kopš februāra tieši šī ne tuvu ne svarīgākā no Latvijas ārpolitikas ziņām – ka aprīļa sākumā Dombrovskis starptautiskā biznesa forumā Sanktpēterburgā varētu tikties ar Krievijas valdības vadītāju – bijusi mediju un sabiedrības pastāvīgas uzmanības centrā.

Vispirms – ka abi varētu tikties (precīzāk, ka Medvedevs varētu tikties ar Dombrovski). Tad kādu laiku – ka tam neesot apstiprinājuma. (Neesot apstiprinājuma arī termiņam, kad tāds apstiprinājums varētu būt, taču “darbs notiek”, un apstiprinājums varot pienākt kaut vai pēdējā dienā pirms tikšanās. Sak, nezaudējiet cerību.) Tad, pirms nedēļas, – jā! Medvedevs esot piekritis tikties.

Jeb, kā pavēstīja Krievijas vēstnieks: Krievijas puse, atbildot uz Latvijas izteikto vēlmi, ir apliecinājusi, ka Medvedevs ir gatavs piedalīties dialoga veidošanā ar Latvijas valdības vadītāju.

Katarse! Vairs nav pat svarīgi, ko īsti tur abi taisās veidot dialogā, galvenais – Krievija uzdāvinājusi Latvijai tikšanos ar savu premjerministru. Ziņa, ka notikums notiks, ir svarīgāka par pašu notikumu.

Krievijas mītiskais magnēts

Latvijas politiķu braucieniem uz bijušās impērijas metropoli vienmēr bijusi mitoloģizēta ekskluzivitātes pieskaņa. Kaut vai tāpēc vien, ka Latvijas valsts augstāko amatpersonu vizītes Krievijā notikušas reti. Taču no visiem šiem braucieniem Latvijai patiešām svarīgs un bez pārspīlējuma arī vēsturisks bijis faktiski tikai viens – Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte 1994.gadā, kuras laikā viņš parakstīja ar Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu līgumu par okupācijas karaspēka izvešanu. Zīmīgi, ka tieši pret šo vizīti un līgumu Latvijā bija visskaļākie protesti – ka tā esot piekāpšanās un pat nodevība.

Visi nākamie Latvijas politiķu braucieni uz kaimiņzemi vienmēr bijuši apvīti ar sakāpinātām, taču neskaidrām un racionāli neizskaidrojamām cerībām (vai nu uz piepešu un brīnumainu “attiecību uzlabošanos” vispār, vai nu konkrēti uz “neizmērojamo tirgu” atvēršanos un “neierobežotu iespēju” birumu) pamīšus ar tikpat lielām aizdomām par politisku “pārdošanos”.

Lielu starptautisku uzmanību piesaistīja prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas brauciens uz 9.maija svinībām Maskavā 2005.gadā. Taču viņas vēstījums par Otro pasaules karu neatbilda Kremļa “uzvarētāju” paustajam un, dabiski, nekādu īpašu labvēlību no viņu puses ne pret Latviju, ne pret mūsu prezidenti neveicināja.

Varētu uzskatīt par vismaz pašam veiksmīgāku prezidenta Valda Zatlera braucienu uz tiem pašiem svētkiem piecus gadus vēlāk, jo uzreiz sekoja arī viņa oficiāla vizīte Krievijā 2010.gada decembrī, ko viņš pats nodēvēja, saprotams, par “vēsturisku”.

Taču šīs vizītes mantojums ir divdomīgs. Zatlera solījums atbalstīt Krievijas centienus panākt bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību kopš tam kļuvis tikai neizpildāmāks. Vladimiram Putinam, tolaik premjerministram, uzdāvinātais Dinamo hokeja kluba krekliņš un aicinājums viņam spēlēt “mūsu komandā” laikam būs izrādījies politiski liktenīgs pašam Zatleram, kas gadu vēlāk pēc Saeimas pirmstermiņa vēlēšanām sāka spēli ar tankiem, lai izkarotu Saskaņas centram vietu valdībā.

Arī Medvedeva, tolaik Krievijas prezidenta, šīs Zatlera vizītes laikā tik cerīgi paziņotais, ka nepilsoņi ir Latvijas iekšējā problēma, varētu gan kļūt par papildus problēmu pašam Medvedevam (ja Putina čekistu kliķe tomēr izlems atstumt viņu no varas pavisam), taču Kremlim šejienes nepilsoņi un “krievvalodīgie”, tieši otrādi, kopš tam kļuvuši par vienmēr svarīgāku politikas rīku, līdz ar to arī abu valstu attiecību problēmu.

Uz Maskavu bija ar lielām cerībām un interesēm traucies gan savulaik satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, kas pirms 10.Saeimas vēlēšanām bija pat pasludinājis sadarbību ar Austrumiem par “visaugstāko stratēģiju”, gan problēmu fiziķis un premjerministrs Ivars Godmanis, gan, protams, hrestomātiskais Jānis Jurkāns, kuram Putins 2002.gadā pat ļāva pasēdēt sev pie rokas tā, ka aplaimotais pēc tam vairs nav spējis no viņam izrādītā goda atgūties.

Arī Aigars Kalvītis bija Putina labi ieredzēts un dabūja no viņa pat vakariņas arī vēl 2009.gada rudenī, kad vairs nebija premjerministrs. (Tik un tā esot ēzdami apsprieduši starpvalstu attiecības. “Vladimiram Putinam bija ļoti pozitīva attieksme pret Latviju,” Kalvītis pēc tam stāstīja. Zinām jau, zinām…)

Nav runa par to, ka ar Krieviju nebūtu jāmēģina veidot normālas attiecības. Runa ir par to, ka vēlmju domāšana vispār ir slikta politika attiecību veidošanai, bet vasaļa cerības uz kunga labvēlību nav laba politika NATO un Eiropas Savienības dalībvalstij.

Gāze, cūkas un fašisti

Dombrovska tikšanās ar Medvedevu starptautiska pasākuma ietvaros var šķist svarīga tāpēc, ka pat tādas notiek reti. Taču saturiski daudz svarīgākas Latvijai ir viņa tikšanās ar Eiropas Savienības valstu līderiem. Tikai tās kļuvušas teju par ikdienu. (Grūti iedomāties, ka Latvijas mediji nedēļām elpu aizturējuši sekotu, vai kārtējā sanāksmē Briselē notiks Dombrovska tikšanās ar, piemēram, Vācijas kancleri Angelu Merkeli.)

Abu valstu valdībām risināmais jautājums par Jūrmalas sanatorijas mainīšanu pret ēku Maskavā nebūs svarīgākais, ko Dombrovskis ar Medvedevu apspriedīs Sanktpēterburgā. Savukārt daudz svarīgākā gāzes tirgus liberalizācija, kas pēdējās nedēļās dzinusi Krievijas vēstnieku regulāri ciemoties Saeimā, bet dažiem Latvijas politiķiem likusi mest ērmotus kūleņus, nav tikai Latvijas un Krievijas divpusēju attiecību jautājums.

Gāzes tirgus atvēršana ir kopīga ES politika, kas tiks īstenota, lai arī kā to gribētu nepieļaut Kremlis. Protams, ka Krievija būtu laimīga, ja Latvija šo politiku varētu nobremzēt, ja ne gluži izgāzt. Taču diezin vai Medvedevs cer pierunāt Dombrovski to izdarīt. Turklāt viņš šajā jautājumā ir tikai starpnieks – Krievijas galvenais ārpolitikas ierocis enerģētika ir prezidenta Putina personīgā kontrolē. (Bet, lai ietirgotu eiro ieviešanas nebremzēšanu pret Enerģētikas likuma grozījumu piebremzēšanu, nav jābrauc uz Sanktpēterburgu – to var sarunāt tepat Rīgā ar Vienotās Krievijas filiāli Saskaņas centru.)

Arī otrs no svarīgākajiem sarunai Sanktpēterburgā pieteiktajiem jautājumiem nav divpusējs. Krievija nepilda Pasaules Tirdzniecības organizācijas normas, piemēram, aizliegdama dzīvu cūku importu no ES dalībvalstīm. Mēģināt sarunāt kaut ko ar Latviju par to nav jēgas, toties Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs pirms Dombrovska brauciena uz Sanktpēterburgu norādīja, ka Latvija gaida no Krievijas “daudz nopietnāku attieksmi” pret savām kā PTO dalībvalsts saistībām.

Krievijas valdības paziņojumos presei pēc tikšanās droši vien varēsim lasīt arī Medvedeva aizrādījumus par nepilsoņu problēmu nerisināšanu, “fašisma atdzimšanu” un “vēstures pārrakstīšanu”. Taču tas ir jau pierasts Krievijas politiskās retorikas komplekts. Abu valstu attiecībās tas neko būtiski nemainīs.

Ir labi, ka Dombrovskis brauc arī uz Krieviju. Taču Latvijas ārpolitikas prioritātes ir Rietumos. Latvijas interesēm daudz svarīgāka būs, piemēram, premjerministra vizīte Francijā jau pēc divām nedēļām, kur viņam būs sarunas (arī par pašlaik Latvijai galveno – pievienošanos eirozonai un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai) gan ar prezidentu Fransuā Olandu , gan ar premjerministru Žanu Marku Ero. Nav nekādas intrigas, vai šīs tikšanās notiks. Sarunu saturs gan ir svarīgs.