Nauda jātērē tikai tam, kas tiešām uzlabos mācīšanos

Intervija ar izglītības tehnoloģiju guru Toniju Kanu, kuru mēdz saukt par savas jomas Stīvu Džobsu

„Latvijas labklājība ir atkarīga no visu iedzīvotāju zināšanu un prasmju summas. Nevis tikai no gudrāko, bet visu cilvēku,” gluži vai akmenī iecērtamus vārdus teic Tonijs Kans, pieredzējis izglītības tehnoloģiju speciālists. Viņš ir dibinājis kompāniju “Promethean”, kas nu ir līdere pasaules interaktīvo mācīšanās tehnoloģiju tirgū. Vairāk nekā 1600 klases Latvijas skolās ir aprīkotas ar Kana radītajām interaktīvajām tāfelēm, savukārt “Promethean” vietu pasaules mērogā apliecina kopējais pārdoto tāfeļu skaits – vairāk par miljonu. Izglītības novators Latvijā bija ieradies uz vienu dienu – Valmierā uzstājās konferencē „Iespēju Tilts izglītībai sākumskolā” un sniedza interviju žurnālam “Ir”.

„Šodien [konferencē] uzdevu jautājumu, cik skolēniem mājās ir datori. 80 procentiem. Tātad skolēni ir ļoti progresīvi. Ir traki, ka vienīgais brīdis, kad viņi izslēdz datorus, ir skolā,” saka Kans.

Vēl pirms pirmā intervijas jautājuma pieredzējušais eksperts uzsver tehnoloģiju lielo potenciālu atvieglot un uzlabot skolotāju darbu: „Skolotāja darbs mūsdienās ir ļoti sarežģīts. Kādreiz neliela daļa jauniešu pēc vidusskolām devās studēt augstskolā, bet pārējie darīja dažādus roku darbus. Vairs nav roku darbu… Mums ir jāizmanto mūsu bērnu potenciāls, mēs to pārāk izniekojam, katru no viņiem neizglītojot, kā nākas. Tas padara skolotāju darbu daudz grūtāku, jo viņi nevar koncentrēties tikai uz dažiem skolēniem – viņiem jākoncentrējas gan uz ļoti labiem skolēniem, gan vājākajiem. Skolotāji to nevar izdarīt vieni paši, tāpēc viņiem ir nepieciešamas tehnoloģijas. Un tieši to arī tehnoloģijām būtu jādara – tām būtu jāatvieglo skolotāju darbs un vienlaikus jāļauj viņiem strādāt kvalitatīvāk.”

Tikko minējāt, ka tehnoloģijas ir līdzeklis skolotāju rokās, kas izceļ pedagogu izglītības lomu – viņiem ir jāiemācās, kā tās veiksmīgi izmantot…

Lūk, ir ideja, ko sākam izmēģināt Lielbritānijā – katrā klasē ir divi skolēni, kuri ir ļoti zinoši tehnoloģiju jautājumos. Viņu darbs ir palīdzēt skolotājam. Tātad viņi iegūst izglītību, mācot skolotāju, pedagogi savukārt saņem palīdzību, un tas arī veicina savstarpējo cieņu skolēnu un skolotāju starpā.

Bet vai tomēr nav tā, ka pieaugošais tehnoloģiju izmantojums skolā „skrien pa priekšu” skolotāju izglītībai?

Es domāju, ka jums ir taisnība. Tāpēc tā ir investīcija, kas izmaksā daudz, bet jums ir jāinvestē skolotājos, un beigu beigās tas dos atdevi.

Ir diezgan populārs teiciens, ka jaunās tehnoloģijas ir izplatītas, bet jauna domāšana ir retums. Ja to piemērojam skolotāju izglītībai, tad varam teikt – viena lieta ir mācīt, kā praktiski izmantot kādas tehnoloģiju funkcijas, bet cita lieta ir šī jaunā domāšana.

Mums ir jādod laiks skolotājiem mācīties. Citādāk viņi ir pārāk aizņemti, jo ir tik daudz citu pienākumu. Skolotāju izglītošana ir svarīgs elements jebkuru tehnoloģiju izmantošanā. Piemēram, daudziem vecākās paaudzes skolotājiem datori nav pierasta lieta, un nav tik viegli iemācīties, kā tos izmantot.

Bet tāpēc ir šis jautājums par jauno domāšanu, jo viena lieta ir iemācīties apieties ar kādu ierīci, bet cita lieta ir kopumā izprast priekšstatu par to, kā tehnoloģijas maina izglītību. Cik tālu esam šajā ziņā?

Lēni kustamies. (Smejas) Cilvēki domā, ka tehnoloģijas ir kaut kas brīnišķīgs, bet vispirms ir jāsaprot, kur tās noder. Piemēram, Amerikā ir bijuši dažādi eksperimenti, kad katram skolēnam tiek iedots dators, bet nebija nekādu pētījumu, pierādījumu, ka tas uzlabos rezultātus. Biju vienā šādā skolā, un, kad apstaigāju klasi, gandrīz katrs skolēns vai nu sūtīja ziņas draugiem, vai skatījās internetā lietas, kam nebija nekāda sakara ar skolotāja stāstīto. Šis eksperiments neparādīja nekādu pozitīvu ietekmi uz mācīšanos, un šī skola tagad bērniem liek izslēgt datorus pirms stundas… Līdz ar to vēl ir jāstrādā pie tā, lai saprastu, kā labāk izmantot šīs ierīces.

Tas pats tagad ir ar planšetdatoriem. Daudzviet pasaulē ir skolas, kurās visiem skolēniem tiek piešķirti planšetdatori. Cilvēki patiesi domā, ka tie palīdzēs mācīšanās procesā, bet vēl nav sapratuši, kā tieši tos varētu izmantot, lai uzlabotu mācīšanos. Bet politiski tas ir būtiski, jo vecākiem ir aipadi un visi domā, ka tas ir brīnišķīgi, ka arī bērniem ir aipadi.

“Promethean” šajā ziņā ir dažas interesantas idejas, ko mēs dēvējam par „Jautājumiem, lai mācītos”. Tas nozīmē, ka skolēniem [stundā ar interaktīvu ierīču palīdzību] tiek uzdoti jautājumi, kas viņiem ir jāatbild. Ja viņi atbild nepareizi, uzreiz automātiski tiek paskaidrots, kāpēc. Tas ir kā tāds skolotājs uz pleca. Savukārt, ja viņi atbild pareizi, saņem nākamo jautājumu, kas ir sarežģītāks. Tātad labie skolēni var virzīties tālāk uz sarežģītākiem jautājumiem, savukārt bērni, kam nepieciešama palīdzība, var uzreiz saņemt paskaidrojumu, savukārt skolotājs var pārraudzīt visus skolēnus savā aipadā. Mēs domājam, ka tas ir svarīgs veids, kā labi izmantot planšetdatorus, bet neviens vēl nav to pierādījis.

Ir zināms, ka viena no būtiskākajām lietām, lai uzlabotu mācīšanos, ir – studentiem ir jāsaņem atgriezeniskā saite ļoti ātri. Ne pēc stundām, bet gan pēc sekundēm, jo gaidot stundām vai dienām tu jau aizmirsti, kas bija jautājums. Arī stundās viena no būtiskākajām lietām ir temps, ātrums. Šodien to pārbaudīju ar 400 skolotājiem. Es viņiem uzdevu jautājumus un, kā es apstājos, viņas uzreiz sāka sarunāties. Tāpat ir ar skolēniem.

Jūs minējāt, ka tehnoloģijas palīdz iesaistīt skolēnus stundu darbā, jo tās ir interesants, atraktīvs veids, kā mācīties, bet tajā pašā laikā, vai šī iesaistīšana nekļūst aizvien grūtāka, jo atkal un atkal jāpiedāvā kas jauns?

Es domāju, ka jaunajam ir jābūt saturā, resursos, tajā, ko jūs mācāties, nevis ierīcēs. Piemēram, ar ierīces palīdzību var uzdot skolēnam jautājumu – Vai tu zini, no kādiem iežiem sastāv Everesta virsotne? Bērns saka nē. Tad viņš saņem atbildi: „Tas ir kaļķakmens. Ko tas nozīmē?” Bērns atbild: „Es nezinu.” – „Tas nozīmē, kas tas kādreiz bija zem ūdens!” Pēc tam skolēni stundā var diskutēt, vai tas ir bijis iespējams. Tā jūs viņus varat izglītot, uzdodot viņiem jautājumus. Un tehnoloģijas palīdz neuzdot jautājumu tikai vienam bērnam, ir iespēja atbildēt katram.

Tātad saturs ir pāri visam…

…un tehnoloģijām ir jāpalīdz to izmantot.

Jūs šodien mūsu skolotājiem vaicājāt, vai viņiem patīk viņu darbs.

Vai jūs redzējāt rezultātus? Puse atbildēja, ka patīk, un otra puse – ka nē!

Bijāt pārsteigts par šādu rezultātu?

Jā, es biju pārsteigts! Es domāju, ka tas ir ļoti nopietns jautājums. Kā jūs varat mācīt bērnus un radīt viņiem vēlmi mācīties, ja jums nepatīk jūsu darbs? Ja es būtu Latvijas Izglītības ministrija, es to ņemtu vērā, censtos noskaidrot, kāpēc viņiem nepatīk šis darbs, un censtos ko darīt lietas labā.

Vai joprojām ir iespējama efektīva, iedvesmojoša mācīšana bez tehnoloģijām?

Bet protams! Tikai tad ir jābūt ļoti labam skolotājam. Un cik daudz tādu ir? Varat aizvest mani uz jebkuru klasi, es viņus mācīšu, pēc tam uzdošu virkni jautājumu, un tur būs bērni, kuri jau zina daudz vairāk par to, ko es mācīju, un daži, kuriem būs veicies sliktāk. Kā skolotājs var tikt galā ar šo situāciju? Iepriekš viņi mācīja tikai labos skolēnus, bet padomājiet, kā tiek izniekoti resursi, ja pārējie bērni netiek pietiekami labi izglītoti. Jāatrod veids, kā pienācīgi izglītot visus. Un tas ir grūti bez kādas palīdzības.

Vai tad nav tā, ka bieži vien skolotāji māca nevis labākos vai sliktākos skolēnus, bet tieši koncentrējas uz kādu vidējo līmeni?

Tas viņiem ir jādara tieši tāpēc, ka nav tehnoloģiju. Viņi nevirza uz priekšu labākos, tad šiem skolēniem kļūst garlaicīgi un viņi bieži ir galvenie kārtības traucētāji, bet tāpat viņi arī nevelta pietiekami daudz uzmanības tiem, kas ir „lejasgalā”. Tātad viņi zaudē abos šajos laukos, un šajā ziņā maz ko var darīt – nav laika, iespēju. Labākie skolotāji ir atraduši veidu, kā veiksmīgi strādāt arī šādā situācijā, bet viņu nav daudz.

Turklāt nepietiek tikai ar to, ka klasē ieliek interaktīvo tāfeli. Tas nenozīmē, ka tā arī tiks izmantota. Ir jāapmāca skolotāji, viņiem jāmainās savā starpā ar resursiem, lai atvieglotu sev darbu, gatavojoties stundām.

Tātad iespējama individuālāka pieeja?

“Promethean” sistēma dod iespēju redzēt katra skolēna sniegumu un pieļautās kļūdas. Es to izmēģināju arī šodien. Mašīnā papētīju rezultātus, tie ir fascinējoši. Daži skolotāji zināja matemātiku, daži nē. Spēju amplitūda bija satraucoša.

Ir pierādīts, ka ar šo tehnoloģiju ir iespējams uzlabot mācīšanas efektivitāti par 40%. Tātad sešos mēnešos var iemācīt to, kas citādi būtu jāmāca deviņus mēnešus.

Kā nonācāt līdz idejai par interaktīvo tāfeli?

Darbojos valdības komitejā [kas pētīja skolotāju noslodzi] un biju pārsteigts par to, cik daudz laika jāvelta, gatavojoties stundām. Neiedomājami. Bijām jau radījuši ciparotāju inženierzinātnēm, domāju par to, kā būtu to pielikt pie sienas un izmantot tāfeles vietā. Tad attīstījām programmatūru, lai palīdzētu skolotājiem gatavoties un padarītu stundas interesantākas. Pēc tam attīstījām pultis, jo sapratu, ka pie tāfeles ir iespēja pienākt tikai vienam skolēnam. No sākuma bija tikai viens jautājums, tā atbildes apstrāde prasīja ilgu laiku. Nu jau ir jautājumu sērijas.

Tātad līdz idejai par interaktivitāti mācību procesā nonācāt, redzot to, kas notiek klasēs?

Tieši tā.

Mēs esam pieraduši pie parastām mācību stundām, bet tehnoloģijas ļauj arī izmantot dažādus citus mācīšanās formātus, piemēram, projektos balstītu mācīšanos, kam nebūt nav jānotiek stundās. Vai varētu notikt vēl izteiktāka pāreja no „parastajām stundām” uz projektiem?

Mums vajadzētu mācīt parasto stundu vielu ātrāk. Ir daudz lietu, ko var iemācīties parastajās stundās. Piemēram, kur atrodas Stokholma. Bet šie ir tikai pamati, kas tālāk jāattīsta projektos. Tie iemāca strādāt ar citiem bērniem, apspriest lietas.

Arī domāt, ka mācīšanās var notikt tikai skolā, ir nonsenss. Mācīšanās var notikt jebkur.

Kāds ir optimālais skolēnu skaits klasē?

Arodbiedrības mani nošaus… Pēc 15 gadu vecuma klases lielumam nav būtiskas nozīmes, to pierāda pētījumi. Bet, tā kā izglītība ir kļuvusi tik dārga, mums ir jāvirzās uz lielākām klasēm. Kā to izdarīt, „nenorokot” skolotājus? Sniedzot viņiem palīdzību.

Kā tehnoloģijas ietekmē skolēnu pamata prasmes, piemēram, lasīšanu, rakstīšanu?

Varu jums citēt daudz pētījumu. Kādā skolā, ko es apmeklēju, skolēniem bija jālasa grāmata un pēc katra paragrāfa bija jautājumi par izlasīto. Skolotājs varēja centralizēti redzēt, kas notiek – ka kāds skolēns vēl nav ticis līdz otrajam paragrāfam, bet vēl kāds skolēns varbūt jau lasa astoto paragrāfu, bet pēc septītā izlasīšanas ir sniedzis nepareizas atbildes, tātad nav lasījis pietiekami uzmanīgi. Tā var veicināt lasītprasmi. Ar matemātiku ir vēl vieglāk – tu vari likt aprēķināt, cik ir 2×0 un uzreiz redzēt, kuri skolēni ir atbildējuši „2″. Tad skolotājs var šiem septiņiem skolēniem paskaidrot, ka neeksistējoša pica ir neeksistējoša pica, lai arī kāda veida pica tā ir.

Un kā tas ietekmē rezultātus standartizētajos testos?

Tā problēma ir, ka tagad mums ir tik daudz testu, ka skolēni pārstāj censties, jo viņi negrib izgāzties. Bet es gribu, lai viņi kļūdās, jo caur kļūdām skolēniem var iemācīt, kā ir pareizi. Tā ir briesmīga situācija – visa pasaule balstās uz testiem, bet tas mūs kavē.

Pastāstīšu jauku stāstu. Es attīstīju jaunu programmatūru – tā ļauj saņemt nekavējošu ziņu par to, ka skolēns kādā jautājumā pieļāvis kļūdu, tiklīdz viņš ir nospiedis pogu send. Tas ļauj skolotājam uzreiz reaģēt un teikt – Vita, tu šo jautājumu lieliski pārzini, bet pie šī vēl jāpiestrādā. Izmēģināju to klasē. Nepareizās atbildes uzreiz parādījās uz tāfeles, pārrunājām tās ar skolēniem un pēkšņi šķita, ka skolēni kļūdās aizvien mazāk. Domāju – o, tas ir labi! Bet skolēni zināja – ja viņi neatbildēs vispār, tad viņu kļūdas arī neparādīsies uz tāfeles. Tāpēc viņi tikai sēdēja un izlikās, ka atbild. (smejas) Skolēni baidās kļūdīties, un mums ir jāpanāk, lai viņi nebaidītos. Lai viņi uz kļūdīšanos raugās kā uz kaut ko pozitīvu, jo tā ir mācīšanās pieredze.

Kas būs nākamās pārmaiņas?

Es domāju, ka planšetdatori ienāks skolās. Tur gan ir paredzamas vairākas problēmas. Piemēram, bateriju jauda – tas var izlādēties arī stundas vidū, ja bērns iepriekš ar to būs spēlējis spēles. Tāpat planšetdatori ļauj nodarboties arī ar citām lietām, kas neattiecas uz stundas tēmu, un tas ir trūkums. Skolām arī būs nepieciešams ļoti labs bezvadu interneta pieslēgums.

Es gribētu redzēt valdības, veicot kontrolētus eksperimentus. Es gribētu redzēt Latvijas Izglītības ministriju, izraugoties 20 skolas, darot tajās kaut ko īpašu un tad mērot un salīdzinot ar 20 parastām skolām, lai pārbaudītu, vai jaunās pieejas ir attaisnojušās. Nav jēgas tērēt naudu, lai kaut ko darītu tikai tāpēc, ka tas ir moderni, vecākiem patiks un politiķiem būs lielāka iespēja tikt pārvēlētiem. Ir jādara lietas, kas tiešām uzlabos mācīšanos.