Koalīcijā apstākļi valdības krišanai?

Premjerministrs Valdis Dombrovskis trešdienas rītā pateica, ka apstākļi koalīcijā sākot traucēt valdības darbu. Pēcpusdienā Valsts prezidents Andris Bērziņš bilda, ka līdz pašvaldību vēlēšanām nopietnas izmaiņas valdības koalīcijā tomēr esot maz ticamas. Tātad vēl tikai divarpus mēnešus?

Bet vai tad Dombrovska trešā valdība nebija nolemta strādāšanai līdz pat nākamās Saeimas vēlēšanām kaut vai tāpēc vien, ka tai neesot alternatīvas?

Lielā vienprātība par alternatīvas neesamību arvien vairāk kļūst par galveno apdraudējumu šīs valdības pastāvēšanai. Pat ja alternatīvas nav, politisko un citādu interešu dažādība paliek. Ja visi ir vienisprātis, ka valdība nevar krist tā kā tā, tad nav bremžu savu interešu īstenošanai uz citu rēķina. Ja turklāt valdības vadītāja stils ir mobilizēšanās atsevišķām prioritātēm, partneriem nav ne vēlmes, ne motivācijas mēģināt saskaņot šo prioritāšu lokā tieši neietilpstošās intereses.

Turklāt ieinteresētu spēlētāju loks neaprobežojas ar valdības koalīciju. Ārpus tās itin daudziem ne tuvu nešķiet, ka citu valdību nevar uztaisīt. Kāpēc tad nevar? Kaut kādu vienmēr varētu, kad šī būtu pajukusi.

Interešu atšķirības un sadursmes ir normāla parādība jebkurā demokrātiskā koalīcijas valdībā. Taču šajā iedoma par citas neiespējamību likusi atstāt novārtā arī viedokļu saskaņošanas un konfliktu risināšanas mehānismus un procedūras. Līdz ar to faktiski jebkurš viedoklis un jebkura iniciatīva kļūst par potenciāla konflikta iemeslu.

Problēmu parāde

Dažāda līmeņa un mēroga nesaskaņas koalīcijā pēdējā laikā pieaug teju ģeometriskā progresijā. Pat nevērtējot katra atsevišķā konflikta iemeslus un kuram tajā ir “taisnība”, jau tikai dažu publisku izpausmi guvušo uzskaitījums ir iespaidīgs.

Pirmā šai sarakstā, kaut arī atstatus no Dombrovska valdībai tipiskajām problēmām, pašlaik ir Nacionālās apvienības nostāšanās opozīcijā valdībai, kas nu ir apstiprināta “oficiāli” – ar koalīcijas līguma laušanu, iesniedzot Saeimā iekšlietu ministra demisijas pieprasījumu.

Var, bet varbūt nav jēgas diskutēt, cik lielā mērā Latvijas politikas nopelniem bagātākos uzmetējus un valdību gāzējus tā rīkoties iedrošinājusi šai valdībai raksturīgā “katrs pats par sevi” darbības kultūra un cik – tradicionālā paļaušanās uz spēju jebkurām, pat daudz lielākām cūcībām nekā kārtējās valdības nogāšana aizlikt priekšā savu “īsteno latviskumu”, ar ko 10 procentiem vēlētāju vienmēr arī pietiek. Šobrīd svarīgākais – pat ja nevar prognozēt, kurā brīdī valdība kritīs, ir jau zināms, kurš to gāztu.

(VL – TB/LNNK atgriešanās pie tradīcijām atdevusi mundrumu arī dažam labam politikas zombijam – tiesu zālēs politiskā komā nīkstošais Tēvzemes veterānu draugs Aivars Lembergs nu ir sapriecājies, ka koalīcija de facto vairs nepastāvot, slavē “politiķi Dzintaru” par “godīgumu un atklātumu”, bet savam un NA ienaidniekam Valdim Zatleram novēl apmesties Ventspilī blakus morgam.)

Taču nacionālie ciniķi stājušies izpostīt ne jau saticīgu un vienotu valdības ģimeni. Valdības komunālā dzīvokļa iemītnieki jau labu laiku vāra politiku katrs savā atsevišķajā katliņā.

Nevar runāt par vienotu valdības politiku ne izglītības ministra Roberta Ķīļa reformu, ne pašvaldību ministra Edmunda Sprūdža iestrēgušā konflikta ar Ventspils saimnieku un nupat arī piepešo pašvaldību reformu iniciatīvas gadījumā. Var bezgalīgi diskutēt, vai tā ir šo ministru vai viņu neatsaucīgo koalīcijas partneru vaina, taču rezultāts ir acīmredzams – tā ir šo politiķu vadīto ministriju, bet ne valdības politika.

Varbūt vēl uzskatāmāk nekā minēto ministru autonomā ņemšanās valdības politikas sadrumstalotību nupat parādīja salekšanās starp ekonomikas ministru Danielu Pavļutu un premjerministru. Pirmdien valdības komitejā Dombrovskis sev ļoti netipiski emocionāli uzbruka ministra sagatavotajam likumprojektam par kapitālsabiedrību un kapitāla daļu pārvaldību, nolamādams to par “prihvatizāciju”.

Atkal nevērtējot, kuram taisnība, ir apbrīnojami, ka domstarpības par patiesībā ļoti svarīgu jautājumu – kādi uzņēmumi valstij jāpatur savā īpašumā un kā tie jāpārvalda – uzsprāga tikai jau valdības priekškambarī. It kā nebūtu ne koalīcijas padomes, ne citu formātu, kuros partneriem vispirms izrunāties un saskaņot viedokļus par tik svarīgiem valsts politikas jautājumiem.

Bet laikam tiešām nav. Ne koalīcijas partijām kopā, ne pat atsevišķām partijām. Piemēram, vairākums “Vienotības” deputātu nezina un nemācēs pastāstīt, ko dara daži kolēģi konstitucionālos, ko daži citi svarīgos ekonomikas un tautsaimniecības jautājumos. Un tad šausminās, kādi policejiski brīnumi nezin kā sarakstīti Pilsonības likuma grozījumos vai kāpēc frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis Saeimas komisijā atbalstījis grozījumus Enerģētikas likumā, kurus neatbalsta ne premjerministrs, ne kāda no koalīcijas partijām.

Satiksmes ministra Anrija Matīsa ievēlēšanu amatā Dombrovskis izvērta par spēka demonstrējumu par spīti koalīcijas nevienprātībai. Bet kas beigu galā notiks ar 600 miljonu eiro vērto vilcienu iepirkumu, laikam slepeni zina tikai premjerministrs un vēl daži īpaši iesvētītie.

Kur nu vēl tādi sīkumi kā Finanšu ministrijas parlamentārās sekretāres piepešā atbrīvošana no amata vai ne ar vienu nesaskaņots mēģinājums “aizrotēt” Ekonomikas ministrijas valsts sekretāru uz Satiksmes ministriju. Kāpēc? Ai, “grupējumu kari” un intrigas, ziniet.

Turpinājums diemžēl sekos. Trešdien ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka Latvijai nav jāizdod Savienotajām Valstīm hakeris, kuru tur apsūdz kibernoziegumos. Kaut gan Augstākā Tiesa atļāvusi viņu izdot, tam esot jābūt valdības politiskam lēmumam, uzskata ministrs. Un uzsver, ka jautājums esot rūpīgi jāizvērtē. Nav šaubu, ka jāizvērtē. Taču valdība to vēl pat nav sākusi vērtēt, Tieslietu ministrija vēl tikai gatavo atzinumu, bet ministram jau ir vērtējums.

Gāšanas grūtības

Var piekrist Dombrovskim, ka šādi, lielā mērā arī viņa paša radīti apstākļi kaitē valdības darbam. Vai valdība drīz kritīs?

Alternatīvas šai valdībai pašlaik arvien īsti nav. Ja vien par alternatīvu neuzskata vēl vienu Dombrovska valdību ar šo pašu partiju koalīciju, tikai citādi sadalītiem ministru portfeļiem. Taču ministriju pārdalīšanu īsti grib tikai VL – TB/LNNK, turklāt pirmām kārtām – tikt vaļā no abiem saviem pašreizējiem ministriem. Un pieķert klāt vēl kādus portfeļus, vispirms jau no tiem, kuri pašlaik ir Reformu partijai.

Taču tas pats alternatīvas trūkums, kas veicina valdības fragmentāciju, varētu būt izspēlējis joku arī ar valdības gāšanas gribētājiem. Parasti rafinētie uzmetēji šoreiz rīkojas apbrīnojami neveikli. Iegansts iekšlietu ministra Riharda Kozlovska demisijas prasīšanai ir tik baltiem diegiem satrāklēts, ka pat ne visiem “savējiem” tas šķiet piedienīgi. Biedrība “Demokrātiskie patrioti” ieteikusi savam biedram Dāvim Staltam pamest VL – TB/LNNK frakciju, jo uzskata par nepieņemamu frakcijas vadoņu iesaistīšanos provokācijās 16.martā pie Brīvības pieminekļa.

Turklāt apvienība pretendē ne tikai uz Reformu partijas pārraudzītajām ministrijām. Imants Parādnieks publiski pieteicis pretenzijas arī uz “Vienotības” pārziņā esošo Labklājības ministriju. Pat ja iedomājamies, ka “Vienotība” būtu ar mieru runāt par RP ministru portfeļu pārdalīšanu, grūti iedomāties, kāpēc piekristu atdot arī savējos.

VL – TB/LNNK izvēlētais iegansts iekšlietu ministra demisijas prasīšanai ir tik acīmredzami samākslots, bet vēlme dalīt amatus tik nepārprotami merkantila, ka beigās var nākties vai nu vienkārši aiziet no valdības, rupji aizcērtot durvis un bez lielām cerībām dabūt ko labāku nākamajā, vai nu pierauties un turpināt izspēlēt sīkas provokācijas līdz pat Saeimas vēlēšanām.

Taču saliedētu darbu no šīs valdības diezin vai varam gaidīt. Ja vien premjerministrs un viņa partija nemainīs attieksmi pret valdības politiku kā interešu grupu sadiegtu lupatdeķi ar vienu lielu eiro ieviešanas prioritātes ielāpu vidū.