Valdības parādi iet roku rokā ar mājsaimniecību uzkrājumiem

Jeb cits skatījums uz Rikardo vienādību Eiropas Savienībā

Tā saucamā Rikardo vienādība apgalvo, ka valdības lēmums paaugstināt izdevumus vienādi ietekmēs privāto patēriņu neatkarīgi no tā, vai lielāki tēriņi tiks finansēti, papildus aizņemoties vai paaugstinot nodokļus. Šāda apgalvojuma pamatojums ir sekojošs: ja valdība slīgst dziļāk parādos, iedzīvotāji atliks malā vairāk naudas, gaidot augstākus nodokļus nākotnē. Ekonomistiem nav vienota viedokļa par to, vai Rikardo vienādība pastāv praksē (skat., piemēram, Seater (1993) izsmeļošo analīzi).

Taču Rikardo vienādībai acīmredzami vajadzētu nozīmēt, ka valstīs ar lielāku valdības parādu ir arī lielākie mājsaimniecību uzkrājumi.

Aplūkojot situāciju ES 15 valstīs pirms Lielās recesijas, var atrast praktiskus pierādījumus šim apgalvojumam. Mēs salīdzinājām valdības parāda slogu un mājsaimniecību neto finanšu aktīvus (NFA) ES-15 valstīs, izņemot Luksemburgu 2007.gadā, pēdējā gadā, par kuru Eurostat ir pieejama pilnīga informācija par mājsaimniecību finanšu aktīviem. Lai aptuveni aprēķinātu mājsaimniecību neto finanšu aktīvu apjomu, mēs no mājsaimniecību uzkrātajiem finanšu aktīviem* (procentos no IKP pēc Eurostat) atņēmām mājsaimniecībām izsniegto kredītu atlikumu (procentos no IKP pēc OECD datubāzes). Atbilstoši Eurostat (2009) sniegtajai informācijai, kredīti lielākajā daļā ES valstu veido vairāk nekā 90% no mājsaimniecību finanšu saistībām.

Pirmajā acu uzmetienā korelācija starp valdības parāda un IKP attiecību un mājsaimniecību neto finanšu aktīvu un IKP attiecību liekas salīdzinoši vāja, kā tas redzams šajā grafikā:

Taču mūsu analizētajā datu kopā ir kāds ekstrēms – tā ir Grieķija. Tai ne tikai bija visaugstākā valdības parāda un IKP attiecība ES-15 valstu vidū, tā arī bija vienīgā valsts, kurā valdības parāds 2007.gadā pārsniedza mājsaimniecību neto finanšu aktīvus.

Kā mēs tagad zinām, tā arī bija vienīgā valsts, kuras valdība pēc globālās finanšu krīzes nespēja pildīt savas finanšu saistības, lai gan arī Portugāles un Īrijas valdībām bija nepieciešama finanšu palīdzība un Spānijā bija nepieciešama palīdzība banku sektora glābšanai. Izslēdzot no analīzes Grieķiju, mēs iegūstam daudz spēcīgāku korelāciju ar R2 = 0,53:

Visbeidzot, izslēdzot Lielbritāniju, kas ir otrs ekstrēms, iegūstam spēcīgu korelāciju ar R2 = 0,70 starp valdību parādu slogu un mājsaimniecību uzkrāto neto finanšu aktīvu apjomu pārējās 12 ES-15 valstīs.

Tādējādi mēs varam redzēt, ka pirms finanšu krīzes valstis ar augstāko valdības parādu slogu lielākajā daļā gadījumu bija tās pašas, kurās bija vislielākie mājsaimniecību neto finanšu aktīvi relatīvi pret IKP. Iepriekšējais grafiks arī atspēko joprojām populāro mītu par “bagātajiem vāciešiem un nabagajiem dienvideiropiešiem”. Kā var redzēt grafikā, mērot pēc neto finanšu aktīvu un IKP attiecības, Itālijas mājsaimniecības 2007.gadā bija ievērojami turīgākas par Vācijas mājsaimniecībām un gan Francija, gan Portugāle bija aptuveni Vācijas līmenī, bet Spānija no tām daudz neatpalika.

Pēc mūsu aprēķiniem, 2007.gada beigās vidējam itālim piederēja neto finanšu aktīvi aptuveni 53 tūkstošu eiro vērtībā, kamēr vidējam vācietim piederošais apjoms bija 37 tūkstoši eiro. Neto finanšu aktīvi uz vienu iedzīvotāju Francijā, Spānijā un Portugālē 2007.gadā bija attiecīgi 42 tūkstoši, 23 tūkstoši un 21 tūkstotis eiro, tātad Spānijā un Portugālē tie bija zemāki nekā Vācijā. Šie skaitļi atspoguļo uzkrātos aktīvus, nevis ienākumus uz vienu iedzīvotāju, un nav koriģēti atbilstoši pirktspējas paritātei.

Pats Rikardo patiesībā šaubījās, vai lielākā daļa cilvēku redz saikni starp lielāku valdības parādu šodien un augstākiem nodokļiem nākotnē. Savā “Esejā par finansēšanas sistēmu” viņš apgalvoja, ka, ja salīgtais procentu apmērs ir 5 procenti, „20 miljoni vienā maksājumā vai miljons katru gadu bezgalīgi ilgi (..) ir tieši vienlīdz vērtīgi; bet cilvēki, kuri maksā nodokļus, tos nekad tā neaplēš, un tāpēc savas privātās lietas atbilstoši nekārto” (Ricardo 1888).

Tomēr mēs varam palūkoties uz Rikardo vienādību no cita skatu punkta un izteikt hipotēzi, ka lielākas valdību parādsaistības vienkārši ļauj cilvēkiem attiecīgajā valstī izveidot lielākus uzkrājumus. Lai kā tas arī būtu, mēs praksē redzam, ka lielāks valdības parāds iet roku rokā ar lielākiem attiecīgo valstu iedzīvotāju neto finanšu aktīviem.

Secinājums

Iepriekš aprakstītajam novērojumam ir būtiskas sekas attiecībā uz priekšlikumiem kopīgot iepriekš uzkrāto parādu slogu Eiropas Savienībā. Tā kā augstāki valdības parādu apjomi acīmredzami ir ļāvuši mājsaimniecībām attiecīgajās valstīs uzkrāt lielāku finanšu bagātību, jebkāda uzkrāto parādu kopīgošana tiktu uzskatīta par nepieņemamu no to valstu puses, kurās valdības parāda slogs ir zemāks, ja vien vienlaikus netiktu kopīgoti arī mājsaimniecību finanšu aktīvi. Taču otrais priekšlikums, visticamāk, sastaptos ar nepārvaramām juridiskām un tehniskām barjerām.

Tādējādi vienīgais veids, kā Eiropas Savienībai virzīties uz priekšu, šķiet Rikardo vienādības īstenošana piespiedu kārtā – Eiropas Savienības valstīm ar augstāko uzkrātā valdības parāda apjomu tas būs jāsamazina, paaugstinot nodokļu slogu šo valstu mājsaimniecībām vai samazinot budžeta izdevumus, vai gūstot vienreizējus ieņēmumus no valsts aktīvu privatizācijas.

*Mājsaimniecību uzkrāto finanšu aktīvu atlikums ietver sevī skaidru naudu un depozītus, akcijas un citas daļas, citus vērtspapīrus, apdrošināšanas tehniskās rezerves (kas atbilst mājsaimniecību aktīviem dzīvības apdrošināšanā un fondētajās pensiju shēmās), izsniegtos aizdevumus un citus debitorus

Atsauces

Eurostat (2009), „Financial Assets and Liabilities of Households in the European Union.” Statistics in focus, 32/2009.

Ricardo, David (1888). „Essay on the Funding System” in „The Works of David Ricardo. With a Notice of the Life and Writings of the Author, by J.R. McCulloch,” London, John Murray.

Seater, John J (1993). „Ricardian Equivalence,” Journal of Economic Literature. Vol. XXXI, March, pp. 142-190.

Autori: Andris Strazds ir Nordea Bank Finland plc vecākais ekonomists; Tomass Greness ir ekonomikas profesors Ziemeļkarolīnas Valsts universitātē ASV

Raksts ir tulkojums no oriģināla angļu valodā un ir publicēts ar VoxEU.org atļauju