Ziedonis visur

 

Trešdienas vakara ziņa, ka miris Imants Ziedonis, darīja nesvarīgas par aktuālām uzskatītas politiskās norises, kas parasti ir šīs slejas temats. Taču nekrologs vai atvadu runa nav žanrs, kuru prastu vai justu pienākumu izmēģināt. Arī šādās reizēs it kā obligātais vārds „zaudējums” neskan. Es neko neesmu pazaudējis. Aptaustu kabatas, aplaižu apkārt skatienu – viss, kas man bija Ziedonis, arvien ir tepat.

Jā, nu, bet kas tas ir? Vienvirziena vārdi neder. Vārdiem vispār tāda daba, ka tie mūk uz visām pusēm kā uz parketa izbērtas skudras, bet, Ziedoņa palaisti vaļā, dara to ļoti apzinīgi, turklāt pļavā. Viņš pasmaidītu par sacerējuma tematu „Ko man nozīmē Imants Ziedonis”. Tomēr lieku sev izdarīt atmiņas vingrinājumu „Kā es atceros savu pirmo sastapšanos ar Ziedoņa dzeju”.

Mulsinoši. Ir saulains vēlīnas bērnības ziemas rīts manā istabā, smilšu un māla krāsas aizkari ar skujiņas rakstu, čērkstošs rokenrols par vasarā meliorācijas darbos nopelnītajiem rubļiem pirktā magnetofona vismaz simto reizi pārrakstītā kvalitātē. Varu klausīties, uz skolu šodien nav jāiet. Bet kāpēc atceros to, kad biju sev uzdevis atmiņas par Ziedoni? Tur nekur nav Ziedoņa.

Turklāt tas jau ir vēlāk, jau noteikti esmu lasījis, ko viņš bija uzrakstījis, kad vēl nepratu lasīt.

Mēģinu vēlreiz. Alvja Hermaņa Ziedonis un Visums Jaunajā Rīgas teātrī. Gribas attīt atpakaļ kā labu rokenrolu bērnībā un spēlēt atkal un atkal, lai nekad nebeidzas. Nekad jau arī nebeidzas. Un Ziedoņa tur ir ļoti daudz.

Man nav kādu pirmo vai pēdējo atmiņu par Ziedoni un dzeju. Ir krietni pāri pusnaktij, nav ar ko parunāt par to, rakstu nejaušas un neobligātas lietas. Toties pārliecinos, ka būtu grūti nosaukt tādas, par kurām varētu droši teikt, ka Ziedoņa tajās nav. Droši nevarētu.

Āžu ielā jeb bulvārī, kā to dēvēja namatēvs Aivars Neibarts un kas bija svarīgs punkts ne tikai manā bohēmas kartē un literatūras pašmācības programmā, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija pieņemts, šņabi dzerot, neturēt svētu teju neko un smieties par gandrīz visu. Ja turklāt tam sakars ar tā dēvēto padomju dzīves īstenību. Protams, ka arī par PSRS vai LPSR Nopelniem bagātajiem kultūras darbiniekiem un Tautas rakstniekiem, māksliniekiem un dzejniekiem. Ziedonis bija gan Nopelniem bagātais, gan Tautas. It kā leģitīms mēles mežģījumu iegansts. Kāds palaikam arī uzdrošinājās. Neibarts jeb Ņurbulis tad varēja kļūt neraksturīgi neiecietīgs: „Pinkaini neaiztiec! Ej skolā!”

Vēl vienīgi Ojārs Vācietis jeb Oika no Māras okeāna krasta Āgenskalnā tur bija tādā pašā drošībā. Abiem svarīgu titulu nēsātājiem nu nemaz nepiestāvēja postamenti Andreja Upīša apsūbējušās bronzas bezcerīgi smieklīgajā parkā.

Toties bija pašsaprotami, ka Imants Ziedonis 1990.gada 4.maijā atradās toreiz vēl par LPSR Augstāko Padomi dēvētajā Saeimas namā un balsoja par Latvijas neatkarību. To, cik pašsaprotami tas bija, var novērtēt, pamēģinot iedomāties, ka viņa tur nebūtu. Neomulīgi, pretdabiski. Tikpat grūti iedomāties, ka viņš jelkad pēc tam būtu, kā to darīja viens otrs no todien balsojušajiem, to nožēlojis vai gaudies, ka esot patiesībā balsojis par kādu citu valsti, nekā tā, kas mums ir.

Man nav Ziedoņa Rakstu sējumu plauktos. Man viņš neiet kopā ar pabeigtiem apkopojumiem un pieminekļiem. Varētu uzrakt apbružātu Motocikla, Sirds dinamīta, Caurvēja vai Epifāniju grāmatiņu, ja gribētu sameklēt citātus, ar ko svarīgumam izdaiļot šo paša rakstīto. Par to, kā motors caur dzīvi rauj, vai par nākotni, kas atsprākleniski rāpjas pie mums – pacieties, un tavs laiks atnāks.

Taču man pietiek ar zināšanu, ka Ziedonis Latvijas dabā ir un nekur nevar pazust, pat ja kāda no viņa dzejas grāmatiņām vai viņš pats izrādītos pašlaik esam citā vietā pasaulē. Tāpat kā viņa atbrīvotie Latvijas dižkoki palaikam ieaug atkal kārklos un krūmos, bet tur ir un aug arvien dižāki tik un tā.

Neba braucam pie jūras, lai uzzinātu, vai tā ainava tur vēl ir. Ziedonis visur ir pat tad, kad par to nedomā. Un arī tad, kad domā, ka viņa kaut kur nav.