„Rīgas pilsētbūvnieks” izsludina skandalozu konkursu

Pašvaldības uzņēmuma piedāvājums parāda – maksas saturs jau kļuvis par mediju biznesa modeļa daļu

Cik maksā sižets televīzijas ziņu raidījumos? Uz tādu jautājumu nāksies atbildēt sabiedrisko attiecību aģentūrām, kas nolēmušas piedalīties Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības „Rīgas pilsētbūvnieks” (RP) izsludinātajā iepirkumā par uzņēmuma publicitāti medijos 2013. gadā. „Tas ir skandāls, kas apstiprina nopirktās žurnālistikas klātbūtni medijos,” secina mediju pētniece un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja Anda Rožukalne.

Savukārt „Rīgas pilsētbūvnieka” sabiedrisko attiecību speciālists Ivo Kiršblats noliedz satura pirkšanu un skaidro – RP dodot pasūtījumu sabiedrisko attiecību aģentūrām, un tikai pašu aģentūru ziņā esot tas, vai mediju saturu nopirkt vai vienkārši sarunāt ar žurnālistiem, lai tie atspoguļo RP pasākumus. Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) struktūrvienību vadītājas apgalvo, ka viņu medijos RP neizdosies nopirkt sižetus un intervijas.

Rīgas domei Nila Ušakova (SC) vadībā sevis reklamēšana par nodokļu maksātāju naudu gan nav nekas jauns – kā jau iepriekš rakstījis žurnāls „Ir”, dome un tās uzņēmumi savai reklamēšanai medijos atvēlējuši vismaz 600 000 latu.

27. decembrī beigsies RP izsludinātais iepirkums par 2013. gada sabiedrisko attiecību stratēģijas izstrādi un informācijas izvietošanu medijos nākamajā gadā. Konkursa nolikumā uzņēmums paredzējis gan reklāmas interneta medijos, gan arī sižetus konkrētās televīzijās, radio un avīzēs. Piemēram, RP konkursā pretendentiem izvirzījis prasību nodrošināt intervijas, ne īsākas par 25 minūtēm, ar RP pārstāvjiem Latvijas Radio, Radio SWH, Rīgas radio, Mix FM un Radio Baltcom. Tāpat arī RP prasa konkursa pretendentiem nodrošināt RP pasūtītā materiāla izgatavošanu un translēšanu LTV, Pirmajā Baltijas kanālā un MTG grupas telekanālu ziņu raidījumos „ar sižeta garumu ne īsāku par 2 minūtēm”. Kopumā publicitātei medijos RP nolēmis tērēt 19 500 latus.

„Man gribētos redzēt šī konkursa uzvarētāju un paskatīties, ko viņš piedāvā un kā iedomājas to realizēt. Tas ir kaut kas pilnīgi pārsteidzošs un nesaprotams,” saka LTV Ziņu dienesta vadītāja vietas izpildītāja Dagnija Neimane. Viņa uzsver, ka LTV ziņu raidījumos sižetus nopirkt nav iespējams. To pašu apgalvo arī Latvijas Radio 1. kanāla vadītāja Inese Matjušonoka, akcentējot, ka „sabiedriskais pasūtījums ir sabiedrības interesēs, un šis nav sabiedriskais pasūtījums”.

Žurnālistikas studentiem jau pirmajā kursā iemāca, ka žurnālistu uzdevums nav darboties kā uzņēmumu vai amatpersonu sabiedrisko attiecību pārstāvjiem, atstāstot tikai viņiem tīkamu informāciju, bet kritiski vērtēt uzņēmumu, amatpersonu un politiķu darbu sabiedrības interešu kontekstā. Arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nosaka, ka „elektroniskie plašsaziņas līdzekļi ir brīvi un neatkarīgi programmu un raidījumu veidošanā un izplatīšanā, kā arī savā redakcionālajā darbībā”. Ja kāds uzņēmums vēlas sevi reklamēt, tad ir iespēja pirkt reklāmas laiku, saka D. Neimane. Tiesa, LR daži raidījumi, piemēram, „Kā labāk dzīvot” top sadarbībā ar naudas devējiem, piemēram, Valsts tūrisma attīstības aģentūru vai Hipotēku banku, bet I. Matjušonoka skaidro, ka jautājumi par tūrismu vai nozīmīga informācija uzņēmējiem interesē sabiedrību un tāpēc uzskatāma par sabiedrisko pasūtījumu.

Toties I. Kiršblats stāsta, ka līdz šim mediji kūtri atspoguļojuši RP pasākumus, piemēram, jaunu sociālo māju vai pirmā stāvparka Ulbrokas ielā atklāšanu. D. Neimane saka – „Panorāma” kritiski vērtējusi pirmo stāvparku. Līdzīgi kritika par to bija arī citos medijos, piemēram, Latvijas Radio. I. Kiršblats prognozē, ka „pašreizējā pirmsvēlēšanu gaisotnē jebkas, ko dara Rīgas domes uzņēmumi, tiek vērtēts kā populisms”, tāpēc RP vienkāršāk esot nevis pašiem rakstīt preses relīzes un mēģināt piedabūt žurnālistus stāstīt par RP projektiem, bet gan šo darbu uzticēt aģentūrai. Tāpēc RP, kaut nolikumā pretendentiem prasa norādīt sižeta sagatavošanas cenu, norobežojas no satura iespējamās pirkšanas un akcentē – tā būšot tikai aģentūras atbildība, vai saturu nopirkt, vai kā citādāk pārliecināt medijus stāstīt par RP labajiem darbiem.

Tomēr LU Sociālo zinātņu fakultātes mārketinga un sabiedrisko attiecību pasniedzēja Lolita Stašāne norāda – kaut arī šajā gadījumā stāsts ir par attiecībām starp sabiedrisko attiecību aģentūrām un medijiem, atbildība par rezultātu – ko sabiedrība domā par uzņēmumu un kāds ir tā tēls un reputācija – ir uzņēmumam.

I. Kiršblats stāsta, ka RP līdz šim jau bijusi sadarbība, piemēram, ar „Latvijas Avīzi”, kas publicējusi RP apmaksātus rakstus ar attiecīgu norādi par to. Uz jautājumu, kas maksas rakstus gatavo, I. Kiršblats atbild: „Mediju žurnālisti. Viņi jau visi tā dara.”

A.Rožukalne secina, ka „Rīgas pilsētbūvnieka” atklātība un piedāvājums parāda – maksas saturs medijos jau ir kļuvis par mediju biznesa modeļa daļu. Sabiedrisko attiecību biznesā strādājošie anonīmi stāsta, ka īpaši ekonomiskās krīzes laikā uzplaucis modelis, kad reklāmdevējam, pērkot medijā reklāmas vietu vai laiku, piedāvāta arī maksas publikācijas iespēja. Šāds sabiedrisko attiecību un mediju „sadarbības modelis” ir teju vai eksistenciāli liktenīgs medijiem, kas vēl tur cieņā mediju ētikas principus, jo, nepublicējot pirkto saturu, medijs paliek ārpus daļas reklāmas tirgus un tam secen iet reklāmas naudas, stāsta A. Rožukalne, secinot: „Tagad arī pašvaldības uzņēmums piedalās mediju vides degradēšanā.”