Latvijas Nacionālā bibliotēka

Latvijas 94. dzimšanas dienas svinību datumam 2012. gada 18. novembrī bija jākļūst par nozīmīgu dienu Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vēsturē, kad pēc sākotnējās ieceres būtu bijis jāatklāj jaunais LNB nams – Gaismas pils. Taču viss ir izvērties citādāk – celtniecības aizkavēšanās dēļ Gaismas pils atvēršana apmeklētājiem ir atlikta uz gadu – līdz 2013./2014. gadu mijai.

LNB pamatuzdevums ir nacionālās literatūras krājuma veidošana, mūžīga glabāšana un tā ilglaicīgas pieejamības nodrošināšana.

Saturs

1. Vēsture 

  1.1. Ideja par jauno ēku 

2. LNB krājums 

3. LNB vadītāji 

  3.1. Jānis Misiņš 

  3.2. Arturs Ģērmanis 

  3.4. Aina Deglava 

  3.5. Andris Vilks 

4. Jaunākās tehnoloģijas bibliotēkā 

  4.1. Gaismas tīkls 

  4.2. Digitalizācija 

5. Gaismas pils

1. Vēsture

Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) ir dibināta 1919. gada 29. augustā, pamatojoties uz Latvijas Ministru kabineta lēmumu par Latvijas Valsts bibliotēkas dibināšanu. Par pirmo bibliotēkas direktoru kļūst latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš.

Bibliotēkas rīcībā nodod ēku L. Jaunielā 26, un pavisam drīz – 1920. gadā – bibliotēka sāk saņemt Latvijas iespieddarbu obligātos eksemplārus. Savukārt tā paša gada 1. jūlijā bibliotēkā darbu sāk pirmā lasītava ar 40 lasītāju vietām. 1920. gada decembrī valdība izdod rīkojumu, kas Valsts bibliotēkai ļauj ievest grāmatas un kolekcijas no ārvalstīm, nemaksājot par to muitas nodevu. 1920. gadā bibliotēkas krājumā ir aptuveni 250 000 vienību.

1924. gadā Latvija pievienojas Briseles konvencijai, kas paredz par valsts līdzekļiem izdotu iespieddarbu un oficiālu dokumentu, zinātnisku darbu un literāru izdevumu starptautisku apmaiņu. Savukārt 1927. gadā klajā nāk Latvijā izdoto grāmatu rādītājs – bibliogrāfijas mēnešraksts „Valsts bibliotēkas biļetens”, kurš liek pamatus nacionālajai bibliogrāfijai.

Rosīgi sākot darbu, bibliotēka jau pavisam drīz atduras pret problēmu, ka tās darbību kavē piemērotu telpu trūkums. Tāpēc jau 1928. gadā tiek izteikta doma par jaunas bibliotēkas ēkas būvniecību. Taču tā arī paliek tikai doma, kam neseko reāla rīcība.

1940. gadā pēc PSRS okupācijas bibliotēku reorganizē un pārdēvē par Latvijas PSR Valsts bibliotēku, tās krājumus papildinot ar lielu padomju grāmatu sūtījumu no PSRS Valsts literatūras fonda. Bibliotēkas rīcībā nodod ēku Jēkaba ielā 6/8 un Anglikāņu ielā 5.

Vācu okupācijas laikā bibliotēku iekļauj Zemes bibliotēkas (Landesbibliothek) sastāvā, bet, Latvijas teritorijā atkārtoti nodibinoties padomju varai, bibliotēku atkal pārdēvē par Latvijas PSRS Valsts bibliotēku un tā sāk saņemt LPSR un PSRS iespieddarbu bezmaksas obligātos eksemplārus.

1945. gadā bibliotēkas rīcībā nodod ēku Torņu ielā 3/5, kā arī tiek īrētas ēkas L. Jaunielā 22, L. Jaunielā 24, Arsenāla ielā 5 un M.Pils ielā 3. Šajās ēkās izvieto nesašķiroto iespieddarbu fondu, kas pamatā veidojies no Otrā pasaules kara gados palikušajiem „bezsaimnieku” grāmatu krājumiem.

1946. gadā izveido Speciāli glabājamās literatūras nodaļu jeb specfondu, kurā glabāt „pretpadomju” jeb aizliegtos izdevumus. Specfondu vispārīgai lietošanai atver tikai atmodas pašā sākumā – 1988. gadā, bet šo nodaļu likvidē 1990. gadā.

1951. gadā Jēkaba ielā 6/8 atver Reto grāmatu un rokrakstu lasītavu un Periodikas lasītavu. Savukārt 1956. gadā bibliotēkas galveno ēku no Pils (toreiz – Pionieru) laukuma 2 pārceļ uz jaunām telpām K. Barona ielā 14, kur LNB atrodas vēl joprojām.

1966. gadā papildinās bibliotēkas nosaukums, jo tai piešķir kādreizējā LPSR valdības vadītāja un rakstnieka Viļa Lāča vārdu. Savukārt 1970. gadā bibliotēkas grāmatu krātuvi iekārto Ikšķiles baznīcā, un tikai 1998. gadā baznīcas ēku atkal atdod draudzei. Toties 1972. gadā bibliotēkai atsavina nelielo trimdas latviešu literatūras krājumu, liedzot iespēju glabāt šādu literatūru. Trimdas literatūras saņemšanas atjaunošanu līdz ar politiskajām pārmaiņām valstī atsāk 1988. gadā.

1981. gadā vietu trūkuma dēļ galvenajā krātuvē sāk grāmatu „saiņošanu”, un šādi slēgtā krājuma daļa uz daudziem gadiem kļūst nepieejama lasītājiem. Savukārt pēc diviem gadiem bibliotēkai atsavina telpas L. Jaunielā 26 un grāmatas pārvieto uz bijušās fabrikas „Kaija” telpām Stučkas (tagadējā Tērbatas) ielā 75.

1.1. Ideja par jauno ēku

1989. gadā, 60 gadus pēc bibliotēkas izteiktās jaunas ēkas nepieciešamības, ASV dzīvojošais latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts sāk izstrādāt bibliotēkas jaunās ēkas arhitektonisko koncepciju. Top doma par latviešu folklorā simbolisko Gaismas pili, kurai augšāmceļoties tauta atgūst arī savu brīvību.

Šajā pašā gadā pēc darbinieku aptaujas bibliotēka atsakās no Viļa Lāča vārda un atjauno tās agrāko nosaukumu – Latvijas Valsts bibliotēka.

Taču jau 1991. gadā nu jau atjaunotā Latvijas valdība bibliotēku pārdēvē par Latvijas Nacionālo bibliotēku un pieņem lēmumu par LNB būvniecību. Šajā gadā arī sāk elektroniskā grāmatu kopkataloga projekta izveidi.

1992. gadā LNB galvenās grāmatu krātuves fondā glabājas aptuveni 1,6 miljoni vienību, taču 236 000 no tām lasītājiem nav pieejamas telpu trūkuma dēļ.

1995. gadā lasītājiem atver Baltijas Centrālo bibliotēku, kas ir nozīmīgs iespieddarbu un attēlu krājums, kuru 1994. gadā bibliotēkai dāvinājis krājuma veidotājs Oto Bongs (1918-2006). Šis krājums ir apjomīgākais kādas kolekcijas dāvinājums Latvijas bibliotēku vēsturē.

1998. gadā Gaismas pils celtniecības veicināšanai nodibina LNB Atbalsta fondu (tagad – biedrība). Tajā pašā gadā arī atver LNB retāk izmantojamo grāmatu krātuvi Silakrogā.

Joprojām notiek neatlaidīga cīņa par jaunās LNB ēkas būvniecību. Latvija atbalstu meklē arī starptautiskajās organizācijās, un tā 1999. gadā UNESCO Ģenerālā asambleja Parīzē akceptē Latvijas iesniegto Rezolūciju par atbalstu LNB celtniecībai, bet pēc gada LNB jaunās ēkas celtniecības atbalstam izveido UNESCO Starptautisko ekspertu padomi.

Jaunās tehnoloģijas pamazām ienāk bibliotēkā. 1991. gadā LNB sāk digitālo projektu „Mantojums 1: Latvijas periodisko izdevumu (1822-1940) saglabāšana”. Bet pēc gada sāk darboties LNB elektroniskais katalogs.

Sākas arī zināma sakustēšanās Gaismas pils būvniecības gaitā – 2002. gadā Saeima pieņem likumu par LNB būvniecību. Savukārt 2004. gadā valsts sāk īpašuma atpirkšanu, lai no iepriekšējās apbūves atbrīvotu LNB jaunās ēkas būvlaukumu.

2008. gadā sāk Gaismas pils būvniecību.

2. LNB krājums

LNB grāmatu krātuvēs patlaban ir mazliet vairāk nekā 4 miljoni vienību. Aptuveni 2 miljoni no tām ir grāmatas, miljons – periodika un tad vēl arī citi iespieddarbi – plakāti, mākslas izdevumi, rokraksti, kartes, notis, arī nepublicētie izdevumi, piemēram, disertācijas un, protams, elektroniskie izdevumi un audiovizuālie materiāli. LNB krājuma kodols ir nacionālais krājums – Latvijas un ārzemju izdevumi par Latviju un latviešiem un latviešu autoru darbi, kuru krāšana, saglabāšana un pieejamība ir LNB pamatuzdevums un krājuma veidošanas prioritāte. Nacionālās literatūras krājuma pilnīgumu nodrošina 1920. gadā iedibinātais Latvijas obligātais eksemplārs.

LNB ir izveidojusi vienu no diviem lielākajiem nacionālajiem krājumiem un ir nozīmīgākā universālā zinātniskā bibliotēka valstī. Ņemot vērā citu valsts lielo zinātnisko bibliotēku krājumu specializāciju, LNB tematiskais profils ir humanitārās un sociālās zinātnes. LNB krājuma daudzveidību un bagātību demonstrē speciālie krājumi: Letonika, Baltijas Centrālā bibliotēka, retās grāmatas un rokraksti, bērnu literatūra, periodika, notis un mūzikas literatūra, skaņu ieraksti, kartogrāfisie izdevumi, sīkiespieddarbi un attēlizdevumi.

Letonikas krājumā ir aptuveni 67 000 grāmatu par Latviju un latviešiem. Tās ir grāmatas, kas izdotas jebkurā pasaules valstī un jebkurā valodā visās zinātņu nozarēs.

Krājuma izveidē piedalījies izcilais grāmatniecības pētnieks Aleksejs Apīnis (1926-2004), izstrādājot krājuma komplektēšanas pamatprincipus. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Letonikas krājumu ievērojami papildināja specfonda literatūra un trimdas latviešu dāvinātās grāmatas. Unikāla Letonikas daļa ir vācbaltiešu vēstures grāmatas, kas izdotas 18.-19. gadsimtā, kā arī izdevumi par feodālisma posmu Latvijas vēsturē. Letonikas krājumā ikviens interesents var atrast vērtīgu informāciju par ģenealoģiskajiem pētījumiem, iepazīstoties ar grezno, 1908. gadā izdoto Baltijas muižnieku dzimtu ģerboņu grāmatu “Baltisches Wappenbuch”, kā arī ar populāro “Genealogisches Handbuch der baltischen Ritterschaften”.

Unikāla ir senāko un vērtīgāko iespieddarbu kolekcija, kas no pārējā LNB krājuma tika nodalīta 1951. gadā. Patlaban Reto grāmatu un rokrakstu krātuvē ir vairāk nekā 52 000 dažāda veida iespieddarbu un rokrakstu vienību. Te atrodami senākie iespiedumi latviešu valodā – gan 1586./87. gada baznīcas rokasgrāmata, gan Anša Leitāna tulkotie stāsti, 19. gadsimta kalendāri un praktiskas dzīves padomu grāmatas. Nozīmīgas ir arī līdz 1830. gadam iespiestās grāmatas svešvalodās – seniespiedumi poļu, vācu un latīņu valodā.

Īpašu izdevumu grupu šajā krājumā veido iespieddarbi par Latviju. Viens no tiem – 1550. gadā Bāzelē izdotajā S. Minstera „Kosmogrāfijā” atrodamais senākais līdz šim zināmais teksts latviešu valodā – J. Hāzentētera tēvreize. Tāpat seniespiedumu kolekcijā ietilpst inkunābulas – izdevumi, kas nerūpnieciski un amatnieciski izveidoti grāmatiespiešanas „šūpuļlaikā”, pirms 1500. gadā ar Gūtenberga leģendāro izgudrojumu – iespiedmašīnu – sākās jauns posms grāmatniecības vēsturē. LNB krājumā atrodama, iespējams, 1466. gadā iespiestā Heinriha Herpfa grāmata „Spiegel der Volkommenheit” (“Pilnības spogulis”).

Savukārt periodisko izdevumu nodaļā glabājas viens no nozīmīgākajiem un plašākajiem periodikas krājumiem Latvijā – laikrakstu un žurnālu drukātās un digitālās versijas no 18. gadsimta līdz pat mūsdienām. Krājuma nozīmīgā daļa ir periodiskie izdevumi latviešu valodā, taču tur glabājas arī Latvijā citās valodās iespiestie laikraksti un žurnāli. Krātuvē atrodami arī latviešu vēsturē un nacionālās pašapziņas veidošanās posmā nozīmīgi izdevumi, piemēram, „Latviešu Avīzes”, „Mājas Viesis”, „Pēterburgas Avīzes”.

Toties audiovizuālo izdevumu krājumā glabājas vairāk nekā 68 000 vienību: skaņu ieraksti, multimediālie materiāli, ierakstu enciklopēdijas, vārdnīcas, leksikoni, nozares žurnāli un citi materiāli.

3. LNB vadītāji

 

3.1. Jānis Misiņš

Par LNB (tolaik – Latvijas Valsts bibliotēkas) pirmo direktoru kļūst leģendārais latviešu iespieddarbu vācējs un bibliogrāfs (viņš arī farmaceits, mākslinieks, muzikologs, folklorists un novadpētnieks) Jānis Misiņš, kurš gan, iespējams, vairāk pazīstams kā latviešu literatūras krātuves – Misiņa bibliotēkas – dibinātājs.

Pretstatā ierastajam stereotipam par bibliofiliem kā noslēgtiem ļaudīm Misiņš bijis sabiedriskas dabas – draudzējies ar daudziem tolaik ievērojamiem kultūras darbiniekiem, plaši svinējis savas dzīves jubilejas, taču spējis būt arī skarbs un tiešs, īpaši – cīnoties par savu taisnību. LNB vadījis aptuveni gadu, Misiņš no bibliotēkas aizgāja, valstij neatstājot savu personisko krājumu.

3.2. Arturs Ģērmanis

Arturs Ģērmanis ir pirmais padomju laika bibliotēkas direktors. Viņš studējis Latvijas Universitātē, bet bibliotekāra pieredzi bija guvis Krievijā, Saratovā. Tomēr jau 1945. gadā Ģērmanis no darba tika atlaists. Vēlāk atmiņās viņš valsts pārvalžu iestādes darbības stilu raksturojis šādi: „Pirmā pēckara gada otrā pusē, neatceros vairs, kādā veidā, saņēmu uzaicinājumu, lai es iesniedzu atlūgumu. Es atteicos to darīt. Tad tika izdota pavēle, ka tieku atlaists no darba kā uzdevumu neveikušais. Aizgāju pie Kultūrizglītības komitejas priekšnieka Āboliņa, prasīju, kas ir īstais iemesls manai atlaišanai, jo līdz šim neesmu nekad saņēmis piezīmes par nepareizu vai sliktu darbu, par nepadarītu darbu.” Aleksandrs Āboliņš bija taisnojies, ka viena persona A.Ģērmani denuncējusi kā buržuāzisko nacionālistu.

1945.-1946.gadā no Latvijas Valsts bibliotēkas atlaida 14 darbiniekus. Domājams, šī lēmuma galvenais mērķis bija atlaist no darba speciālistus, kas absolvējuši Latvijas Republikas vidējās vai augstākās mācību iestādes un sākuši profesionālo karjeru Latvijas bibliotēkās.

Detalizētāka infomācija par LNB 1944.-1953. gadā šeit. 

3.3. Žanis Unāms

Grāmatnieks, žurnālists un kādreizējais Rīgas pilsētas 10. bibliotēkas pārzinis Žanis Unāms Latvijas Valsts bibliotēku vadīja vācu okupācijas laikā. Viņš par bibliotēkas direktoru tika apstiprināts jau nepilnas divas nedēļas pēc vācu okupācijas sākuma – 1941. gada 12. jūlijā. Bibliotēkai pievienoja Rīgas pilsētas un Jāņa Misiņa bibliotēku un pēc Vācijas administratīvā parauga 1941. gada 1. augustā to pārdēvēja par Zemes bibliotēku (Landesbibliothek).

Vēlāk grāmatā „Karogs vējā” Ž. Unāms atceras, kā bibliotēkas pārdēvēšana norisinājusies bez tās vadības ziņas: „Kādu dienu pie manis ienāca bibliotēkas sekretārs P. Priedītis un jautāja, vai es jau esot redzējis jauno bibliotēkas izkārtni. [..] Kas? Kā? [..] Iestādei pielikta jauna izkārtne ar jaunu nosaukumu, bet ne iestādes vadītājs, ne iestādes kanceleja par to nekā nezināja. Tūdaļ gāju laukā lūkoties. Pāri misiņa izkārtnei mazliet lielākā formātā ar naglām pie durvīm bija pienaglots kartons, uz kura glīti ar tušu bija uzzīmēts virsraksts: LANDESBIBLIOTHEK.”

Bibliotēkas galvenā ēka tolaik atradās Pils laukumā 2. Kara gados bibliotēkas darbinieku skaits samazinājās četras reizes – ja 1941. gadā bibliotēkā strādāja 139 cilvēki, tad 1944. gada nogalē – vairs tikai 34.

3.4. Aina Deglava

Spilgta personība padomju laiku bibliotēkā ir tās ilggadīgā vadītāja Aina Deglava. Viņas vīrs Arnolds Deglavs bija Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, un Aina Deglava, kas bija mācījusies bibliotekāru kursos un 1940. gadā kļuvusi par Rīgas 5. bibliotēkas vadītāju, pēckara gados ķērās pie LPSR kultūras dzīves sakārtošanas, protams, atbilstoši valdošajai ideoloģijai.

Viņa vadīja gan LPSR Arodbiedrību Padomes centrālo bibliotēku, gan bija LPSR Kultūras ministrijas bibliotēku un muzeju pārvaldes priekšnieka vietniece, līdz 1954. gadā sāka strādāt LPSR Valsts bibliotēkā. Līdz ar Deglavas ierašanos bibliotēka piedzīvo īstu renesansi – viņas vadībā tolaik V. Lāča LPSR Valsts bibliotēka izaug par bagātāko grāmatu krātuvi republikā un kļūst par visu LPSR bibliotēku metodisko, bibliogrāfisko un zinātniski pētniecisko centru.

3.5. Andris Vilks

Tagadējais LNB direktors Andris Vilks ir viens no mūsdienu ievērojamākajiem bibliotēku un informācijas zinātnes speciālistiem Latvijā. Viņš būtiski veicinājis bibliotēku nozares, kā arī informācijas un zināšanu sabiedrības attīstību nacionālajā un Baltijas valstu līmenī, guvis plašu atzinību starptautisko nozares profesionāļu vidū.

Vilks bibliotēkā strādā kopš 1978.gada un jau kopš 1989. gada līdz pat šim brīdim nenogurstoši strādā, lai Latvijā beidzot uzbūvētu LNB jauno ēku – Gaismas pili – un līdztekus ēkas celtniecībai attīstītu arī Gaismas tīklu – vienoto valsts, pašvaldību un citu publisko bibliotēku informācijas sistēmu, kā arī nacionālās digitālās bibliotēkas „Letonica”izveidi.

Vilks ir piedalījies un aktīvi piedalās dažādu valsts un starptautiskā mēroga organizāciju darbā. viņš ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzējs; Latvijas Bibliotekāru biedrības biedrs; biedrības „Laiks kultūrai” biedrs, Latvijas Bibliotēku padomes loceklis, Baltijas jūras reģiona bibliotēku asociācijas „Bibliotheca Baltica” ievēlētais loceklis, Eiropas Nacionālo bibliotēku direktoru konferences (CENL) loceklis, UNESCO programmas „Pasaules atmiņa padomes un Starptautiskās konsultatīvās komitejas (IAC) loceklis, UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālās komitejas padomes priekšsēdētājs.

4. Jaunākās tehnoloģijas bibliotēkā

Mūsdienās bibliotēka vairs nav tikai fiziska grāmatu krātuve. Tā ir informācijas sistēma, kas nodrošina vieglu un veiklu piekļuvi LNB un citās bibliotēkās glabātajām vērtībām. Lai to īstenotu, aptuveni 2000 valsts, pašvaldību un citas publiskās bibliotēkas ir saslēgtas vienotā gaismas tīklā.

4.1. Gaismas tīkls

Šā projekta īstenošana sākās 2007. gadā, kad Latvija no Bila un Melindas Geitsu fonda saņēma 16,2 miljonu ASV dolāru grantu. Sākās bibliotēku attīstības projekts „Trešais tēva dēls“, kura rezultātā 874 Latvijas publiskās bibliotēkas tika saslēgtas vienotā informācijas tīklā.

Tas nozīmē, ka ir radīta vienota bibliotēku informācijas sistēma, kas nodrošina, lai ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīvesvietas tuvumā būtu mūsdienīga bibliotēka ar datoriem un ātru bezvadu internetu aprīkotām darba vietām, kā arī lai būtu piekļuve bibliotēku elektroniskajam katalogam un citai digitalizētai informācijai, lai iespējami īsā laikā varētu saņemt nepieciešamās grāmatas no citām bibliotēkām, kā arī lai varētu izmantot profesionāla bibliotekāra palīdzību informācijas meklēšanā.

4.2. Digitalizācija

Digitalizācijas process noris arī pašā LNB, jo, pamazām digitalizējot krājumus, LNB nodrošina tās kultūrvēsturisko vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un plašu pieejamību. Kopš 2000.gada LNB sadarbībā ar citām institūcijām veido digitālo bibliotēku. Tajā atrodamas laikrakstu, attēlu, seno karšu, grāmatu, nošu un skaņu ierakstu kolekcijas.

Kopš 2006.gada LNB veido Latvijas Nacionālo digitālo bibliotēku (LNDB) „Letonica”, tā radot vienotus digitalizēto materiālu apstrādes, glabāšanas un pieejamības principus. Līdz ar citu Eiropas valstu digitālajām bibliotēkām LNDB ir Eiropas Digitālās bibliotēkas sastāvdaļa. „Letonica” pilotprojekts bija izcilā latviešu komponista Jāzepa Vītola mūža devuma – skaņdarbu, rakstu, fotogrāfiju, vēstuļu, skaņu ierakstu un citu materiālu – digitalizācija.

Lasītāji īpaši iecienījuši kolekciju „Zudusī Latvija“, kur, izmantojot LNB krājumu un iesaistoties Latvijas novadpētniecības muzejiem un privātpersonām, apkopotas Latvijas zudušās vērtības – dabas objekti, ēkas, parki, dižkoki u.c. Digitalizēts arī LNB periodikas krājums un daļa no grāmatām.

Kopumā LNB digitalizētajā krājumā patlaban ietilpst:

Vairāk nekā 7000 grāmatu jeb 1,5 miljoni lappušu;

Vairāk nekā 1000 pilni laikrakstu komplekti jeb 3 miljoni lappušu;

Vairāk nekā 24 000 attēlu (projekta „Zudusī Latvija”);

Aptuveni 200 ģeoferencētās kartes;

Aptuveni 750 audioplates;

Aptuveni 3000 arhivētas interneta vietnes.

5. Gaismas pils

LNB jaunās ēkas būvniecība attaisno tās arhitekta Gunāra Birkerta ēkai doto teiksmaino nosaukumu, jo bija jāgaida 20 gadi, lai Rīgā, Daugavas kreisajā krastā beidzot paceltos Gaismas pils. Tomēr jaunā bibliotēka nebūs tikai arhaiska grāmatu novietne. Tā būs centrs bibliotēku informācijas sistēmai jeb gaismas tīklam, kurā saslēgtas Latvijas bibliotēkas, lai lasītājiem nodrošinātu vieglu un veiklu piekļuvi LNB un citās bibliotēkās glabātajām vērtībām.

LNB tā īsti savas ēkas līdz šim nav bijis. Bibliotēkas vadība jau pirmskara brīvvalsts laikā bija publiski norādījusi, ka krājuma glabāšanai un bibliotēkas veiksmīgai darbībai ir nepieciešama jauna ēka, taču tolaik doma par jaunās ēkas būvniecību palikusi tikai vēlamības izteiksmē. Jau daudz konkrētāk un izmisīgāk runas par jauna nama nepieciešamību publiskajā telpā sāka raisīties līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanas centieniem, līdz 1989. gadā ASV dzīvojošais latviešu izcelsmes arhitekts Gunārs Birkerts sāk darbu pie jaunās LNB ēkas projekta izstrādes.

Tomēr, kaut projekts pabeigts un 1991. gada martā spēkā stājies vēl Latvijas Ministru padomes pieņemtais lēmums par LNB būvniecību projekta dārdzības dēļ politiķi ilgi vilcinās reāli sākt bibliotēkas būvniecību. Laika gaitā LNB projekts ir pārstrādāts un tā izmaksas samazinātas. Pēc pašreizējiem aprēķiniem, Gaismas pils izmaksās 114,6 miljonus latu (135,2 miljonus latu, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli).

1998.gadā aktivizējas pilsoniskā iniciatīva un nodibinās LNB Atbalsta fonds, kura uzdevums – veicināt Gaismas pils celtniecību. Atbalsts tiek meklēts arī starptautiskajās organizācijās, un 1999. gadā UNESCO Ģenerālā asambleja pieņem rezolūciju, aicinot dalībvalstis un starptautisko sabiedrību nodrošināt visu iespējamo atbalstu LNB projekta īstenošanai. Līdzīgu atbalstu ir saņēmusi tikai Aleksandrijas bibliotēka. Līdz beidzot 2003. gadā Saeima pieņem LNB projekta īstenošanas likumu.

Taču tikai 2008. gada vasarā sākas LNB jaunās ēkas būvniecība. To veic „Nacionālo būvkompāniju apvienība”, kurā ietilpst trīs Latvijas būvkompānijas: SIA „Re&Re”, AS „RBSSKALS” un SIA „Skonto būve”. Iecerēts, ka būvdarbi bibliotēkā tiks pabeigti 2013. gada pavasarī, bet Gaismas pils ēku apmeklētājiem varētu atvērt 2014. gada sākumā.

To, ka jauna bibliotēka ir ļoti vajadzīga, pierādīja kāds LNB krājumam traģisks negadījums 2012. gada vasarā, kad LNB galvenajā grāmatu krātuvē Rīgā, Krišjāņa Barona ielā mitruma dēļ ielūza grīda un, iekrītot ar ūdeni pilnajā pagrabā, zaudēti tika 1200 grāmatu vienīgie eksemplāri, bet aptuveni 78 000 grāmatu atradās draudīgā situācijā. LNB darbiniekiem glābt krājumu palīgā devās brīvprātīgie, palīdzot drošākā vietā nogādāt vairākus tūkstošus grāmatu.

Jaunajā 13 stāvu ēkā, kuras augstums ir 68 metri un kopējā platība – 40 455 kvadrātmetri, būs modernas grāmatu krātuves, 1000 lasītāju vietu un būs iespējams apkalpot 3000 lasītāju dienā.

Tā kā ēka ir veidota piramīdas formā un katrs nākamais stāvs platības ziņā ir mazāks par iepriekšējo, LNB nodaļu izvietojums pa stāviem plānots tā, lai visvairāk apmeklētākās nodaļas atrastos zemākos stāvos. Sākot no 3. stāva, aptuveni 350 000 krājuma vienību būs brīvi pieejami bibliotēkas lasītavās. Pārējais krājums glabāsies bibliotēkas slēgtajās krātuvēs un lasītājiem tiks piegādāts pēc pieprasījuma. Kopumā Gaismas pilī varēs izvietot aptuveni 6 miljonus vienību. Patlaban krājumā ir aptuveni 4 miljoni vienību.

Reti pieprasītās grāmatas glabāsies LNB repozitārijā Silakrogā. Gatavojoties pārcelties uz jauno ēku, LNB jau sākusi īsteno vienu no grāmatu pārvešanas posmiem, līdz 2012. gada beigām Silakrogā nogādājot ap 200 000 grāmatu.

Aprēķināts, ka pārcelšanās uz jauno LNB ēku varētu ilgi aptuveni septiņus mēnešus.

Avoti

LNB deviņdesmitgades katalogs

LNB mājas lapa: lnb.lv

Gaismas pils mājas lapa: gaismaspils.lv

LNB atbalsta biedrības mājas lapa: gaisma.lv

Foto no Latvijas Nacionālās bibliotēkas, aģentūras LETA un fotoaģentūras F64 arhīva