Premjerministri parādē – Latvija ir sekmīga

Valsts dibināšanas gadskārtas priekšvakarā vērts atsaukt atmiņā ceļu, ko esam nogājuši kopš valsts atjaunošanas. Atjaunotās valsts vēsture ir arī tās valdību vēsture.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā bijušas 17 valdības un 11 Ministru prezidenti. Zinām, kādus sabiedrības emociju – gan naida, gan arī sajūsmas – izvirdumus daži no viņiem savulaik izraisījuši. Toties dažus citus daudziem tagad droši vien pat grūti atcerēties. Tomēr starp visu laiku nepopulārāko valdības vadītāju Kalvīti un vispopulārāko Dombrovski pārējos sabiedrība pašlaik vērtē visai līdzīgi.

Žurnāla “Ir” speciālizdevumam “No Godmaņa līdz Dombrovskim” socioloģisko pētījumu kompānijas GFK veiktajā aptaujā neapstrīdams līderis ar 5,2 punktiem 10 ballu skalā ir pašreizējais premjerministrs Valdis Dombrovskis. Gandrīz tikpat neapstrīdami nepopulārākais no visiem atjaunotās Latvijas premjerministriem ir Aigars Kalvītis ar 3 punktiem (ar viņu konkurē Indulis Emsis – 3,2 punkti). Taču visu pārējo vērtējums ir šaurā amplitūdā starp 3,6 un 4,1.

Vai tāpēc, ka “visi viņi ir vienādi”? Grūti iedomāties aplamāku pieņēmumu. Nu, piemēram, ka “vienādi” ir Einars Repše un Māris Gailis, kurus abus pilsoņi novērtējuši ar 3,6 punktiem. Cik ļoti dažādas personības ir bijušie premjerministri, spilgti redzams arī šajos vienpadsmit stāstos, kuru pamatā ir intervijas ar viņiem pašiem tagad. (Vienīgais no bijušajiem premjerministriem, kurš atteica interviju, ir Andris Šķēle: “Paldies par atcerēšanos. Jūs ļoti labi zināt manu nostāju.”)

Sabiedriskās domas visai līdzīgais vērtējums laikam gan nozīmē arī to, ka par spīti sabiedrības un tās vēlēto pārstāvju palaikam saspīlētajām attiecībām valsts uzņemtais kurss bijis tik spēcīgs, ka to nav spējuši būtiski mainīt arī nesekmīgi valdības vadītāji, savukārt sekmīgāki spējuši vienmēr to līdzsvarot, un kopumā sasniegtais atskatā ir daudz svarīgāks nekā atsevišķu politiķu veikums. Ir gājis palaikam pat ļoti raibi un dramatiski, taču 22 gadi kopš neatkarības atjaunošanas Latvijai ir bijis veiksmes un panākumu stāsts.

Valsts stiprāka par oligarhiem

Šā speciālizdevuma ievadā laikraksta “The Economist” žurnālists Edvards Lūkass, kas raksta par Latviju kopš neatkarības atgūšanas laikiem, teic, ka viņam spilgti palikusi atmiņā sastapšanās ar Vili Krištopanu Davosas forumā Zalcburgā, “it īpaši viņa komandas efektivitāte”. “Pirmoreiz redzēju jaunu latviešu amatpersonu pulciņu, kas adekvāti iederējās ārējā pasaulē,” raksta žurnālists, kam iznācis runāt gandrīz ar visiem atjaunotās Latvijas premjerministriem, sākot ar Godmani.

Jau šī mazā epizode labi parāda, ka arī tad, kad valdība bija oligarhu grupējumu kauju poligons (kā tas bija Krištopana valdības laikā 1998.un 1999.gadā), valsts strādāja veiksmīgi, un tās attīstība neapstājās. Lūkasa atzinīgi novērtētais jauno amatpersonu pulciņš bija jau Birkava un Gaiļa valdību sāktās valsts civildienesta un ārpolitiskā dienesta reformu rezultāts, un arī Latvijas premjerministrs Davosas forumā pārstāvēja Latviju, kuras ārpolitiskais kurss kopš Godmaņa valdības laikiem bijis virzīts uz atgriešanos Rietumu demokrātisko valstu saimē.

Krištopans ir īpaši laba ilustrācija šādas virzības stabilitātei, jo tieši viņa valdības laikā bija nopietni jābažījas par Latvijas kursa maiņu un pagriešanu uz Austrumiem. Turklāt viņš pats arī pašlaik dēvē par “idiotiem” tos, kuri tolaik brīdināja no šāda pavērsiena, un arvien uzskata, ka “Latvija jau tagad dzīvo un varētu dzīvot vēl vairāk, izmantojot Krievijas resursus”.

Krievija un pašmāju oligarhi ir divi galvenie spēki, kuri vienmēr tiekušies mainīt gan Latvijas ārpolitisko kursu, gan arī kļūšanu par demokrātisku un tiesisku valsti. Tomēr nav nejaušība, drīzāk tā ir likumsakarība, ka tieši tām valdībām, kuras pārlieku ļāvās šo spēku ietekmei, ir bijis ļoti īss mūžs.

Visīsākais bija tieši Krištopana (nepilni astoņi mēneši) un vēl arī “zaļā” Emša valdībai (desmit mēneši), kuru arī bija raustījis un dīdījis gan Ventspils hūtainais dižvīriņš, gan “Ulbrokas Betmens”, kā Šķēli dēvēja Krištopans. Tautas kolektīvā griba tomēr ir varenāka valdības politikas veidotāja nekā atsevišķu personu, lai cik šķietami ietekmīgu, vēlmes un iegribas.

Var izraisīt smaidu ne tikai Emša nožēla par mēģinājumiem tolaik atgūt savu nozaudēto naudas portfelīti (“nu, muļķis, vai es bez 10 000 nevarēju izdzīvot?”), bet arī viņa žēlošanās, ka prezidenta Valda Zatlera rīkojums nr.2 neesot nesis valstij neko labu. Jācer, nepiepildīsies arī viņa prognoze, ka “zārks tukšs nepaliks” un aizejošo vietā nāks jauns oligarhs (“man viņš izskatās nelatviski runājošs, bet oligarhs būs, klauvēs pie mūsu durvīm un visu mēģinās riktēt”). Un nepiepildīsies arī Kalvīša vēlējumies: “Es gribētu, lai treknie gadi atkārtojas.”

Lietussargu revolūciju izraisīja Gaidis Bērziņš?

Kalvītis intervijā runā ļoti vaļsirdīgi un izstāsta arī kādu svarīgu, līdz šim publiski nezināmu faktu no bēdīgi slavenās epopejas ar drošības likumu grozījumiem, kura izraisīja plašus sabiedrības protestus un noveda vispirms pie viņa paša valdības krišanas, pēc tam arī pie oligarhu padzīšanas no Saeimas. Izrādās, visskandalozāko priekšlikumu, kas paredzēja tiesības Saeimas deputātu pilnvarotām personām piekļūt izmeklēšanas iestāžu operatīvai informācijai, atnesis TB/LNNK tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš.

Līdz šim par šo grozījumu autoru tika uzskatīts Kalvīša padomnieks Raimonds Lazdiņš. Arī līdz šim nebija šaubu, ka ar šiem likumu grozījumiem tobrīd valdošie vēlējās pakļaut sev izmeklēšanas iestādes, un tas pilnībā atbilda oligarhu interesēm. Taču Kalvīša teiktais, ka konkrētos grozījumus, kuri ļautu oligarhiem piekļūt operatīvai informācijai, ierosinājis šis “Tēvzemes” politiķis, par kura iejūtību pret Lemberga vēlmēm politikas kuluāros runā jau sen, liek atkārtoti uzdot jautājumus arī par citu viņa un partijas biedru iniciatīvu motīviem un mērķiem.

Piemēram, par Bērziņa atkāpšanos no tieslietu ministra amata šajā valdībā (it kā ebreju īpašumu dēļ). Vai par viņa vēl pirms atkāpšanās iesniegtajiem grozījumiem Krimināllikumā, kuri paredz atteikšanos no mantas konfiskācijas kā soda arī par korupciju notiesātām amatpersonām, kas varētu rūpēt arī smagos kriminālnoziegumos apsūdzētajam Lembergam.

Turpinājums noteikti sekos

Taču minētā ir tikai viena no daudzajām spilgtajām epizodēm šajā stāstā par Latvijas jaunāko laiku vēsturi, kas ir īpaši iespaidīgs tāpēc, ka to izstāsta bijušie valdību vadītāji. (Un arī pašreizējais, turklāt Dombrovskis atklājas esam ne gluži tāds sausiņš un eirokrāts, kādu bijām pieraduši redzēt.) Lai kā toreiz vērtējām un kā vērtētu tagad katru no stāstītājiem, viņu kopējais ir Latvijas veiksmes un panākumu stāsts.

Ir vērts vismaz valsts svētkos paņemt pauzi tik populārajā sevis noniecināšanas nodarbē un paraudzīties uz Latvijas jaunāko vēsturi visā tās garumā, lai saprastu, no kurienes ejam un kurp dodamies. Šodienas kreņķi un rūpesti (kuru, nav šaubu, netrūks arī rīt un parīt) varbūt nešķitīs tik nepārvarami, atceroties, kā Godmanim bija jāiesaka tautai sildīties pie taupības krāsniņām, bet Birkavam – jārisina sarunas ar sava spēka apziņas pārņemtiem Krievijas armijas ģenerāļiem, kuri vēlējās šeit palikt līdz pat 1999.gadam un ilgāk.

Mēdz teikt, ka katram ir sava Latvija. Iespējams, ne vienam vien šī sava ideālā (iedomātā, savulaik cerētā vai, dažuprāt, nu jau zaudētā) Latvija neatbilst tai, kura mums visiem kopā ir. Taču šī ir mūsu dažādo ideālu un priekšstatu un to vadītas rīcības summa un, ja vēlaties, vidējais rezultāts.

Nevajag sevi vērtēt par zemu – rezultāts ir daudz, daudz labāks, nekā daudzi labvēļi mums prognozēja un daudzi nelabvēļi novēlēja. Nevaram lepoties ar dažu no bijušajiem premjerministriem? Vēlēšanas ir veids, kā dabūt labākus. Toties ar valsti gan varam lepoties, un, būsim taisnīgi, arī pateicoties tiem cilvēkiem, kuriem bija gods un atbildība stāvēt pie Latvijas valdību stūres.