Melnā nedēļa Latvijas medicīnā

Prātīgāk Latvijā būtu analizēt nevis, kur ir kļūda „The Lancet” pētījumā, bet kā to novērst

Prestižajā medicīnas izdevumā „The Lancet” 22.septembra numurā tika publicēts apjomīgs starptautisks pētījums par pēcoperācijas mirstību Eiropā. Pētījumā piedalījās 498 slimnīcas no 28 Eiropas valstīm. Tajā tika iekļauti visi stacionāra pacienti, kas šajās slimnīcās tika operēti laika posmā no 2011. gada 4. līdz 11. aprīlim. Mirstība tika noteikta slimnīcas posmā, pacientus novērojot līdz 60 dienām. Kopējo pacientu skaits pārsniedza 45 000.

Latviju šajā pētījumā pārstāvēja Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca “Gaiļezers”, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, kopumā – 302 pacienti. Raksta autorus pārsteidza lielā vidējā mirstība Eiropā – 4%.

Latviju pārsteidza individuālais rekords – 21,5%. Šim skaitlim tuvu atrodas tikai Polija ar 17,9%. Savukārt kaimiņiem Lietuvai un Igaunijai attiecīgi 2,7% un 1,5%.

Atzīstama ir Latvijas ārstu iekļaušanās šādā starptautiskā pētījumā un tās rezultāts – „The Lancet” publikācija. Šis medicīnas profesionāļu izdevums ir ārkārtīgi nozīmīgs. Tā ietekmes faktors (Impact Factor) 2011.gadā bija 38, kas ir otrais lielākais starp medicīnas žurnāliem. Šeit publicētie raksti iziet skrupulozu metodoloģijas pārbaudi un publicēt “brāķi” faktiski nav iespējams.

Vietējos medijos publicētā lielā pēcoperācijas mirstība Latvijā radīja ātri gaistošas sensācijas efektu, bet skaidrojošs komentārs no atbildīgajām amatpersonām izpalika. Sestdien parādījās “nomierinoša” informācija – pēc Latvijas Ķirurgu asociācijas datiem, pēcoperācijas mirstība neesot lielāka par 3,6%. Ar „Lancet” raksta rezultātiem šis skaitlis gan nav salīdzināms, jo netika norādīts, par cik garu pēcoperācijas periodu ir runa un vai tāpat kā „Lancet” rakstā aprēķini tika veikti, neiekļaujot dienas stacionāra (t.s. “mazā ķirurģija”) un kardioķirurģiskos pacientus.

Ja Latvijas statistika tiešām atšķiras no pētījuma rezultātā iegūtajiem datiem, tad tam var būt tikai viens skaidrojums – pētījuma nedēļa nebija reprezentatīva kopējām tendencēm, t.i., šī bija neparasti “melna” nedēļa Latvijas medicīnā. Tas, protams, ir iespējams, bet tad prasītos nopietns komentārs, kāpēc vienas nedēļas ietvaros piedzīvots tik liels mirstības lēciens, un būtībā tas tikai nedaudz mazinātu šā skaitļa dramatismu.

Tomēr aicinu šā pētījuma rezultātus uztvert kā indikatoru vietējām veselības nozares tendencēm. No pētījumā aplūkotajām valstīm Latvija būtu arī pārliecinoši pirmajā vietā pēc mātes mirstības (34 uz 100 000 dzīvi dzimušiem bērniem), otrajā pēc bērnu mirstības zem piecu gadu vecuma (10 uz 1000 dzīvi dzimušajiem), un dalītā priekšpēdējā vietā pēc dzīves ilguma (70 gadu).

Tāpat starp šīm valstīm Latvija ir priekšpēdējā vietā pēc veselības budžeta no IKP 2010.gadā (4,1%). Turklāt plānveida ķirurģisko palīdzību no veselības budžeta joprojām, ar izņēmumiem, neapmaksā.

Naudas trūkums atspoguļojas ne tikai medicīnas pieejamībā, bet arī tās kvalitātē un pacientu drošībā. Šeit nav runa tikai par ķirurģisko pacientu aprūpi. Kā rakstīja Džordžs Orvels, “nabadzība nav noziegums, bet tikpat labi arī varētu būt”.

Prātīgāk būtu analizēt nevis, kur ir kļūda, bet kā to novērst. Kāda ir intensīvās terapijas nodaļu gultu skaita attiecība pret kopējo gultu skaitu? Kāda ir māsu skaita attiecība pret slimnieku skaitu? Cik efektīva ir pacientu drošības sistēma un infekciju kontrole? Domāju, ka daļa risinājumu slēpjas atbildēs uz šiem jautājumiem.

Autors ir ārsts Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā Intensīvās terapijas nodaļā, pediatrs