Nevēlēšanu svētdiena Baltkrievijā

Intriga šogad ir – vai Lukašenko ielaidīs parlamentā opozicionārus

Nevar teikt, ka Latvijā Saeimas vēlēšanu rezultāti būtu pilnīgi neprognozējami. Taču vienmēr pastāv iespēja, ka korekcijas ienesīs “kaut kas” (informācija, rīcība) pavisam negaidīts. Citādi ir kaimiņzemē Baltkrievijā, kur svētdien cilvēki dosies pie vēlēšanu urnām “izpildīt savu pilsoņa pienākumu”. Par iznākumu varam diezgan droši runāt jau tagad, pirms balsošana notikusi. Caurmēra baltkrievam tā būs zemē nomesta diena – ne kārtīgi dārzā pastrādāt, ne vienkārši netraucēti pavaļoties.

Ja atceramies pirms četriem gadiem notikušās “vēlēšanas”, var puslīdz droši pievērsties apcerei par tematu “atmiņas par nākotni”. Viena atšķirība redzama uzreiz: toreiz balsot gāja 30.septembrī, šoreiz – 23. Arī vietu skaits parlamenta apakšpalātā (ir arī augšpalāta, kuru nekomplektē tiešu vēlēšanu ceļā) palicis nemainīgs – 110. Iepriekšējā reizē uz šīm vietām pretendēja turpat 270 kandidāti, tagad – gandrīz trīs simti.

Baltkrievijā ir mažoritārā vēlēšanu sistēma – katrā no 110 vēlēšanu apgabaliem izvirzīsies viens, kuram darbavieta turpmākajos četros gados atradīsies galvaspilsētā Minskā. Jāpiebilst, ka deputāta amata kandidātus var izvirzīt ne tikai politiskās partijas, bet arī darba kolektīvi, nav liegts pieteikties arī individuāli. Cita lieta – vai sekos reģistrācija. Tas ir kandidātu atlases pirmais filtrs.

Formāli pie oficiāli reģistrētajiem politiskajiem spēkiem nepiederošais prezidents Aleksandrs Lukašenko neformāli uzņēmies aizbildnību pār visai nesen uz politiskās skatuves uznākušo sabiedrisko apvienību “Baltā Krievzeme”, kas apvieno vairāk nekā 100 tūkstošus biedru. Līdzīga organizācija ir mūsu otrajā kaimiņzemē, Krievijā, tikai tur tā saucas par Tautas fronti. Jādomā, tieši Lukašenko pieskatītās organizācijas pārstāvji veidos deputātu vairākumu.

Lukašenko ne reizi vien publiski paudis, ka nepieļaus “stāvokļa destabilizāciju Baltkrievijas Republikā”. Ar stabilitāti jāsaprot Lukašenko vienpersoniskās varas saglabāšanos, un tā saglabāsies.

Baltkrievijā ir daudz partiju un organizāciju, kas raksturojamas kā opozīcija. Nelaime viena -nozīmīgos jautājumos tās nevar atrast kopsaucēju, nav arī opozīcijas spēkus vienojošu līderu. Tāpat kā pirms četriem gadiem, arī tagad nav vienprātības jautājumā par piedalīšanos vēlēšanās vai to boikotu. Boikots ir labs ierocis, ja zināms, ka tā rezultāts kaut ko ietekmēs. Zinot, kā balsis tikušas skaitītas līdzšinējās vēlēšanās, ir skaidrs: boikotē vai neboikotē, balsojuši izrādīsies tie paši aptuveni 75% balsstiesīgo. 

No pagājušās otrdienas atļauta priekšlaicīga balsošanas, un jau pirmajās divās dienās šo iespēju izmantojuši 7% vēlētāju. Jau tradicionāli puspiespiedu kārtā balso studenti (lai nezaudētu stipendiju vai vietu kopmītnēs), militārpersonas, juridiskajās iestādēs strādājošie.

Vietējo vēlēšanu novērotāju (bez tiesībām filmēt vēlēšanu iecirkņos) tūkstoši, vairāki simti no Krievijas un tās satelītvalstīm, pāris simti no EDSO. Neiztika bez sava melnā saraksta: Baltkrievijā neielaida EDSO novērotājus, kas nākuši no Vācijas un Lietuvas. Taču arī tas nav nekas jauns. Vēl jau tuvākajās dienās uzzināsim, ka EDSO pārstāvji atzīs vēlēšanas par demokrātijas standartiem neatbilstošām. Krievija kopā līdzgaitniekiem teiks pretējo, un pat paudīs sašutumu. 

Pirms četriem gadiem Krievijas Ārlietu ministrija izplatīja paziņojumu, kurā bija teikts, ka “EDSO slēdziens var izraisīt tikai vilšanos. Mēs Maskavā uzskatām, ka vēlēšanas bija pilsoniskās atbildības izpausme un parādīja baltkrievu tautas interesi par stabilitātes turpināšanos”. Šogad teksts, jādomā, daudz neatšķirsies.

“Atmiņās par nākotni” viena intriga tomēr saglabājas. Tā bija arī pirms četriem gadiem. Proti, vai Lukašenko ielaidīs parlamentā kaut vai dažus opozicionārus. Toreiz neielaida nevienu. 

Kā būs tagad – uzzināsim pirmdien. Nudien derētu ielaist – skata pēc. Tādu nelielu porciju, kas nevarētu kaitēt stabilitātei Lukašenko gaumē. Autoritāri režīmi parasti sākumā ir stabili, vēlāk šķiet stabili – līdz sabrukumam.