Asīzes tikšanās: miers un pārmaiņas no lūgšanas

Revolucionārajam reliģiskajam notikumam – 25 gadi

Pirms 25 gadiem, 1986.gada 27.oktobrī Asīzē notika viens no mūslaiku nozīmīgākajiem notikumiem. Pāvests Jānis Pāvils II pirmo reizi pasaules vēsturē saaicināja kopā atšķirīgu kristīgo konfesiju un reliģiju pārstāvjus, lai kopīgi lūgtu par pasaules mieru, taisnīgumu un mātes zemes pasargāšanu. Par šīs sanāksmes patronu tika izraudzīts Svētais Francisks, pazemīgais un priecīgais mūks, kura draugu un ienaidnieku mīlestība, kopā ar viņa dziesmām par sauli un mēnesi, aizsniegusi tik daudzu cilvēku sirdis.

Cita miera dimensija

Sanāksmē piedalījās ne tikai katoļi, bet pareizticīgie, anglikāņi, luterāņi, izcilas personības, kā, piemēram, Kalkutas Terēze. Taču, kā stāsta aculiecinieki, viens no aizkustinošākajiem brīžiem bija Dalailamas un citu reliģiju pārstāvju ierašanās bazilikā, lai sastaptos ar pāvestu. Pēc grieķu valodā nodziedātā 148.psalma “Viss, kas ir dzīvs, lai slavē Kungu!” – klātesošie apklusa, vienojoties lūgšanā bez vārdiem. Tad sanākušie devās uz 12 atšķirīgām vietām Asīzē, lai katrs lūgtu saskaņā ar savu tradīciju. Daudzas katoļu baznīcas uz šo brīdi tika pārkārtotas atbilstoši citu reliģiju dievnamu vajadzībām.

Asīzes tikšanās atšķīrās no tradicionāla starpreliģiska dialoga, kad pie galda sapulcējas akadēmiķi, risinot teoloģiskas diskusijas par kopīgo un atšķirīgo reliģijās. Asīzes dalībnieki nenodarbojās ar racionālistisku teoloģiju un necentās sasniegt kompromisus. Vienkārši katra delegācija saskaņā ar savu pārliecību lūdza, lietojot savas reliģiskās tradīcijas tekstus. Asīzē lūgšanas tika ievadītas ar vēdu, sutru, Korāna, Avestas, psalmu un evaņģēlija tekstiem. Visi lūdza par mieru. “Miera izaicinājums transcendē visas reliģijas,” noslēpumaini sacīja pāvests.

Jānim Pāvilam II bija skaidrs sanāksmes mērķis: “Dalībnieki nav ieradušies uz starpreliģisku miera konferenci, bet aicina pasaulei atklāt, ka eksistē vēl cita miera dimensija un cits ceļš, lai to pasludinātu.” Viņš domāja lūgšanas ceļu. Asīzes vēsts pasaulei bija lūgšana. Lūgšana nevis tikai kā viegli nolasāms reliģisks teksts, bet dzīva saruna ar Dievu, kas notiek sirds dziļumos.

Šī sanāksme nevienkāršoja lietas, deklarējot, ka visas reliģiskās tradīcijas ir identiskas, bet norādīja uz nepieciešamo dialogu starp cilvēkiem, kas notiek nevis vārdu un formulējumu, bet sirds pieredzes līmenī.

Asīze signalizēja, ka vieni paši sociālie, ekonomiskie un politiskie cilvēciskie pasākumi nespēj atnest mieru haotiskajā pasaulē. Lai mēs spētu kaut nedaudz tuvoties lielajām atbildēm, mums jāuzdrošinās atvērties dziļai, intīmai kopībai, kas norisinās kopīgi lūdzot.

Pazemīgā drosme

Ne mazāk par zināšanām, kas dzimst pētījumos, mums nepieciešama gudrība, kas dzimst lūgšanā. Jo lūgšana savā dziļākajā būtībā allaž ved dziļāk par tekstu, dziļāk par mūsu vērtējumiem, tiesāšanu, spriešanu, jā, dziļāk par mums pašiem. Tā aizved tajā klusajā un neformulējamajā esības punktā, kur mēs katrs varam sastapties ar savu Radītāju, savām saknēm dievišķajā mīlestībā, kas tik dažādos pasaules cilvēkus patiešām dara par brāļiem un māsām.

Jāņa Pāvila II organizētā kopīgā lūgšana Asīzē bija revolucionāras uzdrošināšanās, dziļas mīlestības un pazemības akts. Viņš labi zināja, ka tiks pārprasts, ka katrā reliģijā un konfesijā atrodami cilvēki, kas pat ticību vēlas izmantot kā attaisnojumu naidam un citu noliegumam. Neraugoties uz Jāņa Pāvila II neseno beatifikāciju, vēl joprojām pat Romas Katoļu baznīcā dzirdamas balsis, kas šo notikumu uzskata par notušējamu pāvesta kļūdu. Taču patiess miers nav sasniedzams paliekot savas paštaisnības un augstprātības ietvaros, bet uzticoties Kristus ceļam, mīlestības un pazemības ceļam, kurā patiešām sastopama vienotība. Vienīgi šajā ceļā patiešām tiek salauztas, pārspētas visas robežas. Jādomā, ka tieši šādas pašas rīcības dēļ Jēzu tik ļoti mīlēja un tik ļoti ienīda.

Tāpēc pirms 25 gadiem notikušais, daudziem nezināmais notikums īpaši XXI gs. sākumā prasa jaunu novērtējumu, jaunatklāšanu. Un ir tik nozīmīgi, ka arī pāvests Benedikts XVI mūs aicina uz šī nozīmīgā notikuma svinēšanu un atceri.

Jā, 1986.gada Asīzes tikšanās joprojām ir izaicinoša, karsti diskutēta tēma arī kristiešu vidū, bet tieši tāpēc tā ir pelnījusi mūsu rūpīgu uzmanību. Arī Asīzes Francisks, kā daudzi viņam līdzīgie, savam laikmetam likušies utopistiski dīvaiņi ar savu vēsti par neaptveramo Dieva mīlestību, kurai mēs (un nevis savām iedomām, vai sevis ražotajiem gaužām aprobežotajiem Dieva priekšstatiem) esam aicināti kalpot.

Garīga atbilde globalizācijai?

Te ir nozīmīgas atbildes uz vairākiem mūsdienu karstajiem jautājumiem. Lokālā nozīmē – kā mums, tik dažādajiem cilvēkiem celt savā starpā tiltus Latvijā, piemēram, starp politiķiem un neapmierinātajiem vēlētājiem, ticīgajiem un neticīgajiem, bagātajiem un nabagajiem, latviešu un krievu kopienu? Bet globālos mērogos – ko darīt ar neizdevušos tā saucamo multikulturālisma konceptu?

Pasaule aizvien neizbēgamāk kļūst par lielu savienoto trauku. Mums jāsaprot, ka pasaulē notiekošie procesi nav apstādināmi. Globalizācija cilvēkus piespiedīs sadarboties vai iet bojā. Arī tad, ja ap Latviju, vai kādu citu valsti uzceltu augstu sienu, tas problēmu neatrisinātu, tikai to novilcinātu. Par pasauli nevis jāsūkstas, bet jāiemācās tajā dzīvot, jāsaprot, kas mums īsti vajadzīgs, lai tiktu galā ar jaunajiem izaicinājumiem. Seklais “multikulturālisma koncepts”, kā uzsvēruši Merkele, Sarkozī un citi politiķi, ir bankrotējis. Taču tikai tāpēc, ka multikulturālisms ir bijusi racionāla konstrukcija. Asīzes piemērs mums nodod kādu svarīgu ziņu – plašums, iecietība, liberālisms, atvērtība dzīves virspusē darbojas tikai tad, ja cilvēki ir pietiekami stabili pamatoti esības dzīlēs. Brīvība virspusē pieprasa fokusētu stabilitāti dziļumos. Jā, tas ir zināms pardokss: jo atvērtāka, liberālāka, stabilāka daudzveidībā vēlas būt kāda sabiedrība, jo reliģiskākai, garīgākai tai jākļūst. Taču ar vārdu “reliģisks” es nedomāju formālu piederību vienai vai otrai reliģijai, bet reliģiskā aspekta, savas dziļumdimensijas atklāšanu un praktizēšanu sevī.

Par pasauli nevis jāsūkstas, bet jāiemācās tajā dzīvot, jāsaprot, kas mums īsti vajadzīgs, lai tiktu galā ar jaunajiem izaicinājumiem

Jānis Pāvils II, lūgdams Asīzē kopā ar visu konfesiju kristiešiem, musulmaņiem, ebrejiem, budistiem un hinduistiem, mums atgādināja, ka Svētais Gars, kas darbojas visā pasaulē, ir īpaši aktīvs to sirdīs, kas lūdz. Tas pats Gars darbojas visās reliģijās. Reliģijas var tik izmantotas naida kurināšanai, bet Asīzes tikšanās parādīja, ka reliģiskajās tradīcijās apslēptais Gara potenciāls, dziļumi (ja vien tos sasniedzam!) varētu kļūt par nozīmīgāko spēku, kas cilvēkus apvieno patiesā mīlestībā, “vienotībā dažādībā”.

Jānis Pāvils II, ielūgdams lielāko reliģiju vadītājus Asīzē, apliecināja, ka starpreliģiju harmonijas un vienotības atslēga ir lūgšana. Tas bija pagrieziena punkts cilvēces vēsturē. Daudzi reliģiskie vadītāji, kuri nereti bija ilgstoši dzīvojuši augstprātīgā izolācijā, viens otram silti spieda roku, vienojoties pazemīgā lūgšanā, tādejādi atverot savas sirdis un prātus lielai apgaismībai un sirds pārmaiņai. Pārsteigtā pasaule ieraudzīja, ka dažādu reliģiju cilvēki spēj lūgt kopā, ka ir iespējamas harmoniskas attiecības starp reliģijām.

Neapgūtie dziļumi

Asīze bija dziļi simbolisks notikums. Vēlāk Jānis Pāvils II to paskaidroja teoloģiski, sakot, ka Svētais Gars noslēpumainā veidā ir klātesošs visu cilvēku sirdīs. Tas viņus iedvesmo lūgšanai: “Katras autentiskas reliģiskas pieredzes visraksturīgākā izpausme ir lūgšana. Tā kā cilvēka gara nepārtrauktā atvērtība Dieva darbībai mudina viņu uz sevis pārspēšanu, mēs varam uzskatīt, ka katra autentiska lūgšana ir Svētā Gara izraisīta, kurš ir nolēpumaini klātesošs katras personas sirdī. (…) Dialogs nav vienkārša domu apmaiņa. Noteiktās jomās tas vienmēr ir “apmainīšanās ar dāvanām”. (…) Starp dialogu un lūgšanu ir dziļas savstarpējas attiecības. Ja, no vienas puses, dialogs padziļina lūgšanu, tad lūgšana palīdz saņemt aizvien nobriedušākus dialoga augļus.”

Mani, kā kristieti, patiesi iedvesmo tas, ka šī grandiozā iniciatīva nākusi no kristīga baznīcas vadītāja. Tas norāda uz kristietības lielo, bet nereti mūsu slikti apgūto potenciālu. Patiešām, varbūt Kristus vēsti, viņa Kalna runu jāmācās atklāt pilnīgi no jauna? Varbūt lielākās problēmas nav meklējamas attiecībās starp reliģiskajām tradīcijām, bet savas tradīcijas dziļumus un iespējas slikti apguvušos cilvēkos, kas gan sevi sauc par kristiešiem, musulmaņiem vai hinduistiem, bet īsti vēl nav sastapušies ar Dievu, Esības Pamatu, kas ir ikvienas autentiskas reliģiskās tradīcijas mērķis? Varbūt lielākos šķēršļus cilvēku attiecībās rada mūsu galvas, ja tās pazaudējušas kontaktu ar mūsu esības dzīlēm?

Nākamajā desmitgadē pēc Asīzes tikšanās pasaule radikāli, neaptverami, necerēti mainījās. Vai tā bija tikai sagadīšanās?

Autors ir teologs, Dr.theol.