Pārtrauktā kultūras mantojuma cēloņi šodienas skatījumā
Katrai apziņai, pašapziņai, zemapziņai vai neapziņai ir savs cēlonis. Cilvēks, sevišķi ja viņš nav kritiski domājošs, daudz informācijas saņemot gatavā formā, ar to apmierinās un nodzīvo savu mūžu, neko savā pasaules uzskatā nemainot. Bieži tieši domāšana un viedokļa maiņa izraisa lielas ciešanas – un tādēļ – (bieži vien nenoformulētu) pretestību. Šī īpatnība vienmēr veiksmīgi izmantota propagandā.
Latvijā XX un XXI gadsimta kataklizmās diemžēl regulāri gājusi bojā vai izceļojusi nācijas intelektuāli attīstītākā daļa, kas arī atstājis savu iespaidu uz mūsu domāšanu.
Pārcirsta saikne ar Eiropu
Pirmais cēlonis atpalicībai, kā rezultātā pēc 20 gadu ilgas robežu atvērtības nav atjaunota Latvijas saikne ar Eiropas kultūru, ir ielikts jau 1940.gada okupācijas dienās. Kā ziņo Šveices vēstniecības pārstāvis 1940.gada 20.jūlijā – viens no pirmajiem okupantu aktiem bija Ģermanistikas katedras slēgšana Latvijas Universitātē, kam sekoja universitātes reorganizācija, iefiltrējot tajā „varai uzticīgus mācībspēkus”. Tas tika darīts, lai nocirstu Latvijas saikni ar Eiropas civilizāciju, kura bija pastāvējusi jau simtiem gadu ilgajā Livonijas periodā, kā arī pēc tam – Kurzemes hercogistē un Baltijas provincēs.
Jāņem vērā, ka visa modernās latviešu nācijas ģenēze ir cieši saistīta ar Eiropas tradīciju tieši vācu kultūras kontekstā šā vārda vislabākajā nozīmē. Pat stereotips par „briesmīgajiem krustnešiem” ir vācbaltu apgaismotāju vēstures interpretācijas produkts, kurš PSRS okupācijas apstākļos tika veiksmīgi ģenerēts, lai pēc 1991.gada pāraugtu aprobežotā „eiroskepticismā” (nevis gudrā un pamatotā, kā, piemēram, Čehijā).
Nespēja iesaistīties Eiropas zinātniskajos un izglītības projektos, masu informācijas līdzekļu rusifikācija un jauna dzelzs priekškara veidošana attiecībā pret Rietumeiropu mūsdienu Latvijas aprobežotajiem kampējiem ir tikpat izdevīga, kā kādreiz PSRS okupācijas ierēdņiem. Varbūt tādēļ šis process kā apzināti, tā neapzināti turpinās arī tagad.
Nenovērtē pagātnes mantojumu
Šīs izolētības rezultātā nespējam saprast un novērtēt Latvijas (un Baltijas) kultūrvēsturisko pagātnes mantojumu. Kā nācies dzirdēt pat jauno zinātnieku aprindās: Latvijā taču „nekas nav varējis būt, vismaz nekāda nopietna intelektuālā tradīcija. Šeit taču vienmēr bijusi province utt.”. Ko gan lai saka, ja uzzinām, ka Deventeras pilsētas (mūsdienu Nīderlandē) slaveno Kalna baznīcu (Bergkerk) 1206.gadā ir iesvētījis Rīgas bīskaps Alberts, ka Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas materiāli liecina par dominikāņu grāmatu sūtījumiem uz Rīgu no ievērojamiem garīgiem centriem jau sākot ar XIII gadsimtu, ka Rīgas arhibīskapa Frīdriha fon Pernšteina (XIV gs.) izcilā bibliotēka (kā šobrīd atzīst Kembridžas speciālisti) dod iespēju saprast grāmatniecību XIV gadsimta Eiropā vispār…
Eiropas civilizācijas vienotību veidoja kopīgas tradīcijas pagātnē, no kurām, ārkārtīgi svarīga bija tolerance. Bet tā nesākās vienīgi līdz ar apgaismību XVIII gadsimtā. Pirmais tolerances pārbaudījums bija reformācijas un kontrreformācijas laiks, kuru mūsu zeme spoži izturēja. Livonija bija pirmā zeme ārpus Vācijas, kur nostiprinājās luterānisms, taču izcilais ordeņmestrs Valters fon Pletenbergs (1494-1535) reformācijai šķēršļus nelika. Zemes kungiem saglabājot katolicismu, bet ļaujot protestantiem ticības brīvību pilsētās (lauki pārsvarā palika katoliski), tika novērsts militārs konflikts zemes iekšienē un saglabāta Livonijas vienotība. Izveidojās viena no paradoksālākajām situācijām vēsturē: luterānims ieguva oficiālas konfesijas statusu katoliskā baznīcas valstī.
Abu konfesiju līdzāspastāvēšana Livonijā jau XIX gadsimta historiogrāfijā tika atzīta par fenomenu, kam Eiropas vēsturē nav līdzīga. Francijas monarhs Anrī IV Burbons pēc asiņainajiem ticības kariem, Miķeļa un Bērtuļa nakšu slaktiņiem – 1598.gadā izsludināja slaveno Nantes ediktu, ar kuru tika atzīta ticības brīvība – protestantiem un katoļiem ļaujot vienādas sludināšanas tiesības. Salīdzinoši – Livonijas landtāgs ticības brīvību palsudināja jau 1554.gadā… Protams, lēmumu praktiskais izpildījums nekur nebija perfekts. Taču Anrī IV izcilajai tolerancei ir veltīti Heinriha Manna romāni „Karaļa Anrī IV jaunība”(1935) un „Karaļa Anrī IV vīra gadi” (1938).
Pletenbergam gan nevienu līdzīgu romānu latviešu rakstnieki nav veltījuši, jo, saskaņā ar stereotipu, viņš ir „ļaunais vācu krustnesis, kurš paverdzinājis latviešu zemniekus”. Tas, protams, skan anekdotiski, ņemot vērā, ka šis vācbaltu XVIII gadsimta intelektuāļu radītais Baltijas viduslaiku vērtējums, kuru jau XIX gadsimta beigās sāka demontēt pašu latviešu publicisti (sevišķi marksisti), izdzīvoja tikai pateicoties Kārļa Ulmaņa naidam pret visu vācisko un Padomju okupācijas varas veiksmīgai spējai ekspluatēt šo murgu līdz pat 1991.gadam. Tagad minēto „viedokli” uztur Latvijas sabiedrība pati, lai arī kādi „alternatīvi”pētījumi tai tiktu piedāvāti.
PSRS ieceļotāji – savējie, vācbaltieši – svešie?
Mūsu stereotipi bieži runā pretī jebkādam loģiskam saprātam. Ja jau saskaņā ar konjunktūras prasībām 50 okupācijas gados masveidā ieceļojušie PSRS iedzīvotāji par katru cenu tiek saukti par „savējiem”, kādēļ tad simtiem gadus Latvijā dzīvojušie vācbaltieši, kuri kopīgi ar latviešiem veidojuši šejienes raksturīgo kultūrvidi, tiek uzskatīti par „svešiem”? Integrācija ir laba un vajadzīga, bet arī godīgums nav peļams. Aristokrātija nekur Eiropā savā starpā nerunāja tādā pat valodā kā zemnieki (daudzās vācu valstīs muižnieki, piemēram, ilgu laiku komunicēja franču valodā). Vācbaltieši attiecībā pret mūsu zemniekiem šeit nav nekāds izņēmums. Bet kā tad ar zemniekiem pašiem?
XX gadsimtā pilnībā izmainījās Latvijas situācija. Pirmajā pasaules karā uz Krieviju aizvestās fabrikas un ilgstošā karadarbība padarīja šo industriālo zemi par agrāru. Lielu nozīmi guva zemnieku darba cildinājums jaunajos pārtikas eksporta apstākļos neatkarīgajā Latvijas Republikā. Taču pilsētu asociēšana ar kaut ko mūsu tautai svešu un nepazīstamu – „svešinieku teritoriju”, bet latviešu iztēlošanos kā mūžīgu „zemnieku tautu” ir vēl viena anekdote ar smagām sekām mūsdienās.
Protams, šis apsvērums būtu lielisks, ja vien mūsu iedzīvotāji tāpēc pilnīgi nevajadzīgi neciestu no atsvešinātības sindroma savā zemē un tiešām sekotu ekoloģiskai vērtību orientācijai, nevis klusu paciestu Latvijas mežu izpostīšanu. „Zemnieku tautas” stereotipu bija izdevīgi atbalstīt arī no migrantu aprindām nākošo „jaunpilsētnieku” interesēs, kuri visus pēdējos 20 gadus nodarbojas ar Latvijas pilsētvides marģinalizāciju. Ne jau tikai XIX gadsimtā latvieši masveidā plūda uz pilsētām, arī senāk vietējie Baltijas iedzīvotāji bija cienījami pilsētu iedzīvotāji. Kā gan varētu būt citādāk? Ne velti XVI gadsimtā kā luterāņi, tā katoļi savos tālejošajos plānos atbalstu lielā mērā meklēja tieši Livonijas latviešu (un igauņu) aprindās. Tā nav sagadīšanās, ka reformācijas ievadītājs Livonijā – Andreass Knopkens integrējās Rīgas pilsētā, iestājoties latviešu sālsnesēju (izkrāvēju) ģildē. Par jezuītu sevišķo orientēšanos uz Livonijas latviešu un igauņu iedzīvotājiem Rīgas un Tērbatas pilsētās ir daudz rakstīts jau senāk. Pat salīdzinoši mazā pilsētā – Cēsīs – saskaņā ar 1647.gada amatnieku sarakstu no 38 pilsētas amatniekiem 12 (31,6%) bija latvieši. „Cara laikos” (1906.gadā ) pilsētas valdi šeit veido jau tikai latviešu tautības ierēdņi.
50 okupācijas gados masveidā ieceļojušie PSRS iedzīvotāji par katru cenu tiek saukti par „savējiem”, kādēļ tad simtiem gadus Latvijā dzīvojušie vācbaltieši, kuri kopīgi ar latviešiem veidojuši šejienes raksturīgo kultūrvidi, tiek uzskatīti par „svešiem”?
Bet vācu valoda pilsētās? Un te nu mēs uzduramies nākamajai problēmai – Latvijas iedzīvotāju informatīvās telpas izolētībai, nespējai vērtēt Baltijas notikumus Eiropas un pasaules kontekstā. Vācu tirgotāji un amatnieki senajā Livonijā nebija nekāds vietējs fenomens. Visā Ziemeļeiropā un daļēji Rietumeiropā (ieskaitot Londonu) Hanzas uzplaukuma gados dominēja ziemeļvācu tirgotāji, tāpat kā viduslejasvācu valoda bija tirzniecības un amatniecības lingua franca vēl XIV un XV gadsimtā visā Skandināvijā. „Vācu” tirgotāji un amatnieki dominēja Visbijā un Bergenē, bet Stokholmā no XIII līdz XV gadsimtam puse pilsētas rātes sastāvēja no vāciski runājošiem pilsoņiem. Arī Centrāleiropā, ieskaitot Čehiju, Poliju, Rumāniju un pat Rietumukrainu pilsētu amatnieki un tirgotāji pamatā bija ienācēji no Vācijas un Nīderlandēm.
Taču arī vietējie iedzīvotāji (ne tikai ieceļotāji) visur Ziemeļeiropas pilsētās (ieskaitot Latviju) vienmēr būvēja namus, tirgojās un nodarbojās ar amatniecību. No Rietumeiropas ieceļojušie tirgotāji un amatnieki visur Livonijā veidoja savas apmetnes, apjožot tās ar mūri un liekot pamatus Eiropas tipa viduslaiku pilsētām, kurās jau no paša sākuma dzīvoja Baltijas vietējo tautu pārstāvji. Ģermanizējoties arī tie kļuva par „vāciešiem”. Bet viņu vidū nepārtraukti ieplūda jauni locekļi no vietējo iedzīvotāju vidus, kuri ieceļoja no Latvijas laukiem. Tāpat paralēli turpinājās amatnieku un tirgotāju migrācija no Rietumiem. Vietējiem iedzīvotājiem netika liegtas tiesības kļūt par pilsētas namniekiem. Taču pieplūdums no laukiem nevarēja būt bezgalīgs, tādēļ vēlāk ieceļojušajiem „nevāciem” visur sāka likt dažādus šķēršļus – kā iekļūšanai amata apvienībās, tā īpašuma iegādei pilsētās. Protams, dalījums „vācos” un „nevācos” ar laiku ieguva nacionālu nokrāsu, ko veicināja arī latviešu tautas izveidošanās no dažādiem Livonijas etnosiem un reformācijas noteiktais reliģisko draudžu sadalījums pēc nacionālā principa XVI gadsimta sākumā. Bet kur tad bija citādāk? Čehijā šīs pretrunas jau agrāk izraisīja asiņaino husītu sacelšanos.
Nespēja integrēt Eiropas kultūras mantojumu pašapziņā
No izolētības pirmām kārtām cieš paši izolētie. Bez patriotisma, protams, nevar iztikt. Bet aprobežotība noved pie primitīva, uz garīgu nabadzību orientēta patriotisma, kas galu galā veicina vienīgi iznīkšanu. Nav būtiski šķirot, vai mūsu zemes izcilie kultūras darbinieki bija vācu, latviešu, poļu utt. izcelsmes. Svarīgi ka viņi šeit darbojās, veidojot kultūras tradīciju. Mūsdienu Francijā, piemēram, Strasbūras izcilākajam XVI gadsimta protestantu izglītības reformētājam Johanam Šturmam veltīta vesela mājaslapa, neskatoties uz to, ka viņš bija vācu izcelsmes. Bet Johanu Frīdrihu Rīviju (1528-1596), kurš daudz darīja Johans Šturma pedagoģisko ideju pārņemšanā un attīstīšanā Rīgā, laikam saskaņā ar aprobežotas latvietības aicinājumu būtu jāpieskaita „svešiem”. Tieši šī nespēja integrēt Eiropas kultūras mantojumu savā pašapziņā – ir viena no lielākajām latviešu un igauņu atšķirībām šobrīd. Tam, protams, ir arī objektīvi cēloņi – Latvija padomju gados, būdama Baltijas kara apgabala centrs tika vairāk marģinalizēta, mūsu intelektuāļi bargāk represēti. Bet ko tas mums līdz šodien, ja nespējam tam tikt pāri?
Vienlaikus, lai iepazītos ar kultūras mantojumu ir jāapmeklē bibliotēkas, ko tik ļoti netīk darīt Latvijas mācībspēkiem. Lai strādātu ar avotiem, jāzina svešvalodas, turklāt ne tikai mūsdienu, bet arī senās – vismaz latīņu. Angļu valodas invāzija Rietumeiropā, tāpat kā krievu valodas nepamatotā izplešanās postkomunistiskajā pasaulē ir Otrā pasaules kara uzvarētāju – ASV un PSRS diktēts mantojums, taču tam ir maz kopīga ar Eiropas kultūru tās dziļākajā nozīmē. Te nu vainīgi neesam tikai mēs paši, bet Eiropas humanitārās izglītības sistēmas bojāeja kopumā. Vēl XIX un XX gadsimtā – vismaz līdz 60.gadiem par galveno cilvēka izglītības mērauklu Eiropā tika uzskatīta laba humanitārā izglītība. Tieši tā nodrošināja cilvēkam citu kultūru zināšanu, kas atviegloja pat tirdzniecību. Galu galā, kāpēc tad masveidā neapgūt arābu valodu, kurā sacerēti ārkārtīgi svarīgi avoti par seno Latviju (un Baltiju), piemēram, XII gadsimta arābu ģeogrāfa un kartogrāfa Idrisī darbi, kur sniegtas ziņas par Daugavas un Lielupes baseina iemītniekiem. Tas gan nesaskan ar stereotipu par seno Latvijas iedzīvotāju izolētību, kamēr tos uzzēģelējis kāds „vācu kuģis.”
Latvijas vēsturē neiztikt bez vācu valodas
Latvijas vēstures pētniecība nav iedomājama bez vācu (tai skaitā viduslejasvācu) valodas zināšanām. Eiropas kultūras kontekstā ne mazāk svarīga ir franču valoda, mūzikas un dejas vēsturē – itāļu un spāņu utt. Ko gan šādā kontekstā Latvijas iedzīvotāji lai iesāk ar savām „krievu vai angļu valodas zināšanām”? Pat mūsu muižnieku vēstules XVIII gadsimtā rakstītas skaistā, elegantā franču valodā. Nesen Ļvovā, pateicoties Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas gādībai, speciālistei Aijai Taimiņai un šo rindu autoram, izdevās atšifrēt vairākas Varakļānu pils īpašnieku – Borhu dzimtas vēstules franciski no XVIII gadsimta, kur atspoguļota Mihala Borha tikšanās ar Voltēru, bet Jans Borhs kritizē Krieviju sakarā ar politiska spiediena izdarīšanu uz Kurzemes hercogisti, kas esot pretrunā ar „dabiskajām” – cilvēku tiesībām. Pa vidu tam – kāda mīlestības vēstule literārā latviešu valodā, kuru Borhs veltījis savai sievai – te manāma Vecā Stendera stila ietekme…
Ko tas viss mums dod šodien – laikmetā un vietā, kur izglītība, godaprāts un stils kļūst nesaprotami, tumši jēdzieni? Latvijas universitāšu un augstskolu pasniedzēji lielākoties nav ne gatavi, ne spējīgi ar šo materiālu strādāt. Atliek vien samierināties ar mītiem un stereotipiem par provinciālo Latviju, kurā tomēr „savējiem” klājas labi (ja tos „neapdraud” kāds nesavējais).
Nezināšana un izglītības trūkums
Nezināšana un attiecīgas izglītības trūkums arī liedz Latvijas speciālistiem izmantot daudzos arhīvus, kas tiem kļuvuši pieejami visā Eiropā un pasaulē pēdējos 20 gadus, kopš PSRS robežu krišanas. Un šeit runa nav tikai par viduslaikiem, bet gan interesantiem materiāliem, kas palīdzētu labāk saprast XX gadsimta problēmas, faktiski to, kas vēl šodien notiek Baltijas reģionā. Ir virkne līdz šim nezināmu materiālu, kuri mums tiek dāvināti (kā Francijas pretizlūkošanas arhīvs, par kuru jau bija informācija “Latvijas Avīzē”).
Diemžēl Latvijas vēsturniekos tie neizraisa ne mazāko interesi, kaut gan XX gadsimta problēmas veido lielāko daļu viņu aktivitāšu pēdejā laikā. Sevišķi interesanti šie materiāli atspoguļo tā sauktās brīvības cīņas 1919. un 1920. gadā. Tie izgaismo ārvalstu interešu (Anglijas, ASV) lielo ietekmi Baltijas reģionā, līdz ar jauno valstu (konkrēti Igaunijas) nenobriedušajām ambīcijām. Vienlaikus tie parāda latviešu, igauņu un vācbaltu nespēju organizēties kopējai cīņai pret boļševismu. Anglija nebija ieinteresēta konsekventā cīņā pret boļševistisko Krieviju, saprotot, ka bez šī drauda kontinentālā Eiropa kļūtu pārāk stipra, kas kaitētu tās lielvaras stāvoklim. Vēlāk šo politiku centās realizēt arī ASV, uz kurām latvieši vēl 1945.gadā lika tik lielas cerības. Arī Anglijas atbalstītās Igaunijas un K.Ulmaņa valdības pakļāvās šai vēlmei, kļūstot par Anglijas interešu realizētājām. Latviešu un igauņu tautas bija pilnībā ierautas lielvaru spēlē, pašas kļūstot par aktīvām līdz-spēlētājām. Tikai nedaudzi vēsturnieki līdzīgi Ārim Puriņam spēj kritiski izvērtēt šos dramatiskos notikumus.
Kopumā jāsecina, ka novecojušus stereotipus Latvijas iedzīvotāju vēsturiskajā apziņā veicina gan nepārvērtēts pagātnes mantojums, gan nopietnas izglītības (tai skaitā valodu zināšanu) trūkums pat Latvijas akadēmiskajā vidē, kas, kavē kvalitatīvu iesaistīšanos Eiropas un pasaules kultūras norisēs.
Autors ir Dr. hist., Monaša Universitātes (Austrālijā) pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks
Komentāri (87)
putekliic 09.09.2011. 09.17
Pa lielam jau tā ir kā cienījamais autors izklāsta. Protams, ka no vienas puses tā ir, ka pagājuši jau 20 gadi, bet mums joprojām ir jārunā par to, ka cik ļoti piederam Rietumu kultūrtelpai. Bet no otras puses, tas tomēr parāda, cik smagu mantojumu no okupācijas gadiem esam mantojuši un laikam ir jāpaiet paaudzēm, lai to pārvarētu. Tie, kuri ir padzīvojuši ārvalstīs kādu ilgāku laiku, piekritīs, ka atbraucot atpakaļ var tik skaudri izjust cik mūsu valsts ir vēl joprojām krieviska vai pat drīzāk – “padomiska”. Sākot no cilvēku ārējā izskata, domāšanas veida, izturēšanās, lietotās valodas, visur esošās Krievijas informatīvās telpas un beidzot ar arhitektūras šedevriem vecu rūpnīcu korpusu un “hruščovku” izskatā.
5
Liene > putekliic 09.09.2011. 09.23
Tas tāpēc, ka latviešiem padomju vara ir organiska, viņi paši bija starp tiem, kas veidoja 1917.gada oktobra revolūciju Krievijā un cēla Padomju Savienību. Padomju laikā cik latvieši lielījās, ka viņi esot sarkanu strēlnieku tauta, pat Atmodas laikā avīzē “Atmodā” un žurnālā “Avots” latvieši turpināja lielīties ar sarkanajiem strēlniekiem un savu īstumu komunistiskajās lietās.
0
Victor > putekliic 01.11.2012. 15.23
nosolijos vairs neņemt tos ātros kredītus, bet ieraudzīju ka Ātrais.lv uz 3 dienām pa velti var dabut, šad tad noder…..
0
Jânis Bankoviès > putekliic 09.09.2011. 09.56
Beņa, Beņa ! Sarkanie strēlnieki nav nekas cits kā Ohrankas producējums(ko jau iepriekš Tev ,tumsonīt, apstāstījis esmu, kā un kāpēc tas notika(OTTO Bismarka sakarā)), tik ohranka nerēķinājās , ka daļēji ( pret iekārtu, nevis valsti) šie sarkanie streļķi viņus pašus “poimejut”, bet savukārt Ohrankas mērķis latvieši cīnās par Krievijas interesēm, tika izpildīts mats matā.
0
raimonds_bossltd > putekliic 09.09.2011. 11.46
to buen-a
“latvieši turpināja lielīties ar sarkanajiem strēlniekiem”
Pat latviešu ne tā labākā daļa iedzina paniskas bailes krievu elitei. Tad iedomājies, cik pārāki pār jums, bidlām, bija Latvijas brīvības cīnītāji un latviešu Leģionāri!
0
buchamona > putekliic 09.09.2011. 10.38
buen-a…Tu te stāsti to vēsturi, kuru latviešiem uzrakstīja komunisti :) Nevajag jaukt latviešu izcelsmes čekistus – internacionālistus ar sakranajiem latviešu strēlniekiem. Čekistiem – internacionālistiem, kā jau tas ir pieņemts starp bandītiem, nebija tautības. Latviešu sarkanie strēlnieki uzbrukumā gāja, dziedot Dievs svētī Latviju, latviešu sarkanie strēlnieki Krievijā radīja tādu situāciju Latvijai, kurā latviešiem bija iespējams sākt cīņu par savu valsti.
Un vēl par krievu tautu. Tas bija diezgan sen, kaut kādos 90. gados, reiz skatījos Krievijas TV (neatceros vairs, kurš kanāls), bija raidījums, kurā viena gudra krievu sieviete runāja par krieviem, kā par tautu, kuru nevar uztvert kā vienu veselu kopumu, jo krievu tauta nerunā vienā valodā, jo krievu inteliģencei piemīt savi pieturas punkti un domāšanas veids, lumpenproletariātam savi pieturas punkti un domāšanas veids. Tu nepārprotami, tā pat kā lielākā daļa migrantu, kuri Latvijā tika iepludināti sešdesmitajos gados, piederi pie pēdējiem, diemžēl :)
0
dro 09.09.2011. 08.59
Ļoti interesants raksts, manuprāt arī objektīvs Latvijas akadēmiskās vides un pilsoņu vēsturiskās apziņas novērtējums.
2
Signija Aizpuriete > dro 10.09.2011. 11.09
—WAT
Šāda K.Kļaviņa atziņa:'(..)Tas tika darīts, lai nocirstu Latvijas saikni ar Eiropas civilizāciju,….’, kad netiek analizēts/pētīts esošais stāvoklis (objektīvā realitāte) nozīmē tikai vienu – kungs joprojām turpina Aukstā kara laiku praksi. Tas nav vēsturnieka, tas ir propagandista/ideologa piegājiens.
Salīdzinājumam – zinātnieka secinājumi par to pašu pirmskara laika periodu: ”(..)Vēlos pievērst lasītāja uzmanību tam, ka daudzi manas paaudzes izauga Padomju Savienībā, taču daudz lielākā kā rietumeiropieši, nevis nacionāli krieviski……”
‘Ko mēs zaudējam. Rietumeiropas civilizācija šodien atrodas nopietnu briesmu priekšā’/Что мы теряем…
http://www.lgz.ru/archives/html_arch/lg112006/Polosy/1_3.htm
0
Jânis Bankoviès > dro 09.09.2011. 09.36
Patiesībā ne tikai interesants raksts, bet vispirmām kārtām beidzot sāk pacelt balsis OBJEKTĪVI skatītāji(pētnieki) uz LV vēsturi. BRAVO un BIS!!!
Uz šī tad arī ir jābūvē LV valstiskums uz saviem reāliem pamatiem , nevis kā Kulmanis uz purva ( zemniecība, bārenīši, ļaunie krustneši utt.)
0
beigas 09.09.2011. 13.12
Ļoti labs raksts. Latviešu mankurtizācija padomju okupācijas gados bija apzinīga politika.
Taču lielākais skandāls patlaban ir tas, ka šim mankurtisms turpinās vēl šodien, jau 20 gadus pēc neatkarības un demokrātijas atjaunošanas. Vai tiešām iztuksotās mankurtizētās smadzenes šaj laikā nevarēja atkal “uzpildīt”. Kādēļ mēs – neraugoties uz savu kultūrvēsturisko mantojumu, aktuālo piederību Eiropas Savienībai joprojām neesam “īsti” rietumnieki, eiropieši, bet – savā domāšanā, argumentācija un uzvedībā – drīzāk “puskrievi”.
Autors pareizi raksta, kas Latvijas krievsms uzkrīt katram, kas kādu bridi ir pavadijis ārzemes. Labi, ka autors šo problēmu aktualizē. Par to jāsāk runāt.
9
0
-7
Atbildēt
0
-7
Atbildēt
+1
-4
Atbildēt
+2
-3
Atbildēt
+1
0
Atbildēt
+5
0
Atbildēt
+6
0
Atbildēt
+7
0
Atbildēt
+7
0
Atbildēt
@Liene > beigas 09.09.2011. 13.29
Krieviskums? Bet kas ir latviskums? Es nebūtu tik kategorisks, nu bet tomēr, kā tas tiek bieži vien uztverts no malas:
http://www.youtube.com/watch?v=yTGoSDaxygQ&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=Scjg8cm2nrk&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=zE33xdlDx2Y&feature=related
Un arī šis interesants:
http://www.youtube.com/watch?v=qJtccoCRSGQ&feature=related
SPECIĀLI TO RĀDU, LAI JUMS BŪTU PIE KĀ PIEKASĪTIES. Jo protams, 1943.gada februārī vel nebija Latviešu Waffen SS leģiona. Bet latvieši vācu formā Baltkrievijā jau bija, un par šo vienību zvērībām raksta gan latviešu vēsturnieks Kārlis Kangeris “Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943.gadā” (Latvijas vēstures institūta apgads, Rīga 2004. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti 13.sējums), gan arī dadzi citi, īpaši Baltkrievijas un Krievijas vēsturnieki.
Neizliktu šos video, ja rakstam nebūtu šīs provokatīvās ilustrācijas.
Bet OK. Diskutēsim ar jūsu metodēm.
0
Liene > beigas 09.09.2011. 14.02
Kaut kā es neredzu te latviešu vārdus:
Сражение у озера Смолина
Сражение у озера Смолина — произошло 13 сентября 1502 года в ходе Русско-ливонско-литовской войны 1500—1503 гг. между войсками Великого княжества Московского под командованием московских воевод Даниила Щеня, Василия Васильевича Шуйского и псковского князя Ивана Ивановича Суздальского-Горбатого (?) с одной стороны и войсками Ливонской конфедерации под командованием магистра Вальтера фон Плеттенберга.
Войско ливонской конфедерации, участвовавшее в походе на Псков, насчитывало 25 тысяч человек, но из них в битве у озера Смолина участвовало только около 5 тысяч ливонцев. Им предстояла битва с преследовавшим их войском русских, насчитывавшим 12 тысяч человек. Войска русских, видя свое преимущество и получив ложное известие о бегстве ливонцев, начали преследовать отступавших поспешно и нарушая порядок в полках. Это позволило ливонцам перехватить инициативу и успешно провести контратаку. Летописи свидетельствуют о стойкости ливонской пехоты и не выдержавших контратаки псковитянах. Вальтеру фон Плеттенбергу удалось избежать, казалось, неминуемого разгрома и выиграть битву. Установленный в честь этой битвы День Победы 14 сентября праздновался в Старой Ливонии до самого конца её существования.
Историк Н. М. Карамзин отметил, что «Магистр навеки установил торжествовать 13 сентября, или день Псковской битвы, знаменитой в летописях ордена». Действительно, магистр одержал победу против превосходящих сил, но его стратегические цели — взятие Изборска и Пскова, достигнуты не были. Вместо того, чтобы продолжить осаду этих городов, Вальтер фон Плеттенберг, убедившись, что они защищены большим войском, благоразумно возвратился в Ливонию. Зимой 1502 года войск князей Семена Стародубского-Можайского и Василия Шемячича совершили ответный набег на земли Ливонской конфедерации. В апреле 1503 года сроком на 6 лет было заключено перемирие, по которому Москве и Пскову отходила значительная территория на всем протяжении русско-ливонской границы. Это перемирие было продлено с 1504 года по 1522 год, затем продлено по 1531 год и еще раз по 1551 год.
— Un tas viss beidzies ar to, ka Pēteris Lielais pievienoja pie Krievijas šīs ar mežonīgām ciltīm apdzīvotās teritorijas divu gadsimtu vēlāk jeb 18.gadsimtā.
0
Liene > beigas 09.09.2011. 13.51
“Ombros 9.septembris 13:38”
— Pirmajam video jums arī ir analogs, tas ir “Latvijas lepnums”, kas nogalināja savu meitu, un arī jūsu manjaki: gan Ivars Grantiņs, gan Kaspars Petrovs, gan arī Staņislavs Rogaļevs, jo, kā ne bez lepnuma pierādīja advokāts Grūtups, Rogaļevs bija latvietis, kuram latviešu valoda bija dzimtā. Otrajam video latviešu analogs ir tā Andra Gaujas dokumentālā filma par māsas un brāļa kopā dzīvošanu “Ģimenes lietas”.
Tā ka neesat nekādi eņģelīši, kaut infantilitāte jums pārpārēm.
0
Signija Aizpuriete > beigas 09.09.2011. 14.09
——-
Strīdēties ar klasiķi?
‘В России две беды – дураки и дороги.’ Н.Гоголь
p.s. Manuprāt,vēstures doktoram K.Kļaviņam vislielāko apjukumu rada šodien bieži lietotais apzīmējums ”latvijieši” – nesaprot doktors, kāpēc 50it gadus kopā dzīvojošie viens otru uzskata par ”savējiem”, bet, lūk vācu kungus par ”svešajiem”. Padomāsim?
0
raimonds_bossltd > beigas 13.09.2011. 10.56
to WAT
“Kara noziegumus nekādi nevar attaisnot ( ja tādi bija, un tie kas bija par to zēni jau saņēma savus sodus”
Latvieši, kuri neuzsāka šo karu, nekādi nevarēja saņemt “sodus”, tā bija izrēķināšanās. Sodīt varēja tikai krievu fašistiskos izdzimteņus, cilvēkēdājus, marodierus, masu slepkavas un vecenīšu izvarotājus un tas viņiem vēl priekšā.
0
Jânis Bankoviès > beigas 09.09.2011. 15.38
Ak, Beņa lasīt ir viens (un galvenais valodas jāprot) ir jāmāk saprast un netikia kremlinu dati (ideoloģiski apstrādāti, ka bez maz pēc uzvaras kremlinu izskatās)- wiki – Schlacht am Smolinasee (kaut vai šie).
“…Die unmittelbare Bedeutung der Schlacht von 1502 ergab sich aus dem Zusammenwirken von Deutschen, Esten und Letten im Kampfe und aus dem anschließenden Friedensvertrag 1503 mit Iwan III., dem Großen von Moskau….”
“…Durch den entscheidenden Einsatz der Panzerreiter wurde dieser Kampf zur letzten großen Schlacht eines Ritterheeres in der Geschichte. Eingegliedert in das Ritterheer des Ordens waren, wie schon seit 3 Jahrhunderten, die estnischen und lettischen Panzerreiter und Fußtruppen….”
Kas tad kaujās gāja kājniekos un vieglajos jātniekos? Vācbaltu bruņniecība (smagie jātnieki)( arī vietējās cilmes starp citu ,kā arī šī raksta autors definē) ? Vai tomēr kā vāciski runājošie avoti definē ,vācu ,igauņu un latviešu karaspēks.
Par drošsirdīgu rīcību, starp citu kuršu ķoniņš Peniķis dabūja bonusā vēl 3 arklus zemes klāt. Pat krievu dati definē ka tieši kājnieki bijuši visniknākie pretinieki.
Tas kam ,ko pamiera līguma ietvaros iedalīja arī strīdīgi, principā Livonija atkāpās no iekarotajām zemēm uz savām robežām.
Peķka pirmkārt okupēja tikai Vidzemi un Igauniju, Latgale, Kurzeme un Lietuva kremlinu nagos nonāca TIKAI 19.gs pašā sākumā. Bez tam Peķka vienkāŗsi dievināja visu ģermānisko un bija gatavs dot vācbaltu aristokrātijai JEBKO ,lai tā palīdzētu Peķkam civilizēt anticivilizācijas valstību. Vēsture dārgais jāmācās.
0
raimonds_bossltd > beigas 09.09.2011. 13.38
to buen-a
Cik zemu kritusi kononovu, budanovu un capku – vergu nācija:
http://www.youtube.com/watch?v=dablex88GDg&feature=player_embedded
http://www.youtube.com/watch?v=bS-b_Qv1DsA&feature=player_embedded
0
bebiekste > beigas 09.09.2011. 14.54
>buena-a
Viss beidzies ar to, ka notrallinājāt gan Pētera, gan Josifa veidotās impērijas.
Nav ko te cepties. “Jūs” esat tikpat prasmīgi valsts veidošanā kā “mēs”.
0
Jânis Bankoviès > beigas 09.09.2011. 13.49
Ko nu blēj Beņa. Piedzīvotu Tu Baigā gada zvērības ( lielākā daļa šo brīvprātīgo zēnu, pirmsleģiona), kā reizi bija nobaudījuši kremlinu “gardumus”, ja ne viņi tieši tad ģimenes noteikti, ne tā vien atlaistu. Kara noziegumus nekādi nevar attaisnot ( ja tādi bija, un tie kas bija par to zēni jau saņēma savus sodus, savukārt juridikcijā vismaz civilizētu valstu nav kolektīvās atbildības , tā kā latvieši -naciķu slepkavas iet cauri tikai anticivilizācijā Kremlinos), bet noteikti var izprast motīvus, kas pamato kamdēļ miermīlīgais saimniekdēls Pēteris no Straupes, piepeši kļuva par killeri.
Beigu beigās rakstā nebija nekādas runas par 2.P.k un tā problemātiku, bet gan par LV dominējošās elites tuvredzību no 1860-2011 ignorējot mūsu valstiskum pieredzi un vēsturi no agrajiem viduslaikiem līdz tam pašam 1795. gadam.
Vai Tu zini kas bija Smoļinas kauja? Palasies un sapratīsi ,Moskaļi vienmēr galu galā ir dabūjuši pa zobiem no mums, pat bez leišu palīdzības, un patiesībā LV būtu šī diena jāatzīmē kā svinama diena.
0