Nacionālajai apvienībai zīmīgas izmaiņas vadībā
Gan gaidīti, gan negaidīti. Demisionējis viens no apvienības “Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK” (VL-TB/LNNK) līdzpriekšsēdētājiem, Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle. Zīle uzskata, ka viņa vietā vajadzētu nākt citam TB/LNNK vecbiedram – Gaidim Bērziņam. Diezin vai to vajadzētu uzskatīt par Zīles “politisko testamentu”. Viņš negrasās pamest partiju, turklāt Bērziņš ir apvienības oficiāli apstiprinātais premjera amata kandidāts, tāpēc viņa statusa paaugstināšana partijas iekšējā hierarhijā itkā būtu loģiska.
Taču, kā labi zināms, politiskajai loģikai palaikam mēdz uzrasties nopietns un visbiežāk uzvarošs sāncensis – cilvēka faktors. Mēģināt prognozēt šī faktora ietekmi katrā konkrētā kādas partijas iekšējā attīstībā – tā ir nepateicīga nodarbe.
Kopš neatkarības atgūšanas pagājuši divdesmit gadi, taču stabila politisko partiju sistēma valstī joprojām nav izveidojusies. Ap “konservatīvām”, “liberālām”, “centriskām”, “sociāldemokrātiskām” un “nacionālām” idejām un to kombinācijām visu laiku drūzmējušās sevi dažādi dēvējošas politiskās organizācijas, taču, piekasīgāk skatoties, pie īsti paliekošas, nesatricināmas vietas līdz šim nav izdevies tikt nevienai. Pieteikumi, dabiski, bijuši, taču neapstrīdams rezultāts izpalicis.
Zīles atteikšanās no lielas savas ietekmes daļas partijā (to deva viņa līdzšinējais amats) nav vienkārši politiķa vēlme “atteikties no aktivitātes vienā jomā (partijā), lai vairāk darītu citā (Eiropas Parlamentā)”. Tā savā ziņā ir “svītras pavilkšana”, vai nu viņš pats to vēlējies (kas izskatās ticamāk), vai ne.
Der atskatīties, kā tad Latvijas politiskajā dzīvē attīstījās “nacionālais gals”. No daudziem un dažādajiem “nacionālas ievirzes” politiskajiem spēkiem, kas uzradās Atmodas laikā, neatkarības pirmajos gados spēja izdzīvot un līdz pārstāvniecībai Saeimā nonākt tikai Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK) un smagi pasaulē nākusī sākotnējā variantā piecu politisko spēku apvienība “Tēvzemei un brīvībai”. Atceroties, kas jādara, lai parādītos “tas spēks, ko neredz pilienā”, abas partijas apvienojās (1997.gadā), un itin drīz ar politiku tieši nesaistīti cilvēki vairs bez lielas apdomāšanas neņēmās pateikt, kurš no apvienotās TB/LNNK kura “gala” nācis. Kā “latviešu patieso interešu” īsteno aizstāvi sevi mēģināja pozicionēt Aivara Gardas radikālā Latviešu partija, taču tā nogāja no distances pēc Saeimas 2002.gada vēlēšanām, kad saņēma 0,39% (statistikā noapaļotus līdz 0,4) vēlētāju balsu. Tāds nu izrādījās nacionālradikālo ideju reālais atbalsts.
TB/LNNK pilsoniskojās, barojās leknajās Saeimas un valdības ganībās, pamazām zaudējot reāla nacionālā radikālisma iezīmes. Taču pieprasījums pēc šīm idejām (ne Gardas, normālākā līmenī) sabiedrībā saglabājās. Uz vakanto politiskā spektra vietu pretendēja vairākas, galvenokārt no jaunākās paaudzes cilvēkiem komplektējušās organizācijas – Klubs 415, Nacionālā spēka savienība (NSS), “Visu Latvijai!”. Izdzīvoja vitālākais, kas turklāt pirms 10.Saeimas vēlēšanām izdarīja stratēģiski pareizu izvēli – izveidoja kopīgu pirmsvēlēšanu apvienību ar TB/LNNK, kura tika pie astoņām vietām Saeimā un bija soli līdz nokļūšanai valdībā. Tas bija apvienības mērķis: nevar būt lielas vērtes partijai, kas negrib iekļūt izpildvarā, jo tur sevis apliecināšanas un priekšvēlēšanu solījumu izpildes iespējas (un līdz ar to ceļa bruģēšana uz nākamo Saeimu) nepašaubāmi ir lielākas.
10.Saeimas VL-TB/LNNK frakcijā nopspiedošs (pat ja atmetam “politisko pārpratumu” deputātu Visvaldi Lāci) vairākums bija VL pārstāvjiem. Pēcapvienošanās “kausējamais katls” savu vēl nav padarījis, un tik īsā laikā tas nemaz nav iespējams. Acīmredzot tas sekos nākamo gadu iekšpartijisko “notikumu dabiskajā gaitā”.
Lai vai kā, līdz šim “pieredzes un jaunības degsmes” organiska saplūšana nav notikusi, un to vislabāk apliecina Roberta Zīles atkāpšanās no partijas līdzpriekšsēdētāja amata. Piebildīsim, ka nu jau vairākus gadus Zīle TB/LNNK nebija “viens no”. Dažādu iemeslu dēļ no partijas dzīves nozūdot citiem iespējamajiem pretendentiem (Mārim Grīnblatam, Ģirtam Kristovskim, Jānim Straumem), Zīle faktiski bija kļuvis par partijas patriarhu – par spīti tam, ka vēl ir šim statusam nepieklājīgi jauns. Ne nu gluži kā Bruno Kalniņš latviešu trimdas sociāldemokrātiem, taču stipri vien uz to pusi.
Protams, Saeimas vēlēšanu iznākums visu galīgi saliks savās vietās, taču tā vien šķiet, ka Latvijas politiskā spektra “nacionālajā galā” finiša taisnē iegājusi vadības paaudžu maiņa. Atliek sekot, vai būs arī jūtama politikas maiņa.
Komentāri (24)
ﮎandijs Be1t1kﮎ 25.08.2011. 21.19
11. Saeimas vēlēšanu gaidās gaisotne Latvijā pagalam saindēta
25.08.2011 Franks Gordons
“Pret Valdi Zatleru jebkurā brīdī var sākt kriminālprocesu”, jau virsrakstā jūsmo “NRA” duets – Uldis Dreiblats un Ritums Rozenbergs. Tagad, kad traumatologa prezidentūra beigusies, viņu, raugi, varēs pamatīgi pārmācīt, velkot laukā tās aploksnes ar pateicībām, kuras šis dakteris iekasēja…
Dreiblats un Rozenbergs, kuru laikraksts “NRA” brīdī, kad Zatlers tika ievēlēts LR Valsts prezidenta amatā, šaustīja Sarmītes Ēlertes “Dienu” par tiem pašiem pārmetumiem, tagad piesauc tiesu varu, lai 10. Saeimas atlaidēju un paša vārdā nosauktās partijas dibinātāju piekaltu pie kauna staba, izjauktu izredzes uz panākumiem vēlēšanās.
Kad Andris Bērziņš 2. jūnijā tika ievēlēts par prezidentu, politoloģe Iveta Kazhoka tajā pašā dienā secināja, ka tas noticis kādas slepenas norunas iespaidā. Un 18. augustā Dreiblats un Rozenbergs “atspēlējās” ar šādu rindkopu: “Slepena vienošanās? Tiesībsargu maigo attieksmi pret V. Zatleru var skaidrot dažādi: vienu no racionālākajiem izskaidrojumiem varam meklēt V. Zatlera vizītēs pie SAB (Sa- tversmes aizsardzības biroja) vadības 2007. gada vasarā (..). Kādas vienošanās tajās tika slēgtas, sabiedrība diezin vai jebkad uzzinās. Zīmīgi, ka pēc šīm vizītēm pret V. Zatleru acīm redzami pieklusa sorosiešu organizāciju kritika.” Dreiblats un Rozenbergs spalvu droši vien bija indē mērcējuši.
Negrib rimties arī maestro Raimonds Pauls: tai pašai “NRA” viņš devis interviju, jau pa otram lāgam vaicādams – jā, karš, okupācija, slepkavības, jā, tas bija, bet “vai pie tā tikai krievi vainīgi?”.
Maestro jauc jēdzienus – ne jau “krievi” okupēja Latviju, bet Padomju Savienība, un pašreizējās itin kā demokrātiskās Krievijas valdība šo faktu nez kāpēc negrib un negrib atzīt – tāpat kā Urbanovičs ar Ušakovu.
Un tālāk maestro maļ savu maļamo: “Mūsu kultūra sākās ar to pašu Pēterburgu, jaunlatvieši nāca no turienes, viņi tur brauca mācīties. Krievi daudzi ir bijuši ģeniāli cilvēki.” Bet kāds tam sakars ar 1940. gada 17. jūniju? Nesaprotu. Laikam esmu neaptēsts…
Turpat maestro metas virsū kultūras ministrei S. Ēlertei, uz kuru jau tāpat no visām pusēm birst pārmetumu krusa: “Ēlerte neko nav devusi kultūrai. Viņas devums ir nekāds. Tāda, kā šodien ir, Kultūras ministrija nav vajadzīga. (..) Uzskatu, ka attiecībās ar Krieviju jau daudz esmu padarījis.”
Mīla (Krievija) un naids – vai nenovīdība?
Tikmēr Latgalē tiek musināts uz pretvalstiskām nekārtībām: Drošības policija ziņo par Daugavpilī izplatītām skrejlapām krievu valodā, kurās teikts, ka latviešu nacionālisti izvērš holokaustu (!) pret krieviem. Latgale esot krievu teritorija un latvieši to okupējuši. Tiek izplatīts tā sauktā Krievu kopienu kongresa parakstīts ziņojums, kas satur aicinājumu “latviešu okupantiem atdot atpakaļ krievu tautai viņu zemi un viņu brīvību”.
Dažādu neķītrību netrūkst. 1993. gadā ķirurgs Maksims Margolins zem segvārda “Maksim Zvonov” Rīgā publicēja grāmatu “Po jevrejam – ogoņ!” (Pret ebrejiem – uguni! – no krievu val.), kurā latviešu tautai kopumā uzvelta vaina par žīdu šaušanu un Tautas frontei pārmesta ksenofobija. Un tagad, 11. Saeimas vēlēšanu gaidās, tas pats Maksims Margolins laidis klajā vēl niknāku pamfletu. Nosaukums: “Holokost v Latvii (Ubitj vseh jevrejev)”. Jā, tāds ir iekavās liktais apakšvirsraksts: “Nogalināt visus ebrejus”.
Šis otrais pamflets satur dažas rindiņas, kas uzskatāmas par klaju, neķītru provokāciju: pirms Vakareiropas ebreju deportācijas uz nāves nometnēm nacisti tiem atņēma pavalstniecību. Un tagad Latvijā simtiem tūkstošu nav pavalstniecības. Vai ne tālab, lai bez problēmām piemērotā brīdī ar viņiem izrēķinātos?
Tas jau vairs nav naids. Tā ir cūcība!
Portālā http://www.rus.delfi.lv savu indes devu šļāc bēdīgi slavenais Aleksandrs Giļmans: zem izteiksmīga virsraksta “Okupācija – tas ir labi”.
Viņaprāt, ir lieliski, ka Latvijā tagad – “un, uzdrīkstos cerēt, uz mūžiem” – mīt prāva krievvalodīga kopiena. Cik garlaicīgi dzīvot, teiksim, Tartu vai Panevēžā, kur tādu ļoti maz. Toties šeit, savējo vidū, tik omulīgi (ujutno)!
Giļmans ierosina, lai Latvijas krievvalodīgā kopiena 17. jūniju pasludina par svētku dienu (līdzās 9. maijam) un kaut kur Ķengaragā vai Purvciemā derētu uzsliet pieminekli okupantam – jautram sarkanarmietim uz tanka.
Vai par to gribas pasmieties?
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
0
ilmisimo 24.08.2011. 19.36
TB/LNNK pilsoniskojās, barojās leknajās Saeimas un valdības ganībās, pamazām zaudējot reāla nacionālā radikālisma iezīmes..
___________________________
Tās būtu?…. nu tās pazīmes?
0
Ieva 24.08.2011. 19.50
Īstenībā jau TB/LNNK laivā caurumu izurba Straume ar savām afērām. Straume priekš TB bija kā indikators, kas parādīja, ka partija ir sapuvusi. Brīnums, ka TB/LNNK vēl tik ilgi nenogrima. Dinozaurs Zīle tik ilgi izturēja tāpēc, ka bija vistīrākais tajā barā, kas barojās leknajās Saeimas un Valdības ganībās. Tagad ar viņa aiziešanu no TB/LNNK ir palicies tikai nosaukums. Atlikušie ir vai nu pārņēmusī VL ideoloģiju, vai vienkārši to nespēj ietekmēt. TB/LNNK vairs nav. Nav likvidēta, bet NAV. Zīle, izskatās, arī būs viens no tiem gudrajiem, kas visu grib noskatīties no malas, un šad tad paraustīt aukliņas. Lai veicas! Gan jau viņa vārdu vēl dzirdēsim!
1
0
0
Atbildēt
@raimonds_bossltd > Ieva 26.08.2011. 13.42
to Ķīps
Vai drīkstētu uzzināt ko vairāk par Straumes “afērām”?
0