1:1 oligarhu labā • IR.lv

1:1 oligarhu labā

122
Aivars Ozoliņš

Nav runa par to, kurš kandidāts labāks, bet gan – kam pieder valsts vara

Valsts prezidents Valdis Zatlers pagājušo sestdien pieteica karu oligarhiem un ceturtdien dabūja prettriecienu. Saeima prezidenta vēlēšanās parādīja, kam šeit pašlaik ir īstā vara un teikšana. Neatkarīgi no tā, vai Andris Bērziņš būs labs vai slikts prezidents, sods prezidentam Zatleram par uzdrošināšanos apstrīdēt dažu cilvēku pašiem sev piešķirtās tiesības valdīt bija nepārsūdzams, un piga sabiedrībai par sacerēšanos, ka varētu būt, kā rakstīts Satversmē — ka valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai —, tika parādīta jo trekna.

Nav runa par to, kurš būtu labāks prezidents. Runa ir par to, kam pieder valsts vara. Zatlera lielākais noziegums pret lēmēju ēnu eliti ir atteikšanās būt tai pateicīgam un paklausīgam. Bet mafija nepiedod nodevību.

Par sodu tika izlemts labi sen — ne ceturtdien un ne pagājušo sestdien, kad prezidents ierosināja tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, un ne pirms divām nedēļām, kad Bērziņš «pats» pieteicās kandidēt uz valsts augstāko amatu. Bet ceturtdien Saeimā tika vienkārši izpildīts rituāls «kvaukšķu» auditorijai, kura iznākums bija iepriekš zināms, ja arī līgums par katram darāmajiem darbiņiem un par režisoru un statistu honorāriem tika pieslīpēts līdz pēdējam brīdim.

Tirgošanās acīmredzot notika līdz pat vēlēšanu dienas rītam, pat līdz otrajai balsošanas kārtai, ja jau pirmajā vienas balss kaut kā tomēr pietrūka. Taču rezultāts nedrīkstēja būt citāds. Jau no paša rīta Saeimā žurnālistiem un citiem skatītājiem bija zināms tik liels noslēpums, ka to «nedrīkstēja zināt pat Urbanoviča suns» — ka Lembergs esot vienojies ar Saskaņas centru, un Bērziņam būšot 55 balsis.

Divas balsis beigu galā pazuda, taču tas nav principiāli svarīgi ārpus vēlēšanu horeogrāfu savstarpējo attiecību etiķetes. Jau pirmajā balsošanas kārtā, kad tieši 55 balsis tika atdotas pret Zatleru, zuda jebkādas ilūzijas, ka Saeimā notiek demokrātiskas vēlēšanas, un gaisotne  kļuva līdzīga slapjam deķim. Nekādas spriedzes un «elektrības». Visiem labi zināmo, ja arī nepierādāmo Bērziņa ievēlētāju runāšana no tribīnes un kuluāros par to, kā un kāpēc katrs balsošot, varēja izraisīt varbūt vienīgi neticīgu ziņkāri, kā tas var būt, ka citādi it kā normāli cilvēki var tik dabiski melot.

Šāda demokrātijas viltošana, kad ārējo procedūru dekoratīvs rituāls piesedz visiem zināmu lēmēju labi zināmus lēmumus, ir tikai viena, taču graujoša Zatlera nosauktās «demokrātijas privatizācijas» izpausme. Tāpat kā nevienā vien citā aizklātā balsošanā pirms tam, arī šoreiz galvenais jautājums bija nevis — kurš par ko un kāpēc balso, bet gan — kurš melo.

Rezultāts ir jau otrs prezidents pēc kārtas, kuru pēc ievēlēšanas cilvēki sagaida iznākam no augstākā likumdevēja nama ar lamām un nievām. Jāatkārto — nav pat tik svarīgi, vai ievēlētais ir labs vai slikts. Svarīgi, ka nu jau līdz rutīnai izkoptā demokrātijas falsificēšana grauj parlamenta leģitimitāti un pilsoņu uzticēšanos valsts augstākajai lēmējinstitūcijai un līdz ar to cieņu pret savu valsti.

Visvieglāk ir meklēt pseidorisinājumus, un visiem pa rokai vienmēr ir «visas tautas vēlēts prezidents» — it kā plāksteris visām kaitēm, kas patiesībā vēl palielinātu rezultāta atkarību no naudas. Pirms tik radikāli mainīt pamatlikumu, varētu tomēr izmēģināt vienkāršākus risinājumus, piemērām — atteikšanos no aizklātām balsošanām vispār. 

Jā, nav garantijas, ka, balsojot atklāti, šajā konkrētajā gadījumā būtu bijis citāds rezultāts, un Zatlers būtu palicis amatā. Jo mafija nodevību nepiedod. Taču, pirmkārt, katrs no deputātiem būtu spiests meklēt kaut cik ticamus argumentus. Otrkārt, vēlētāji tad varētu novērtēt, vai konkrētais deputāts arī turpmāk būtu cienīgs viņus pārstāvēt. Ceturtdien varējām vērtēt tikai anonīmu kolektīvu melu līmeni.

Atteikšanās no aizklātiem balsojumiem ir tikai viens no iespējamajiem uzlabojumiem, pirms ķerties pie radikālām Satversmes izmaiņām. To un citus var un varbūt vajag prasīt arī šai Saeimai, taču jārēķinās, ka tās vairākums būs gatavs darīt pirmām kārtām tikai to,  kas atbildīs divām šā vairākuma saimnieku vajadzībām — personiskai brīvībai un personiskai labklājībai. Visas pārējās Latvijas pilsoņu intereses ir otršķirīgas un pakārtotas šīm dažu cilvēku īpašajām vajadzībām.

Par to pārliecinājāmies arī pagājušo ceturtdien, kad šis pats vairākums ciniski noraidīja tiesībsargātāju lūgumu atļaut veikt kratīšanu viena no «savējo» — Aināra Šlesera — dzīvesvietās, faktiski pasludinādams savas īpašuma tiesības arī uz tiesu varu. (Balsojums bija atklāts, tā ka ikviens var apskatīt, kas tad īsti ir tie, kuri ievēlēja arī jauno prezidentu.)  Tā ir tā pati Sarkanā kvadrāta — Zaļo un Zemnieku savienības, Par labu Latviju un Saskaņas centra jeb, precīzāk, Lemberga, Šķēles, Šlesera un Urbanoviča — koalīcija, kura pieteica tiesības uz varu jau labu laiku pirms šīs Saeimas vēlēšanām — balsodama gan pret ģenerālprokurora Jāņa Maizīša, gan pret kriminālnoziegumos apsūdzētajam «premjerministra kandidātam» neizdevīgu tiesnešu apstiprināšanu amatā, gan par amatam nepiemērota tiesībsarga ievēlēšanu.

Agrāk savā starpā palaikam karojušo oligarhu savstarpējā vienošanās un savienība ar SC, kuram interesē tikai vieta izpildvarā par jebkuru cenu, ir bīstama Latvijas demokrātijai un valsts drošībai. Tieši šo apdraudējumu Zatlers nosaucis vārdā un aicina Latvijas pilsoņus novērst pirmstermiņa vēlēšanās. Tajās tikai šis būs patiešām svarīgs jautājums, kas izšķirs Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts turpmāko attīstību. Ja triju oligarhu promaskaviskajai koalīcijai arī pēc tam būs vairākums Saeimā, vairākums citu problēmu jau drīz vien šķitīs nenozīmīgs.

Visiem politiķiem, kuriem rūp demokrātiskas Latvijas nākotne, gaidāmajās vēlēšanās būtu jāprotas nolikt malā savstarpējās domstarpības, izvērtēt populisma kārdinājuma cenu un pārvērtēt sev nebūt ne glaimojošās līdzšinējās attiecības ar tiem pašiem oligarhiem, kurus apkarot deklarāciju līmenī nupat šķiet tik izdevīgi. 

Un, protams, Zatleram, kurš šo cīņu pacēlis valsts augstākā amata līmenī, jāuzņemas atbildība kopā ar saviem atbalstītājiem to novest līdz rezultātam. Nav tik svarīgi, kā to izdarīs organizatoriski un «tehniski». Izšķiroši svarīgi ir nepieļaut gaidāmo ārkārtas vēlēšanu ārkārtas mērķa atšķaidīšanu un aizstāšanu ar parasto tūkstoti citu jautājumu, kā to mēģinās tie, kuri vēlas oligarhiski feodālu Latviju pašreizējās pagaidām vēl demokrātiskās vietā. 

 

Komentāri (122)

aivars_silins 03.06.2011. 07.11

1;1 oligarhu labā – precīzi manas domas. Tikai naivais var ticēt visām tām muļķībām, ka “Zatleram bija laba iespēja tikt ievēlētam, bet viņš ar savu sestdienas paziņojumu visu samaitāja”. Viss jau bija izlemts labu laiku iepriekš, tikai izskatās, ka beigās Lembergs, kā vienmēr, apspēlēja Vienotību. Ja nebūtu rīkojuma Nr. 2, Zatleram neviens pat puķes neiedotu. Domāju, ka Bērziņš arī nebija paredzēts, kā īstais kandidāts, vienkārši nebija laika visu scenāriju izspēlēt līdz galam un Lembergs negribēja riskēt, ka kas nenoiet greizi.
Spēle turpinās. No mums atkarīgs, vai sekos 2:1, 3:1 mūsu labā.

+38
0
Atbildēt

0

Dmitry 03.06.2011. 07.21

Zatlera solis bija laikā un vietā. Spēle turpinās. Un tā noteikti ir jāturpina.

+29
-1
Atbildēt

0

jessdrthomas 03.06.2011. 12.34

Runājot par mafijas metodēm un atriebību – vairumam jau aizmirsusies LZS ekonomikas ministra Strujēviča padomnieka Anda Bumbiera mīkalinā “izkrišana pa balkonu” vai Ata Sausnīša, tolaik premjera Šķēles padomnieka, fiziskas izrēķināšanās draudi Latvenergo vadītājam Ginteram, kurš pārbijies aizskrēja sūdzēties pie VVF ar Sausnīša draudu ierakstiem. Šai “mati saslējās stāvus”, bet beigās lietu no prokuratūras cietušais atsauca un izmeklētāji “tur neko nevarēja darīt”, “tāds ir likums”.

Vēl arī Jaunaksnes sarunu noklausīšanās lietu figuranti, kas “neko nevar atcerēties”, Šķēles digitalizācijas lietas liecinieks, kurš “sajūk prātā”, vai Lemberga stipendiātu liecinieki, kas no mafijas atmaksas nevar paglābties pat ne tālajā Paragvajā.

Bet publiskajās debatēs – nostādam priekšā zvēru draugu Līdaku, Kuldīgas šahisti, jauno tēti Šleseru, kura ģimenes mieru un laimi grib izpostīt KNAB nelieši, tostarp Mākoņtēva rūpju rūpe – protams, demogrāfija un demogrāfija vien, bet Lembim jāsvec Ventspils mazie dzidātāji.

“Kas par saimnieku, kas par vīru! Kāda izskatās Ventspils!” nospriež elektorāts un dodas vēlēt jauno Saeimu.

+26
0
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > jessdrthomas 03.06.2011. 13.00

    —–
    Tāda ir reālā demokrātija. Nevar vairs elektorātu tikai ar skaistiem vārdiem apvārdot, tagad arī kādi reāli darbi jāparāda!

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu