Pāris citroni izglītības

Augstskolu programmām nav vienotas vērtēšanas sistēmas

Mikroekonomikas mācību grāmatās ar “citronu tirgu” apraksta situāciju, kad pie nepietiekamas informācijas zemas kvalitātes produkti izspiež labākus. Tā klasiskais piemērs ir šāds. Lietoto automašīnu tirgū pārdevēji ar labām mašīnām, kuru vērtība ir ap 3000 latiem un sliktajām par 1500. Pircējs arī ir gatavs maksāt 1500 par slikto un 3000 par labo, bet īsti nevar saprast, kura ir kura. Katrs pārdevējs, protams, teiks, ka viņa mašīna ir labā. Bet pircējs nav muļķis – zina, ka puse no tām patiesībā ir “citroni”, tāpēc netaisās maksāt vairāk par 1500. Tā labās mašīnas netiek pārdotas un pēc kāda laika to pārdevēji uz tirgu vairs nenāk, paliek tikai sliktās.

Ja vēlaties sev vai bērnam izvēlēties kādu Latvijas augstskolu piedāvāto bakalaura izglītību, tad Augstākās izglītības kvalitātes novērtēšanas centra vietnē teikts, piemēram, ka Latvijā akreditētas ir 11 datorzinātņu programmas, deviņas – ekonomikā un piecas – psiholoģijā. Tik daudz skaidrs, ka šīs atbilst valsts minimālajām prasībām (“izgājušas tehnisko apskati”). Bet kura no tām ir labākā, par kuru ir vērts maksāt vairāk un ziedot tai trīs gadus sava laika?

Izglītības, tāpat kā auto, vērtību noteikt grūti – katram pircējam svarīgāks kaut kas cits. Tomēr ir vairāki rādītāji, kas palīdz novērtēt to, ko studenti parasti sagaida no labas izglītības. Pirmkārt, lai varētu iegūt labi apmaksātu darbu – cik no absolventiem iekārtojas darbā pusgadu pēc studiju beigšanas, cik savā profesijā un kādas ir viņu algas pēc gada? Otrkārt, sagaida plašas akadēmiskās iespējas – vai varēs studēt semestri ārzemēs, cik absolventu iestājas pasaules labākajās maģistratūrās un doktorantūrās un cik studentu un pasniedzēju ir no ārvalstīm? Treškārt, kvalitatīvu pašu mācību procesu – cik daudz naudas tiek tērēts uz vienu studentu, cik pasniedzēju ir zinātņu doktoru un vai tie spēj piedalīties pasaules līmeņa pētniecībā un projektos kopā ar industriju?

Vai varat novērtēt Latvijas 11 datorzinātņu un deviņas ekonomikas programmas pēc šiem, visparastākajiem, augstākās izglītības rādītājiem un pateikt, kura ir vislabākā un kura otrajā vietā? Daļa rādītāju ir pieejami augstskolu līmenī, bet par programmām… neatradīsiet. Ja šī informācija nav viegli pieejama un salīdzināma topošajiem studentiem un viņu vecākiem, tad iestājas… “citronu tirgus” ar visām tā sekām – zemas kvalitātes produkti izspiež labākus.

Ja visas programmas izskatās vienādas (tās nevar racionāli pamatoti salīdzināt), tad pircējs galvenokārt vadīsies tikai pēc cenas. Līdz ar to objektīvi kvalitatīvākās un dārgākās programmas nevarēs pārdot – nāksies pazemināt to izmaksas un kvalitāti. Tā pēc vairākiem gadiem Latvijas izglītības tirgū palikuši pārsvarā “citroni” par līdzīgām cenām, lēti. Savukārt, ja kāda skola izdomās uzsākt kvalitatīvu programmu, nebūs viegli – pircēji tam neticēs. Savukārt topošie studenti zina, ka “Latvijā visi ir citroni”, tāpēc labprāt atstāj savu naudu un laiku ārvalstu skolās, kurām ir saprotami un salīdzināmi novērtējumi.

Arī darba devēji nezina, kuras augstskolas labāk sagatavo darbiniekus, tādēļ visiem piedāvā vienādas algas. Tas atkal novienādo mācību programmu salīdzinājumus studentu acīs un… lētākā uzvar! Savukārt, ja visas programmas studentam šķiet vienādas, tad nav nekādu baiļu “izkrist” – aizies uz nākamo skolu un pabeigs tur. Tā beigās uzvar ne tikai lētākās programmas, bet arī tās, kuras prasa mazāk laika un pūļu. Protams, sākotnēji prasīgākās programmas ir spiestas pielāgoties. 

Zemā izglītības kvalitāte, protams, samazina valsts konkurētspēju, un tas uztrauc sabiedrību, uzņēmējus un politiķus. Pirmais to piedāvātais risinājums – vairāk naudas. Bet, ja “citronu tirgū” Gādīgais Radinieks iedos jums 500 latus, lai varat savest kārtībā motoru pirms auto pārdošanas, cik daudz no tā ir vērts ielikt auto, ko tāpat varēs pārdot tikai par 1500? Nu, varbūt 100 priekš jauniem “spoileriem” un sēdekļu pārvalkiem – tos pircējs pamanīs un nopirks. Tā arī Latvijas augstākajā izglītībā būs mazs labums no papildus naudas kvalitātes uzlabošanai – kamēr tirgus nesapratīs, kura izglītība ir labāka un to nepieprasīs, tikmēr augstskolām ieguldīt programmu kvalitātē ir drošs zaudējums. Drīzāk nauda viltīgi aizies citām – degošākām vajadzībām. Varbūt valstij uzstādīt augstākas prasības? Cik augstas? Ko darīt tiem pircējiem, kuri apzināti grib lētu un sliktu, bet vismaz kaut kādu izglītību?

Ja nauda un prasības nepalīdz, ir vērts ieskatīties mikroekonomistu klasiskajā piedāvājumā “citronu tirgum” – likt pārdevējiem atklāt ļoti detalizētu informāciju par produktu vai nodrošināt garantijas. Tad pircējs varēs labāk atšķirt labās preces no sliktajām un maksāt tām atbilstošās cenas, un pārdevējs varēs pārdot gan vienas, gan otras.

Tā Latvijas izglītības kvalitāte sāks uzlaboties tikai tad, kad pircējs sāks pieprasīt un izvēlēties kvalitatīvākās programmas. To viņš darīs tikai tad, kad būs viegli salīdzināms, kura programma ir labāka. Tas arī ir viens no būtiskākajiem Latvijas augstākās izglītības politikas uzdevumiem – veidot topošo studentu izpratni par to, ko nozīmē kvalitatīva izglītība, iemācīt viņus salīdzināt programmas un, pats galvenais, nodrošināt detalizētu informāciju par visu Latvijas augstākās izglītības programmu kvalitāti.

Izglītības ministrijai ir pēdējais brīdis apkopot un publiskot šādus salīdzinājumus gan skolu, gan fakultāšu, gan katras programmas līmenī. Divus gadus vēlāk, kad studenti sapratīs, kuras programmas ir labākās un sāks cīnīties par vietu tajās, un skolas – par labākajiem studentiem, kad augstskolas sajutīs to, ka viņu kvalitāte tiek novērtēta ar studentu vēlmi ieguldīt vairāk naudas, laika un pūļu, tikai tad valstij ir vērts veikt investīcijas un citus pakārtojumus kvalitātes uzlabošanai. Citādi būs kā ar tiem 500 latiem “motora uzlabošanai”.

Ja neticat, ka iespēja salīdzināt programmas uzlabos to kvalitāti, paskatieties uz Rīgas Ekonomikas Augstskolu – pat neformālais, labākās ekonomikas skolas, novērtējums ļauj tai piesaistīt studentus, kuri ir gatavi maksāt salīdzinoši vairāk un mācīties līdz 110 stundām nedēļā 34 mēnešus no vietas. Un darba devēji ir gatavi absolventiem piedāvāt labākas algas un pozīcijas. Acīmredzami, ka Latvijas patērētāji ir gatavi maksāt par labas kvalitātes izglītību (kaut vai ārzemēs), tikai viņiem ir jādod iespēja salīdzināt un izvēlēties.

Kaspars Bērziņš ir Džordžijas Tehnoloģijas institūta Zinātnes un Tehnoloģiju politikas doktorantūras students