Pāris citroni izglītības

Paldies Kasparam par rakstu. Par so temu esmu vairakas reizes rakstijis http://www.ir.lv/2011/4/5/augstakas-izglitibas-reformai-jabut-radikalai-bet-racionalai
Daudzi runa par to ka darba deveji nezin, kurs ir kurs. Ka esmu rakstijis ieprieks, jaunu riteni neizdomasim, visas fakultates is student ranking (jeb tas kurs pabeidz augstskolu ka 1, un kurs ka 202), tas darba nemejam butu jazin, nedrikst but ta ka diploms kabata un visi vienadi, un sis solis butu pavisan elementars.
2. Latvija var atlautie tikai vienu zinatnes augstskolu, jo nav vairak mums intelektuala potenciala tik maza valsti, ludzu lasit par Singapuras piemeru minetaja raksta.
3. Ir radikali japalielina to vidusoklnieku skaits kas PISA testa ir novertejuma 5-6 pakape (no vidusskolas beidzejiem mums tadu ir 5%) tatad ap 600, siem studentiem jarada iespejas stazeties arzemes, zinatnes labratorijas.
Pilniga liberalizacija augstaka izglitiba, jau Latvija nedrikst notikt, ja runajam par zinatnes augstskolu, jo pastiprinasies kas jau noticis ir 60 neskaidru izglitibas limeni nodrosinosas augstskolas, tacu so procesu top down bus gruti izjaukt, un peikritu rakstitajam ka janodrosina nesarezgita informacija tiem kas piesakas augstskola:
1. Kads ir pasniedzeja/studenta ratio. 2. Cik dabujusu darbu sava profesija pec augstskolas beigsanas
3. Arzemju pasniedzeju piesaiste 4. Cik daudz no studentiem macijusies semestri vai vairak arzemes.
Lai veicas. ugis

Noteikti tev piekrītu. Ir pieredze studējot Dānijā maģistros. No pasniedzēju, augstskolas puses ir augstas prasības pret studentiem, gan mācibu procesa (lekciju) laikā gan attiecbā pret tiem projektiem/grupas darbiem, ko studenti raksta. Ir vēlams nestrādāt laikā kad studē, ja tiešām studentam ir vēlēšanās sasniegt labus rezultātus. Un motivācija ari rodas no tā kāda ir vide, kāds ir atbalsts un iespējas kopumā.

iespējams ka priekš tam jau izglītibas iestādes ir domātas, lai iedrošinātu jaunos uzņēmējus riskēt un veicinātu inovativu ideju rašanos. kur būs inovativa ideja tur būd ari resursi to realizēt:)

internship protams ka nav profesija bet gan vairāk kā prakses vieta. ja jau uzņēmumi ko šādu piedāvā un meklē studentus augstskolās, tātad vini zina ko meklē un kādas profesijas pārstāvji, kādā izglītibas kvalitātē konkrētā uzņēmumā ir nepieciešami.

Manuprāt viena no problēmām Latvijā ir tieši sadarbības trūkums starp darba devējiem un darba ņēmējiem -vai šajā gadījumā tie būtu studenti. Uzņēmumi varētu piedāvāt prakses vietas vai internship vai cita veida programmas, kur studentiem būtu iespēja akadēmiskās zināšanas izmantot praksē. šis ari būtu viens no variantiem kā saprast kuras augstskolas, studijas vai profesijas ir vispieprasītākās.
cits variants ir kad students izvēlas augstskolu un studijas kurā vēlas mācities neskatoties uz to vai skola ir vairāk vai mazāk prestiža, un vēlāk nodibina pats savu uzņēmumu. veiksmigs uzņēmums, inovativas idejas ari ir rādītājs akadēmiskās izglitibas kvalitātei / vērtējumu kritēriji var būt dažādi.

Domāju reitingu veidošana nav valsts kompetencē. Valsts vienmēr stāstīs, ka tās programma ir vislabākā pasaulē un iespējams tā arī uzskatīs.

Galvenie veidi kā universitātes ceļ reitingus ir pasniedzēju ar vislielāko publikāciju skaitu iegāde. Cenas par vienu vienību lasītāji nevēlēsies redzēt un te ir jautājums, vai Latvijai tas ir vajadzīgs, un, ja ir, tad kādās nozarēs. Pasniedzējiem nepieciešams arī aprīkojums un brīvs laiks, kas atļaus turpināt publikācijas.

Pēc tam, kad pirmais darbiņš padarīts, jānopērk vēl arī maģistratūras un doktorantūras studenti ar vislabāko potenciālu. Pie Latvijas iedzīvotāju skaita, šopingot jādodas uz Somiju, Igauniju, Lietuvu, Poliju, tuvajiem austrumiem. Tuvie austrumi var būt pateicīgāks risinājums, jo studentiem ne tikai nebūs nekas pret latviešu valodas apguvi, bet arī nebūs nekas pretī kādu laiciņu pastrādāt Latvijā, ja tas nedraudēs tiem pazemināt kvalifikāciju. Vēl ir arī Ķīna un Indija, bet tad jāraugās kā atlasīt talantīgākos un kā studentus piesaistīt uz ilgāku termiņu, jo izglītotiem ķīniešiem Latvijas algu līmenis izglītotiem cilvēkiem drīzāk raisa vēlmi ziedot, nevis strādāt.

Sakarā ar augstāko izglītību var stāstīt mūžīgo ankdoti !

“Latvijā augstākā izglītība ir lielisks veids, kā paspīdēt ar savām zināšanām starp kolēģiem gaterī jeb Īrijas zemeņu laukos”

Es abrīnoju tos,kas katrā “lauku sētā” grib savu augstkolu,daudzprofilu slimnīcu,policijas un ugundzēsības iecirkni,pagastveci utt,bet tanī pašā laikā nesaprot ka cieš kvalitāte,jo tā jau mazā naudiņā tiek izskaisīta pa visiem nostūriem !Un ieguvēji nav ne pats patērētājs ne sistēma kopumā !
Un kas saistās ar bezdarbniekiem ar augstāko izglītību,tad redzams ka valsts dzīvo sodienai un nezin ko viņai vajadzēs rīt !Ir jābūt nopietnam valsts attīstībam plānam un tāpat par nopietnu partneru valstij ir jāuztver bizness un ar to saistītām nevalstiskām organizācijām !

Pāris saraustītas domas:

Jebkurai informācijas vākšanai ir ‘transakcijas izmaksas’ – kā jau rakstījāt, var uz rumbulu ņemt līdzi savu atslēdznieku, galu galā var piedzirdīt pārdevējus un pavaicāt tad. Izmaksas lielas – veidojas “citronu tirgus”. Tā var lasīt pa druskai kopā arī LV universitāšu devumu gan pētniecībā, gan noderīgumam karjerā utt. Vai to darīs vidusmēra abiturients? Ja viņš nespēs šo informāciju atrast un pārgremot, tad visas programmas liksies vienādas un izvēlēsies lētāko. Tāpēc ir būtiski, lai būtu pieejama no pārdevēja neatkarīga un vidusmēra pircējam sagremojama informācija.

Pircēju neracionālās izvēles, liela daļa, balstās uz to, ka nav zināms, kādu finansiālo/karjeras atdevi dos katra programma. Papildus tam, nedomāju, ka vidusskolēniem vispār ir racionāla izpratne par to, ko augstākā izglītība viņiem dos. Tāpēc arī rakstīju, ka izglītības politikas uzdevums ir arī veidot sapratni, par to, ko tad nozīmē kvalitatīva izglītība. Un šajā ziņā IZM var nošaut 2 zaķus – pasakot indikatorus, studenti pēc tiem izvēlēsies, un augstskolas – centīsies sasniegt. Un pat nevajadzēs tik daudz papildus naudas.

Tas, ka izvēlas ‘budžeta vietas’ ir tipisks “citronu tirgus” – visas programmas vienādas, ņemam, kas lētāk izmaksās. Pie tam, “izmaksas” ir plašā izpratnē – naudā, laikā, pūlēs.

Slikto studentu nemešana ārā ir skumjš Nash Equilibrium – metēji pirmos gadus finansiāli cietīs, bet pēc tam vajadzētu nostabilizēties, jo lielāka selektivitāte piesaistīs labākus studentus. Kā arī sliktie sāks labāk mācīties, jo zinās, ka var izkrist. Labākajām US skolām ‘graduation rate 4 gados’ ir ap 90%. kura LV skola var ar kaut ko tādu lepoties? Bet kādēļ šo transformāciju uzsākt, ja ir labi tāpat un ir skaidri zināms, ka īstermiņā būs jācieš?

Darba devējiem ir ‘hiring costs’ (t.sk. nedabūt labāko), tāpēc informācija par to, kura skola ir labāka, atsauksies uz sākotnējām algām. Labāka skola parasti nozīmē arī lielāku piepūli, tāpēc tā signalizē par produktīvāku darbinieku. Doma, par darba devēju veidoto sarakstu ir viens no risinājumiem – neatkarīga avota sniegta informācija. Bet tikai par vienu no faktoriem – karjeru.

Budžeta vietas tiek dalītas ‘politiskā procesā’, t.i. saskaņojot pušu intereses, nevis balstoties uz tirgus mehānismiem. Un puses šajā gadījumā ir: augstskolas – kura izcīnīs lielāku kumosu, un nozares – kura sev izsitīs vairāk budžetniekus un tā dabūs lētāku darbaspēku. Politikas arēna ir šaura (visi ieinteresētie var pat sasēsties IZM lielajā zālē) un tajā notiekošajam nav nekāda sakara ar augstskolu gala rezultātiem. Attiecīgi, lai iegūtu vairāk naudu nav jāpārdod labs produkts, bet gan jābūt spējīgam konkurēt un argumentēt šajā šaurajā politikas arēnā. Šķībi? Bet protams!

Par konkurences trūkumu, uz sabiedrību pārnestajiem riskiem un citiem kropļojumiem es varētu uzrakstīt nākošo rakstu. Viens draugs arī stāsta, ka te drīzāk nav ‘hidden information’, bet gan ‘hidden action’ un solījās par to uzrakstīt rakstu pats. Lai viņam veicas!

_M_, GRE tests ir tieši tāds – multiple choice. Bet reti kurš savāc 800 punktus.

Piekrītu autora modeļa seku analīzei, bet nepiekrītu pamatpieņēmumiem, jo:
1) potenciālajiem studentiem ir pieejama informācija, lai varētu pieņemt lēmumu (tā nav pilnīga informācija, bet pietiekama)
2) “pircējs” (students) nepieņem visekonomiskākos lēmumus (studēt kaut kādas komunikācijas vai ekonomiku ir emocionāls lēmums, kas nebalstās uz cenas-peļņas analīzi)

Līdz ar to galvenā problēma ir nevis informācijas trūkums, bet konkurences trūkums. Un konkurences trūkums jau pašos pamatos ir iestrādāts izglītības sistēmā – tirgus cenu un apjomus nosaka piedāvājums nevis piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbība. Visu laiku lielās Latvijas universitātes baudīja pilnīgu siltumnīcas gaisotni – nauda bija, studenti bija un neviens ārēji nekonkurēja. Tagad sākas trauksme, jo naudas nav, studentu drīz vairs nebūs un ārzemju universitātes ar lielāko prieku pieņem gudros Latvijas jauniešus.

Vienīgais efektīvākais un ātrākais risinājums – pilnīga augstākās izglītības liberalizācija t.i. budžeta naudu dod studentam un students pats izvēlas, kur to naudu “ieguldīt”, ar nosacījumu, ka viņam jāstrādā Latvijā pēc studijām. Tad arī redzēs, kuras ir kvalitatīvās programmas un kuras ne. Bet pārējiem būs vai nu jāceļ kvalitāte vai jāmirst!

“Arī darba devēji nezina, kuras augstskolas labāk sagatavo darbiniekus, tādēļ visiem piedāvā vienādas algas.”

Darba devēji var ļoti ātri noskaidrot kurās universitātēs top lietaskoks pēc jaunā darbinieka spējām un ātruma izpildīt uzdoto.

Autora kungs, Jūs pieņemat, ka potenciāli studenti dzīvo informācijas badā, bet tā taču nav, ir paziņas, interneta forumi un “ēnu dienas”; arī pērkot lietotu auto, var uz tirgu līdz paņemt brālēnu automehāniķi. Topošie studenti var atrast pasniedzēju sarakstu un ar Google noskaidrot to akadēmiskos sasniegumus.

“Ja neticat, ka iespēja salīdzināt programmas uzlabos to kvalitāti, paskatieties uz Rīgas Ekonomikas Augstskolu – pat neformālais, labākās ekonomikas skolas, novērtējums ļauj tai piesaistīt studentus, kuri ir gatavi maksāt salīdzinoši vairāk un mācīties līdz 110 stundām nedēļā 34 mēnešus no vietas.”

Jūsu pats sevi šeit apgāžat. Ja visi zina, ka “zviedros” var iegūt labu izglītību un labi apmaksātu darbu, tātad šī neformālā informācijas sistēma strādā, kāpēc labot to, kas nav saplīsis?

Rodas sajūta, ka Jūs esat izlasījis par “citronu tirgu” veicot akadēmisko darbu un tad meklējis šim modelim pielietojumu, kas ir ačgārni, jāmeklē risinājums problēmai, nevis otrādi.

Man laikam kļūst par paradumu kritizēt IR izteiktos viedokļus.
1) Vienkārša meklēšana ar atslēgas vārdiem “izm” un “akreditācija” dod iespēju apskatīties ne tikai to, vai akreditācija ir izieta, bet arī novērtējumus. Šie dati ir pieejami, bet vai kāds tos lasa? Ja piedāvā, ka IZM vajadzētu publiskot kaut kādu indeksu, piemēram LU datoriķiem 5 punkti, bet RTU datoriķiem 7, vai tas studentam palīdzēs izvēlēties pareizo studiju programmu? Ja izrādās, ka RTU ir labāks aprīkojums, bet LU – pasniedzēji, un studentam ir svarīgāki pasniedzēji, tad šis indeks palīdzēs vai traucēs veikt pareizo izvēli?
2) Ir nedaudz naivi iedomāties, ka skolēns pirms iestāšanās augstskolā sēž un domā, kura no tām vairāk atbilst viņa vajadzībām un kāds ir “price/performance”. Tas ir vairāk no sērijas “kur es tikšu budžetā”, “ko draugi saka par to kvalitāti” utt. Ja visi ir ieņēmuši galvā, ka ir jāmācās Zviedros, jo redz, tur ir baigi forši, tad tur arī mēģinās tikt. Nedomāju, ka vairums no kandidātiem pētīja kaut kādus augstskolu vērtējumu indeksus.
3) “Citronu tirgus” ir tad, kad tiešām nav informācijas, bet nav tā, ka studenti tiek turēti alās un pēc absolvēšanas tiem tiek dzēsta atmiņa. Katrs topošais students var apjautāt katras augstskolas beidzējus un pajautāt, kā tur īsti ir. Ir pat ēnu dienas, kad vidusskolnieki pielīp pie studentiem un dzīvē redz, kā notiek mācību process. Vai arī tu domā, ka universitātei vajadzētu savus resursus izmantot darba vietu meklēšanai?
4) Ir arī labas valsts universitātes (RSU) un šajā citronu tirgū tā dzīvo tīri labi.
Atruna: esmu LU datorikas fakultātes students un nekad neesmu bijis RTU vai RSU vai Zviedru augstskolas students un jebkurš vērtējums par tām ir vai nu klaji izdomājumi vai no paziņām dzirdētais.