Zatlers: rezultāts būs vēlēšanu dienā

Trīs nedēļas pirms vēlēšanām Nellija Ločmele un Aivars Ozoliņš intervē Valsts prezidentu Valdi Zatleru

Jūs kandidējāt uz prezidenta amatu pirms četriem gadiem un darāt to tagad atkārtoti. Kas ir šo divu vēlēšanu būtiskākā atšķirība, raugoties no jūsu personīgā skatpunkta?

Četrus gadus atpakaļ tas bija izaicinājums, kuru pieņemt vai nepieņemt bija izvēle. Es pieņēmu šo izaicinājumu. Šobrīd, četrus gadus vēlāk, galvenais arguments ir tā pieredze, kuru esmu ieguvis šajos četros gados, un izpratne par to, kā tieši ir jāveic prezidenta darbs.  Ir ļoti daudz un dažādu uzskatu, kādam jābūt Latvijas valsts prezidentam. Es varētu pat teikt, ka Latvijā katram cilvēkam ir savs uzskats, jo katrs cilvēks Latvijā domā par savu valsti un kādam jābūt Valsts prezidentam. Ne visi to saka skaļi, bet to domā katrs. Reizē arī prezidents pārstāv katru no Latvijas iedzīvotājiem un strādā viņa labā. Ja pirms četriem gadiem tā man bija tikai tāda ideālistiska nostādne, tad šobrīd es jau esmu pārliecināts, ka tā tam ir jābūt.

Pirms četriem gadiem jūs bijāt oligarhu izvirzīts kandidāts, taču četros gados esat pierādījis, ka esat neatkarīgs, kas taču nebija viņu mērķis. Vai jums ir kāda informācija, kas liktu domāt, ka vēlēšanu rezultāts jau varētu būt izlemts?

Vēlēšanu rezultāts ir tikai vēlēšanu dienā. Tā tas vienmēr ir bijis un tā tas šodien arī būs. Un, protams, viss notiks likumīgi, tāpat kā iepriekšējā reizē viss bija likumīgi. Manuprāt, tā starpība ir tāda, ka tad man bija jāizlemj vienā dienā, bet šobrīd jau ap Ziemsvētkiem ļoti daudzās tikšanās reizēs gan ar iedzīvotājiem, gan, teiksim, noteiktām valsts darbinieku grupām skanēja lūgumi pēc iespējas ātrāk paziņot. Es, protams, negribēju skriet vilcienam pa priekšu, un, ja reiz partijas teica, ka sāks diskutēt par šo jautājumu marta vidū, tad arī marta vidū skaidri paziņoju savu lēmumu, kas bija balstīts jau vairāku mēnešu pārdomās, ne tikai, kā iepriekšējā reizē, vienas diennakts jā vai nē.  Un tajā pašā laikā deklarēju, ka strādāšu līdz pēdējai dienai. Jo nav jau nekādu prezidenta brīvdienu, ir darbdiena katru dienu, un nepieciešamība pēc prezidenta darba valstij arī ir katru dienu. Varbūt tā ir šīs vēlēšanu sistēmas priekšrocība, ka nav šīs kampaņas vismaz pusgada garumā. Bet sabiedrībā, kā redzam, ir vēlēšanās pēc skaidrības, pēc nosauktiem kandidātiem. Sabiedrība grib šos kandidātus vērtēt, līdz ar to šobrīd ir ļoti liels atbalsts tautas vēlētam prezidentam. Sabiedrība grib šo procesu — noskaidrot, kāds ir kandidāts, kādi ir viņa politiskie uzskati, un kurs ir vislabākais Latvijas valstij.

To jau var darīt arī pašlaik, ja kandidātus laikus izvirza.

Tieši tā, var arī pašreizējā situācijā, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc es nācu ar runu. Runa bija pietiekoši nopietns dokuments, kas tika ilgi gatavots, rūpīgi izsverot, ko teikt, ko neteikt, lai var panākt visaptverošu skatījumu gan par paveikto, gan par vīziju nākošajiem četriem gadiem. Vienas stundas laikā. Kaut kāds limits jau bija, par visu pateikt nebija iespējams. Tāpēc noteikti ir daļa sabiedrības, kas saka — jā, mēs tur saskatījām savu interešu paušanu, un otra daļa, kas saka — nē, dažas lietas netika pietiekami labi izceltas vai netika pieminētas nemaz. Nu, man pašam kā runas autoram jāsaka, ka mani šāds vērtējums apmierina. Jo tas nozīmē, ka runa ir bijusi līdzsvarota un atspoguļo sabiedrības vairākuma vēlmes.

Jūs sakāt — apmierina vērtējums. Bet jūsu darbu, par ko atskaitījāties runā, politiķi jau patiesībā nevērtē.  Kāpēc, jūsuprāt, viņi vērtē tikai tādās kategorijās, kā — runa bijusi par garu vai par īsu, ir pārliecinājusi vai nav pārliecinājusi —, nevis pašu tās saturu?

Manuprāt, jārēķinās ar to, ka šobrīd Saeimā ir sešdesmit procentu deputātu, kas ir nomainījušies pret iepriekšējo Saeimu. Viņu politiskā pieredze ir vēlēšanas, Saeimas sanākšana, šis pirmais pusgads. Līdz ar to arī viņu skatījums ir apmēram pusgada garumā, tāpēc arī ir grūti pieņemt kādu konkrētu lēmumu, ja pirms tam varbūt vienam otram no deputātiem nav bijis šā četru gadu vērtējuma, viņi nav bijuši tik dziļi iekšā valsts politikā, lai pieņemtu savus lēmumus ļoti kategoriski. Tas, manuprāt, ir saprotami.

Vai jūs domājat, ka viņi tikai tagad ir pamanījuši, kas ir prezidents?

Viņi sāk par to domāt. Un arī meklēt atbildes. Manas pirmās tikšanās, kas bija Saeimā, bija ar ļoti daudziem jautājumiem. Es atbildēju uz pilnīgi visiem un tiecu, ka esmu gatavs palikt ilgāk, ja nepieciešams, jo es negribētu, lai ir tādi vērtējumi, kā — ziniet, mēs ne visam piekrītam, ko viņš dara un saka —, bet nekas netiek nosaukts, kas tad ir tās lietas, kurām nepiekrīt, un mani uzskati, kuriem nepiekrīt. Es biju gaidījis daudz vairāk kritikas, jo kritika ir tā, kas palīdz pilnveidoties. Nu, redzēsim, kā būs nākošajās tikšanās reizēs, jo šis ir tikai pats sākums. 

Iepriekšējā intervijā mūsu žurnālam jūs drīz pēc Saeimas vēlēšanām teicāt, ka no jaunās Saeimas gaidāt jaunu politisko kultūru. Vai arvien gaidāt, redzot, kā notiek gatavošanās prezidenta vēlēšanām — publiski melojot, lai piesegtu aizkulisēs nojaušamās darbības?

Jaunu politisko kultūru veido paši politiķi. Un tas ir ilglaicīgs process. Mums jāsaprot, ka netiks pieņemts kaut kāds kodekss, kurš tiks nākošajā dienā īstenots. Tātad veids, kā tiek spriesti sabiedrībai svarīgi jautājumi, kā tiek izvēlētas amatpersonas, kā notiek vēlēšanu procesi — tie jau ir tie gadījumi, kad ir iespējams pierādīt, ka ir kāds pakāpiens politiskās kultūras attīstībai. Jo kas tad īstenībā ir politiskā kultūra, kuru mēs gribam sagaidīt? Tā ir sabiedrībai saprotama politiskā darbība. Jo sabiedrībai tā ir skaidrāka, jo politiskā kultūra valstī ir augstāka, mēs viens otram sākam uzticēties. 

Vai uzskatāt, ka šajā prezidenta vēlēšanu reizē šī kultūra ir augstāka nekā iepriekšējā?

Teiksim tā, es no savas puses daru visu, lai stimulētu izteikties, diskutēt, kritizēt. Lai tas būtu process, nevis viens lēmums «patīk — nepatīk». Un arī to, lai kandidātu programmas tomēr būtu skaidri saprotamas, un lai arī partiju nostājas būtu skaidri saprotamas. Mūsu politiskā sistēma ir balstīta politiskajās partijās. Mūsu vēlētāji Saeimu ievēl pēc partiju listēm, tātad — pēc partijas sejas, programmas un arī tikumiem. Nu, tas ir process, kurā vēlētāju uzticība visu laiku ir jāuztur. Prezidenta vēlēšanas faktiski ir partiju demokrātijas sastāvdaļa. 

Tieši tā, taču šobrīd jūs esat kandidāts jau pēc noklusējuma, jo esat prezidents amatā, taču jūsu darbības vērtējums nenotiek. 

Es noteikti gribētu to sagaidīt. Lai arī cik kritisks tas nebūtu, es tomēr gribētu sagaidīt vērtējumu. Jo pašnovērtējums ir tikai daļa, es esmu pieradis katru dienu sevi vērtēt — man katru dienu vakarā ir «kritiskā pusstunda», kad izvērtēju katru lietu, ko tajā dienā esmu darījis, un mēģinu paskatīties, ko varēju darīt labāk. Bet vienmēr tomēr ir vērtīgāk sagaidīt vērtējumu no sabiedrības. Jo sabiedrība ir tā, kuras labā politiķis strādā. Tātad tās vērtējums būs visobjektīvākais. Tāpēc, ka būtībā būs dziļi subjektīvs — katrs pateiks, ko viņš domā. 

Jūs gaidāt vērtējumu no sabiedrības, taču jūs ievēlēs Saeimas politiķu simts. Nevar teikt, ka arī viņi jūs nevērtē, taču argumenti ir vismaz dīvaini. Dzirdam, piemēram, ka arī pēc četriem gadiem nederat savam amatam, jo ar runu Universitātē vienu neesat pārliecinājis, otru iedvesmojis. Ka četru gadu laikā neesat pateicis, kāda ir dzīves jēga. Ka esat piedzimis nepareizā zvaigznājā. Vai jūs varētu palīdzēt darīt šo diskusiju saturīgāku un pats nosaukt savas lielākās kļūdas un savus nepadarītos darbus?

Par zvaigznāju man ir ļoti subjektīvs skats. Esmu dzimis kā Auns, un Auni parasti ir ļoti godīgi un strādīgi cilvēki. Mans zvaigznājs mani pilnīgi apmierina.

Gribētos tomēr vairāk satura šajā diskusijā — nevis par astroloģiju, bet gan par politiku.

Man arī.

Tad varbūt palīdziet saviem kritiķiem un nosauciet, jūsuprāt, savus nepadarītos darbus.

Varbūt sāksim ar to, ko gribējās izdarīt labāk, jo tie ir zināmā mērā nepadarīti darbi. Pirms četriem gadiem es teicu — izglītība un veselības aprūpe ir tās lietas, kuras man varētu būt prioritāras. Un pirmajā gadā arī veltīju tām diezgan daudz uzmanības. Tad sākās krīze. Gribot, negribot, nācās prioritātes pakārtot situācijai.

Ja atminamies, pirmie simptomi bija jau 2008.gada pavasarī, kad sabiedrība vēl dzīvoja ļoti eiforiskā noskaņojumā, jo it kā nosacīti dzīve gāja uz augšu. Bet privātā uzņēmējdarbībā jau pirmie simptomi bija. Es ļoti skaidri atceros to vasaras dienu, kad pie manis ieradās finanšu ministrs un teica: «Prezidenta kungs, man jums ir jāziņo, ka mūs sagaida grūtības.» Tas bija 2008.gada vasaras sākums. Tajā brīdī neviens nenojauta, cik lielas būs grūtības. 

Tad sagaidījām decembri, kad Parex bankas epopeja jau bija sākusies un bija skaidrs, ka Valsts kasē naudas ir apmēram divām nedēļām. Un tajā pašā laikā nevarējām pārliecinoši runāt par politisko stabilitāti. Nebija politiskās stabilitātes, uz kuras būvēt valsts un ekonomikas glābšanas plānu. Nebija nekā tajā brīdī. Tas decembris kļuva par pagrieziena punktu, kad visi spēki bija jāveltī tieši ekonomiskai attīstībai. 

Tajā brīdī Valsts prezidents bija vienīgais simtprocentīgi nemainīgais politiskais spēks, ar kuru arī runāja gan mūsu partneri Eiropas Savienībā, gan aizdevēji. Tas politiķiem sākumā likās samērā nepieņemami — ko Valsts prezidents runās ar Eiropas Savienības finanšu komisāru?! Bija pat tāds zināms aizvainojums. Bet saruna bija ļoti vienkārša — vai jūs, prezidenta kungs, varat nodrošināt politisko partiju atbalstu  ekonomiskajai programmai? Es teicu, ka to izdarīšu, un tā tapa Adventes vienošanās, kas nav juridiski saistošs dokuments, bet kas parādīja apņemšanos un arī izpratni no politiķu puses, cik smagā situācijā bija valsts. Iedzīvotāji tajā brīdī to neviens nezināja. Būtu pamanījuši, ja gadījumā janvārī nebūtu izmaksātas algas un pensijas. Tas varbūt bija pats grūtākais brīdis šajos četros gados. Tā ka prioritātes es biju spiests mainīt, un tā man tie neizdarītie darbi arī palika no iecerēm, kuras bija 2007.gadā.

Kas vēl?

Tad ir vēl viens ļoti personisks neizdarītais darbs — es joprojām neesmu izgājis no šīs pils, lai šeit sāktos remonts. Ienākot šeit 2007.gadā, man bija kauns pašam no sevis. Jo katrai nācijai, katrai valstij ir kāds zināms simbols, un mūsējā pils ir unikāla. Šeit ir visa mūsu vēsture iekšā, piecsimt gados šeit ir likts slāni pa slānim klāt, lai pils būtu tāda, un tā pieder visiem. Nu, krīze uzlika savu. Pie tehniskiem projektiem ir izdarīts diezgan daudz, bet reāli valstij nebija līdzekļu, lai to uzsāktu. Bet tas ir dziļi personīgi, un es atbalstu šim projektam turpināšu līdz sava mūža beigām. Jo es uzskatu, ka tas man ir jāizdara — tāpat kā ar bibliotēku otrajā krastā. 

Jūs neizdarījāt vienas, bet uzņēmāties citas lietas, kuras Satversme jums neliek darīt — 2009.gada 14.janvārī  nācāt klajā ar prasību sarakstu Saeimai un teicāt, ka pretējā gadījumā ierosināsiet Saeimas atlaišanu. Esat daudz komentējis, kāpēc neatlaidāt Saeimu. Varbūt atskatoties jums ir vēl kādas idejas, ko varēja paprasīt, jo tas jūsu solis bija ļoti efektīvs. Varbūt par maz prasījāt?

Ziniet, mana pati mīļākā pasaka ir par zelta zivtiņu. Ja prasīsiet par daudz, dabūsiet sasistu sili. Tas attiecas gan uz prasībām pret sevi, gan pret citiem. Tā bija kritiska diena. Iedomāsimies — vai vispār Latvijas valsts vēsturē kādreiz vēl ir lidojuši akmeņi uz Saeimu? Arī citās valstīs tas nemaz tik bieži nenotiek. Notiek demonstrācijas, sabiedrības protesti, streiki, bet, lai tauta ietu ar akmeņiem pret savu likumdevēju — tas ir kritisks brīdis.

Tajā brīdī kādam bija jārīkojas. Ja ir kritisks brīdis, ir jāuzdod īstermiņa uzdevumi pašiem sev, un tie ir jāizpilda, jāatgūst uzticība. Un ir jāiegūst laiks, jo nevarat reorganizēt valdību divās dienās, tas vienalga prasītu gandrīz divus mēnešus. Ir jāiedod šī mazā cerība, ka iedzīvotāji ir uzklausīti un šie procesi sāksies. Faktiski tie seši punkti gan valdībai, gan Saeimai bija zināmā veidā krīzes pārvarēšanas programma. Tie vienkārši tika pateikti no manas mutes. Un, ja paskatāmies, valdība tika reorganizēta un, paradoksāli, šajos trijos mēnešos Saeimas pacēlās, nevis kritās. Ja esam ļoti tieši un īsi — tā bija pareiza rīcība kritiskā brīdī, lai arī daudzi cilvēki to varbūt nesaprata. Bet kādam ir jāuzņemas šī rīcība. 

Vēl viens kritisks brīdis bija 2009.gada jūnijā, kad valdību bija paralizējusi nepieciešamība ātri izlemt par budžeta izdevumu krasu samazināšanu, lai novērstu iespējamo valsts bankrotu. Jūs devāties uz valdības sēdi, kaut gan lemšanu par budžetu Satversme jums neparedz. Kāpēc uzskatījāt par vajadzīgu to darīt?

Es centos Satversmi nepārkāpt. Tajā brīdī bija jāpierāda tikai viena lieta — ka Latvija ir rīcībspējīga valsts ar rīcībspējīgu valdību. Un ja visas dienas garumā un arī iepriekšējās dienās, nu,  te bijām spējīgi pieņemt lēmumu, te atkal mainījām savas domas, te atkal bijām spējīgi, un atkal mainījām… Tā tas šaubu svārsts svārstījās, kamēr nāca jau vakars, un man nekas cits neatlika, kā iet un nodrošināt tiešas sarunas starp sociālajiem partneriem un valdību — arī Bankas prezidents bija tur —, un palūgt, reizē arī pārliecināt, ka lēmums ir jāpieņem tajā brīdī. 

Un otra lieta — es teicu, ka ar tukšu runāšanu šī lieta netiks nostiprināta, ka jāsastāda dokuments, zem kura visi partneri parakstās, un lai saprot, ka tā ir kopīga atbildība, lai nākošā dienā nesāktos viss no gala. Jo tas būtu ļoti slikts signāls gan starptautiskajiem finanšu tirgiem, gan mūsu starptautiskajiem aizdevējiem. Man nācās atcelt nākošajā dienā plānoto astoņu prezidentu tikšanos Itālijā, jo es vēl nebiju galīgi drošs pat tajā nakts stundā, ka domas no rīta nevarētu vēl mainīties. Nācās kļūt par starpnieku un sarunu vedēju starp sociālajiem partneriem, Pensionāru federāciju ieskaitot, un valdību veidojošajām partijām. 

Es pašā valdības sēdē nepiedalījos un arī necentos nekādā veidā ietekmēt, kā viņi to izdara. Bija skaidrs mērķis, kas bija jāsasniedz, un lai to akceptētu arī tie sociālie partneri, kas bija klāt, un tajā brīdī visi strīdējās par visu. Tas izdevās, un tas bija pēdējais kritiskais brīdis, kopš tās dienas valdības rīcībspēja vairs nekad netika apšaubīta, pat tad, kad tā bija mazākuma valdība. Jo, ziniet, krīzes brīdī parādās tas paradokss, ka prezidentam ir jāpalīdz valdībai, nevis ka viņš uzbrūk valdībai un ar to ir valstī ļoti populārs cilvēks.  Budžeta pieņemšana ir valstisks jautājums, un mans uzdevums bija panākt, lai valdība ir rīcībspējīga. Tas izdevās, un arī par to man ir gandarījums.

Kā jūs vērtējat pašreizējās koalīcijas spēju turpmāk pieņemt sāpīgus, bet nepieciešamus lēmumus? Jo viss jau nav beidzies. Vai viņiem ir stingra apņemšanās un politiskā griba līdz galam veikt visus nepieciešamos soļus krīzes pārvarēšanai?

Viņiem ir vēl grūtāks uzdevums. Jo šobrīd, izmantojot valsts līdzekļus ekonomikas stimulācijai un attīstībai, ir lielāka iespēja kļūdīties nekā krīzē, kad bieži vien ir tikai viens risinājums. Tas var būt sāpīgs, un var paiet laiks, kamēr saprotat, ka tas ir vienīgais un ir jāpieņem. Šobrīd izveļu ir daudz vairāk, un arī iespēju kļūdīties ir daudz vairāk.  

Protams, pastāv arī tāda naiva cerība, ka, nu, ekonomika augs, varbūt nekas nebūs jādara. Tas varētu izraisīt apstāšanos lielajās strukturālajās reformās, līdz ar to tās nekļūtu par ilglaicīgām. Ja mēs kaut ko reformējam, tad ne jau tāpēc, lai atņemtu cilvēkiem naudu  vai valsts neko nepirktu, bet tāpēc, lai padarītu valsts sistēmu efektīvāku. 

Un par efektivitāti ir jārunā nepārtraukti. Es nepārstāju atkārtot — paskatīsimies uz Pasaules Bankas mūsu biznesa vides novērtējumu. Ja uzņēmumu reģistrācijā esam 53.vietā, bet būvatļauju saņemšanā 79.vietā, bet kredītu saņemšanā esam sestajā, tad visas sūdzības par to, ka šeit nav iespējams iegūt naudu, lai attīstītu biznesu, ir nevietā, lielākā problēma tomēr ir valstiskā birokrātija, kas šo vidi padara diezgan neelastīgu. Ar to sastapos arī savas pēdējās vizītes laikā ASV. 

Uzņēmumi ir gatavi nākt, bet viņiem ir divi jautājumi — kāda ir jūsu biznesa vide, un otrs — vai jums ir kvalificēts darbaspēks. Tie ir konkrēti jautājumi, ko man mēnesi atpakaļ uzdeva lielu Amerikas korporāciju uzņēmēji. Un trešais jautājums — vai šie projekti ir lokāli, vai reģionāli — Baltijai vai pat vēl plašākam reģionam. Protams, ka viņu interese ir reģionālā sadarbība. No tā izriet nākošie ārpolitikas uzdevumi — pārliecināt savus kaimiņus par kopējiem projektiem.

Zaļā partija, kuras deputāti esot starp tiem pieciem līdz septiņiem ZZS frakcijā, kuri jūs neatbalstot, izvirza arī vienu politiski nopietnu argumentu — ka jūs atbalstāt Visaginas atomelektrostacijas projektu. Vai jums ir iznācis runāt par to ar šīs partijas līdzpriekšsēdētāju Raimondu Vējoni, kurš, būdams vides ministrs, arī vienmēr bija atbalstījis šo projektu?

Jūs jau atbildējāt manā vietā, jo šis jau nav Zatlera, Valsts prezidenta, personīgais projekts. Par šo projektu trīs Baltijas valstu un Polijas valdības vienojās 2006.gadā, kad es nemaz nebiju prezidents. Visas valdības, kurās ir bijuši Zaļās partijas ministri, ir šo projektu atbalstījušas. Un tad rodas jautājums par konsekvenci. Ja mums ir vienota ārpolitika un vienota attieksme pret tiem projektiem, kurus Latvijas valdība atbalsta, tad ar kādām tiesībām es varētu teikt kaut ko citu, nevis to, ka es atbalstu Latvijas valdības lēmumus?

Protams, šis nav no veiksmīgākajiem projektiem. Ja atceramies, tas bija iecerēts kā aizvietošanas projekts — bija skaidri zināms, kurā datumā slēgs Ignalinas staciju, un plāns bija uzcelt jaunu, lai tā strādātu ar to pašu infrastruktūru, daļēji ar tiem pašiem kadriem. Protams, tas ir lietuviešu projekts. Bet par to pretrunu, ko viņi man pārmet, es esmu teicis arī pirms četriem gadiem — es neatbalstu atomstacijas celtniecību Latvijā, jo  neredzu šeit tam jēgu. 

Proti — neredzat jēgu vairāk kā vienām šādam projektam Baltijā?

Jā. Un arī Latvija nav labākā vieta, kur to var darīt. Tas nav mūsu nacionālās interesēs. Tas ir lietuviešu projekts, un tad tiek sasniegta nākošā stadija, kad tas kļūst par konkurējošu projektu, un būs grūtāk to realizēt. Un tad trešo stadiju — kad Fukušimas katastrofa liek visai pasaules sabiedrībai vēlreiz pārdomāt, cik drošas ir šīs stacijas, kādi būtu jāpieņem tehniskie noteikumi, lai tās kļūtu vēl drošākas, un vai sabiedrība to vispār atbalsta. Ja mēs paskatāmies no Černobiļas avārijas laika viedokļa — vajadzīgi 15–20 gadi, lai sabiedrība visā pasaulē atgūtos no traumas un izlemtu, ko darīt. Jo, kā atceramies, pirms dažiem gadiem par atomstacijām bija zaļo kustības visā pasaulē kā par vistīrākajam.

Bet vai esat runājis ar Vējoni, kāpēc viņa partija jums tagad pārmet to, ko pati ir atbalstījusi?

Man ir paredzēta atsevišķa tikšanās ar Zaļo partiju. Kā viņi teica — gribot noskaidrot, cik «zaļš» es patiesībā esot no iekšpuses un no ārpuses. 

Cik «zaļš» esat?

Es esmu ļoti «zaļš».  Es gan esmu Rīgas centra zēns, bet esmu katru vasaru bērnībā pavadījis laukos, man ir «zaļā» domāšana katrā šūnā, un es vienmēr par to iestāšos. Tā ka tas pārmetums man ir drusku pārsteigums.

Vēl viens pārmetums ir pretrunīgs — jūs vienmēr tikāt atbalstījis NATO dalības rīcības plāna piešķiršanu Gruzijai, NATO galotņu sanāksmē Bukarestē 2008.gada aprīlī pat nebaidījāties par to atklāti konfliktēt ar Vladimiru Putinu, tomēr pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā augustā izlēmāt palikt Pekinā un neaizbraukt uz Tbilisi kopā ar abu pārējo Baltijas valstu prezidentiem. Kāpēc?

Šī arī ir epizode, ko jāpaskaidro. Neviens jau nezināja, kurā dienā sāksies karš. Toreiz lielākā daļa pasaules valstu vadītāju bija Pekinā — daļa uz Olimpisko spēļu atklāšanu, daļa uz slēgšanu. Teiksim, somiem premjers brauca uz atklāšanu, prezidente — uz slēgšanu, un tāpat mēs arī vienojāmies darīt ar Godmaņa kungu.

Tajā brīdī, kad šis karš sākās, bija svarīgi paziņot Latvijas nostāju. To es izdarīju cieši, ātri un skaidri. Jo situācija bija tāda, kurā mums bija jāieņem ļoti skaidra nostāja no pirmās dienas. Ja mūsu kaimiņvalsts iesāk karu ar savu kaimiņvalsti, tas skar mūs ļoti tieši, tur ir ļoti daudz vēsturiskās analoģijas. Par konkrēto lietu visa pasaule reaģēja diezgan lēni.  Mēs jau esam pie tā pieraduši. Un faktiski Polijas prezidenta Kačiņska piedāvājums ar savu lidmašīnu doties uz turieni, būt uz vietas kā zināmiem vēstnešiem, kas nāk nest mieru, nevis karu, bija visnotaļ atbalstāma, es to atbalstīju momentā. Bet bija tikai viens ceļš, kā nokļūt Gruzijā — ar Kačiņska lidmašīnu. Vai nu no Rīgas, vai nu no Viļņas, vai no Varšavas. Bet ātri nokļūt no Rīgā, Viļņā vai Varšavā no Pekinas praktiski nebija iespējams. Pat ja man būtu personīgā lidmašīna, ja valstij būtu lidmašīna, tas būtu grūts uzdevums. Nu, tad bija jāizšķiras — likt uz sevi gaidīt vai rīkoties ļoti ātri.

Protams, ka man svaru kausos bija arī zināma reakcija no sabiedrības un mediju puses — ko tad viņš tur paliek? Bet, ja man bija jāizšķiras — par Gruzijas likteni vai par manu likteni —, protams, mēs ar Godmani vienojāmies, ka viņš brauc nekavējoties, nevis kāds gaida uz mani vai neaizbrauc no Latvijas neviens. Tā bija mana izšķiršanās, un es to nenožēloju, jo šī valstu līderu ierašanās Tbilisi nospēlēja savu lomu. Protams, tā bija gandrīz vienlaicīgi ar Sarkozī ierašanos, taču nospēlēja lielu lomu, jo parādīja, ka mēs neesam vienaldzīgi. Un laiks izšķīra visu. Jo, atcerēsimies, arī lidojums bija caur Azerbaidžānu, tālāk ar mašīnām. Tā bija ļoti kritiska situācija, es jums pilnīgi piekrītu. Bet, manuprāt, es rīkojos pareizi, pieņemdams lēmumu riskēt ar savu reputāciju, bet tomēr palīdzēt Gruzijai.

Par diviem iepriekšējiem prezidentiem var teikt — «Ulmanis izveda Krievijas karaspēku», «Vīķe – Freiberga ieveda Latviju NATO». Jūsu prezidentūras laikā Latvija ieguva reālu saturu Ziemeļatlantijas līguma 5.panta garantijām — NATO aizsardzības plānus Baltijas valstīm. Tie, protams, ir slepeni, tomēr —  vai neizmantojat par maz iespēju atgādināt sabiedrībai, ka tas ir arī jūsu sasniegums?

Ir divas sfēras, kurās dažreiz pārlieka publicitāte var kaitēt — militārā un diplomātiskā. Tajās tomēr ir jāpanāk mērķis un rezultāts, ko Latvija sev ir izvirzījusi. Kad pirms diviem gadiem Savienotajās Valstīs mainījās administrācija, bija ļoti svarīgi atrast to sadarbības līmeni, kurā praktiskā sadarbība attīstītos, jo Amerikas vadībai, prezidentam Obamam bija vismaz ducis globālo prioritāšu, kurās Latvija vienkārši nebija klāt. Un tas izdevās. Šobrīd praktiskajā līmenī ir gan 5.panta piepildījums, gan arī NATO jaunā stratēģiskā koncepcija nodrošina tādu drošību, kādas Latvijai līdz šim praktiski nekad nebija bijis. Tā ir nostiprināta gan ar plānošanu, gan ar mācībām. Tagad vairs neesam tāda izolēta sala, kura it kā ir NATO un tajā pašā laikā nav integrējusies NATO. 

Šobrīd esam pilnīgi integrējušies — gan plānošanā, gan arī mācību ziņā. Tas mums, protams, uzliek arī pienākumus. Jāsaprot, ka mēs nevaram tikai prasīt, mums ir arī jādod. Un misija Afganistānā ir tas, ko mēs dodam. Neskatoties uz krīzi, neskatoties uz to, ka mūsu aizsardzības budžets ir samazināts uz pusi. Tas arī ir izdevies. Jo strukturālās reformas aizsardzības jomā pa īstam ir veiktas, īstas strukturālas reformas. Par to man ir ļoti liels gandarījums. 

Samazinājums gan ir tāds, ka jomas speciālistiem liek bažīties, vai Latvija spēs pildīt savus pienākumus kā pilnvērtīga NATO dalībvalsts.

Es jums piekritīšu, ka varbūt krīzes brīdī tas bija dramatisks samazinājums, uz pusi — līdz apmēram 1,1 procentam no kopprodukta. Ja kopprodukts tagad sāk augt, aizsardzības budžetam jāaug līdzi. Jo salīdzināsim — ASV tie ir 4,5 procenti no kopprodukta. Un arī viņiem ir krīze, fiskālā disciplīna ar izdevumu samazināšanu.

Jūsu vizīte Krievijā bija pirmā oficiālā Latvijas valsts galvas vizīte kaimiņvalstī sešpadsmit gadu laikā. Tagad daži arī no tiem, kuri apgalvoja, ka ar savu nostāju Gruzijas jautājumā jūs esot padarījis šo vizīti neiespējamu, liek noprast, ka jūsu palikšanu amatā atbalstot Krievijas vēstniecība. Kāpēc, pirmkārt, šī vizīte tomēr varēja notikt? 

Četrus gadus atpakaļ, tiklīdz stājos amatā, man sāka vaicāt — vai brauksiet un kad brauksiet? Es atbildēju, ka tas noteikti nebūs tuvākajā laikā, un ka arī Krievijas pusei šādai vizītei ir jānobriest. Mūsu vēlēšanās vai nevēlēšanās ir tikai mūsu mājas darbi. Un faktiski darbs pie vizītes visos līmeņos sākās jau uzreiz. 2008.gada septembris varbūt ir tas brīdis, kad es iepazinos ar prezidentu Medvedevu un mēs uzlikām zināmu mērķi, ka kādudien tā vizīte notiks. 

Tā bija iespējama arī tāpēc, ka biju diezgan konsekvents, tiešs un atklāts savos uzskatos, to ciena arī pretējā puse, un apmēram bija skaidri mērķi, ko gribam ar šo vizīti sasniegt. Protams, tas fons bija, ka notika pavērsiens Krievijas ārpolitikā, vismaz augstākās vadības līmenī. To nevar novērtēt par zemu. Vai bija viegli? Noteikti nē, tas bija ļoti grūts darbs līdz pēdējai dienai  — līdz tai, kad atgriezos Latvijā.

Kādas bija grūtības?

Pirmām kārtām bija jāveicina savstarpējā uzticība — ka mūsu nodomi ir nopietni, ka nav vērsti tikai uz kādu personīgo popularitāti vai ko citu. Otrkārt, visi līgumi, kurus parakstījām, bija dažādās stadijās, bija jānoved līdz galam gan Latvijas, gan arī Krievijas pusei. Viens otrs līgums, par kuru mēs runājām kā sen gatavu, faktiski tika pabeigts dažas dienas pirms vizītes. Visiem nācās saspringt, lai pieliktu punktu šai 16 gadus ilgajai pauzei, kurā kontakti faktiski bija tikai pēdējos divus, trīs gadus.  Protams, ka tas ir tikai pirmais solis. Vai spējam spert nākamos — tas ir svarīgs jautājums, uz kuru atkal ir jāatbild.

Kāpēc Putina Vienotās Krievijas partnerim Saskaņas centram tomēr neesat gana labs prezidents? Šodien [intervija notiek pirmdien, 9.maijā] tikāties ar Urbanoviču. Vai viņš jums to paskaidroja?

Vispirms gribu uzsvērts, ka vizītes gatavošanas laikā, atceros, septembrī — decembrī Krievijas puse vairākkārt ļoti uzsvēra, ka viņi negrib dot nekādu mājienu, ka iejaucas mūsu iekšējās politiskās lietās.  Arī vizītes laikā sarunā ar prezidentu Medvedevu tika vairākkārt uzsvērts, ka — tā ir jūsu iekšējā lieta, mēs tajā nejauksimies. Protams, mums interesē tautieši, bet mēs nejauksimies jūsu lēmumos. 

Varbūt tāpēc Urbanovičs tagad izskatās tik dusmīgs?

Bet tagad iesim pie mūsu iekšpolitikas — kāpēc tā ir mūsu iekšējā lieta. Šeit katrai partijai ir jānoformulē katrai savs viedoklis. Arī attieksme pret manu runu, jo tā ir mana programmatiskā runa. Attieksme pret mani kā personību, pret manis četros gados paveikto. Un tas ir tas, ko es no viņiem sagaidu. Esmu vienmēr bijis atvērts pret visām partijām, jo to prasa prezidenta zvērests. Un es ceru, ka tās pašas arī pieņems lēmumus. 

Bet SC grib tikai vienu — tikt valdībā. Un ir pateikuši, ka tas ir viņu nosacījums atbalstam jebkuram kandidātam.

Jebkura opozīcijas partija grib tikt valdībā, un jebkura savu darbību virza uz to, lai būtu tuvāk valdībai.  Tā ir demokrātijas prakse, un nav svarīgi, kā sauc to partiju. 

Tomēr runa ir par prezidenta vēlēšanām. Kā jūs varētu iedabūt viņus valdībā, lai pats paliktu šajā amatā?

Teiksim tā — visa Latvijas pieredze rāda, ka jebkuras valdības krīt no iekšpuses.  Tas ir pirmais nosacījums — ja valdības koalīcija kļūst nestabila no iekšpuses, tikai tad parādās jautājums par jaunu valdību. Tas, ko es savā runā ieteicu, lai ar tādām lietām nespekulētu, — paņemt Vācijas praksi, ka neuzticību var izteikt tikai tad, kad ir gatava jauna valdība. Lai novērstu spekulācijas, kurā dienā kritīs valdība. Šajos četros gados tādas spekulācijas bijušas ik pa brīdim. Bija pareģotāji, kas teica  — tajā un tajā mēnesī kritīs valdība. Nu, lielākā daļa to parēgojumu tomēr nepiepildījās. 

Tagad atkal ir — ka septembrī. Lembergs arī tā izteicies.

Mums patīk prognozēt. Bet, ziniet, Pāvels Globa arī kļūdās, un samērā bieži. Viņa kļūda ir tā, ka viņš paredz tos notikumus, kurs pēc dažiem gadiem var pārbaudīt. Ja paredzētu simt gadus uz priekšu…

Vai domājat, ka šī valdības varētu nostrādāt līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām?

55 balsis — sakiet, lūdzu, kādi citi iemelsi kā tikai iekšējas pretrunas var neļaut tai nostrādāt līdz vēlēšanām? Pašlaik nav nekādu simptomu par iekšēju nestabilitāti šajā valdībā, tā ka viss pārējais ir tikai spekulācijas. 

Vēl par prezidenta vēlēšanām runājot — vai neredzat pazīmes, ka aizkulisēs notiek jauns «zoodārzs»? Ka ir tik neformālas vienošanās, kuru dēļa deputāti tad arī nespēj formulēt savu nostāju, un tam nav sakara ar viņu pašu viedokli, bet ir ar šo partiju saimnieku lēmumu par to, kas būs prezidents.

Es tiešām varu komentēt tikai to, ko es zinu. To, ko nezinu, es nekomentēšu. Manuprāt, politiskās konsultācijas notiek vienmēr, tā ir politiskās dzīves ikdiena, un jautājumi, par kuriem viņi konsultējas, ir visdažādākie, atkarībā no politiskās dienaskārtības. Acīmredzot arī par prezidenta vēlēšanām. Partijas konsultējas, viena otru pārliecina vai apmainās ar viedokļiem. Diemžēl, lai kā mums to gribētos savādāk, tāds ir politiskais process, un rezultāts būs drīz. 

Vai jums ir plāns tikties ar Lemberga kungu pirms vēlēšanām? 

Šajā procesā nekad nav skaidrs, ar kuriem nāksies satikties priekšvēlēšanu laikā. 

Bet šobrīd nav tāda konkrēta plāna? Viņš nav izteicis vēlēšanos, vai jūs? 

Es teikšu vēl vairāk – viss šis process, ja arī es konsultējos ar politiskiem spēkiem vai atsevišķiem politiķiem, tas ir tikai sācies, tā ka es neko nevaru komentēt, kā tas beigsies. 

Ja uz šo amatu būtu noskatīts cits, ko jūs pateiktu vai ieteiktu cilvēkam, kurš pašlaik pārdomā, vai piekrist kāda oligarha klusajam piedāvājumam kandidēt pret jums?

Mums ir diezgan garš saraksts ar kandidātiem, kuri pēdējā pusgada laikā minēti presē. Tātad kāds redz kādu konkrētu uzvārdu kā Valsts prezidentu, un tas arī ir tīri demokrātisks apspriešanas process. Vai to dara politiķi, mediji vai kādi cilvēki savās darbavietās vai savās mājās pie televizora. Pati diskusija ir tā vērta, lai notiktu.

Bet ko jūs ieteiktu cilvēkam, pie kura atnāk oligarhi un saka — izlem dienas laikā?

Nu, tā ir normāla politiska sacensība. Katram cilvēkam pašam jāizdara izvēle, vai viņš tajā piedalās, vai nepiedalās. Viņam jābūt sevī stipram, ar saviem mērķiem. Ja tās tā ir, tad viņš, protams, šajā sacensībā piedalās. 

Jūs teicāt, ka gribētu dzirdēt sabiedrības novērtējumu savam darbam, un cilvēki jau to izsaka — jums ir augsti reitingi. Un tomēr Aivars Lembergs ir vēl populārāks prezidenta kandidāts. Kā jums šķiet, kāpēc tā ir?

Tas ir jautājums, ko varētu pajautāt pašai sabiedrībai — ko sabiedrības sagaida. Un, protams, tas ir arī darbs ar savu tēlu. Jebkuram politiķim darbs ar savu tēlu to arī veido. Ja tas tiek darīts veiksmīgi, tad ne tikai labie darbi, bet arī tēls veido šos reitingus.

Vai labie darbi ir arī tiesas process, kurā viņš ir apsūdzētais smagos kriminālnoziegumos? Un tad izvēle būtu — vai nu uz cietumu, vai nu uz Pili?

Teiksim tā — ZZS pirms vēlēšanām minēja viņu kā premjera kandidātu. Un ZZS ieguva 22% vēlētāju atbalstu. Šo vēlētāju izvēle ir jārespektē. Tie ir tādi paši vēlētāji, kādi balsoja par jebkuru citu partiju un citas partijas premjera kandidātu. Mums ir demokrātiska sistēma, mēs nedrīkstam no tās atkāpties nevienu brīdi. 

Un pašu svarīgāko jautājumu pietaupījām uz beigām. Advokāts Grūtups jums pārmet, ka neesat uz to četros gados atbildējis. Prezidenta kungs, kāda tad ir dzīves jēga?

Tas ir jautājums, kas ir jāuzdod katram cilvēkam, un es domāju, ka lielākā daļa cilvēku to arī uzdod. Pirmais punkts — dzīves jēga ir dzīvot, jēgpilni dzīvot. Un nevajag meklēt tur neko sarežģītāku. Tādu atbildi es esmu atradis sev. Bet, ja kāds meklē dzīves jēgu, tad meklē parasti to, ko ir pazaudējis. Un, ja pazūd šī dzīves jēga, tad nākas to arī meklēt. Novēlu visiem, kam tā pazūd — sameklējiet pēc iespējas ātrāk!

Interesantākais, ka vidusskolnieki atbild bieži vien pareizi un ātri. Tas ir fenomens, kas mani iedvesmo — pusaudži padsmit gados precīzi atbild uz vērtību jautājumiem, uz dzīves jēgas jautājumiem. Viņiem ir skaidrs.

Man ir viens vērtību jautājums. Tikko mums ir liels notikums starptautiskajā dzīvē, kad pēc desmit gadu vajāšanas augsta līmeņa terorists Osama bin Ladens ir likvidēts. Sakiet, vai Jūs kā valsts prezidents būtu gatavs sankcionēt nenotiesāta, tik liela mēroga terorista nogalināšanu?

Atgriezīsimies tos 10 gadus atpakaļ un iedomāsimies katrs no mums to brīdi, kad mēs šo jaunumu uzzinājām, jo redzējām televizoru ekrānā lidmašīnas, kas ietriecās Dvīņu torņos, ar no logiem krītošiem cilvēkiem. Šis skats man visu laiku ir prātā, jo es esmu bijis Dvīņu torņos, kad tie vēl stāvēja neskarti. Osama bin Ladens uzņēmās atbildību par šo trīs tūkstošu cilvēku slepkavību. Viņš tika 10 gadus meklēts, un viņa atrašana nebija vienas dienas jautājums. Tā bija garu gadu rūpīgi veikta izmeklēšana, ar tālāk sekojošām operācijām. Un mēs pat nezinām, cik daudz tas prasījis cilvēku dzīvības. Tik daudz datu mums nav ne no ASV valdības, ne no Pakistānas valdības. Un, cik daudz šīs abas divas valdības viena ar otru sadarbojās un palīdzēja Osamas bin Ladena dzīves vietas atklāšanā. Domāju, mums būtu jāskatās tieši no šī skatpunkta. 

Bet kāds būtu jūsu personiskais lēmums, jūs to sankcionētu?

(Nopūšas) Mūsu Doma baznīca vai Brīvības piemineklis joprojām stāv neskarts.

Mēs veidojam rakstu par prezidenta vēlēšanu aizkulisēm, šajā sakarā jautājums. Savulaik, pirms četriem gadiem jūs kā prezidenta kandidātu trenēja ekspertu komanda Gundara Bērziņa vadībā. Tagad esam noskaidrojuši, ka Ingunu Sudrabu trenē Gundars Bērziņš. Vai šī sakritība vedina jūs uz kādiem secinājumiem?

(Iesmejas) Gundaram Bērziņam bija tikai tas gods būt par semināra vārdu un uzvārdu. Protams, ka tajā laikā man bija jāuzzina daudz kas par ārpolitiku, par nodokļu politiku, par ekonomiku, arī par Satversmi. Faktiski tie bija eksperti savās nozarēs, kuri man deva informāciju un kuriem es varēju uzdot jautājumus. Bet es nekad nepārspīlētu kāda viena cilvēka lomu. Un tā bija laba ekspertu grupa. Bērziņš bija virsraksts.

Interesanti, kā labā viņš tagad strādā?

To es nezinu. To es nezināju arī tad. 

Bet ko viņš Ingunai Sudrabai tur trenē? Kādi ir nodokļi?

Ja cilvēkam, kurš nav zinošs, kādā brīdī ir jāiet politikā, tad loģiski, ka ir nepieciešams ātri apgūt zināšanu minimumu. Es pirms četriem gadiem tik mierīgi nerunātu par visām šīm tēmām, kā mēs to darām šodien. Tā ir pieredze. Bet starta zināšanu bagāža ir nepieciešama jebkuram. Es pat teikšu — arī tam, kurš ir pieredzējis politikā. Prezidenta amats ir absoulūti īpašs ar savu daudzveidību. Nevar pateikt —  es, ziniet, esmu jurists, un ar to pietiek. Vai es esmu ekonomists, un ar to pietiek. Vai valodnieks, vai vēsturnieks. Ļoti bieži prezidents ir vēsturnieks, starp citu. Un tas ļoti noder valsts vadībā, jo sava valsts vēsture ir jāzina pēc iespējas labāk.

Kas ārstam palīdz būt par prezidentu? 

Ārsts ir unikāla profesija. Jo, pirmkārt, nākās iegūt cilvēku uzticību. Jums neviens negulsies uz operāciju galda, kamēr nav ieguvis uzticību, ka viss notiks labi. Tā ir māksla runāt ar cilvēkiem, sevišķi māksla uzklausīt cilvēkus. Glabāt viņu noslēpumus. Kā arī pieņemt lēmumus pat tad, ja nav pilnīgi visas informācijas. Ārstam bieži vien nav laika gaidīt, viņš ļoti labi izjūt kritiskās situācijas un pieņem lēmumus. Un ārsts pēc savas būtības ir humānists. Viņš nespēj būt savādāks.