Kazahijai jauns vecais prezidents
Svētdien Kazahijā notika pirmstermiņa prezidenta vēlēšanas, kurās ārkārtīgi pārliecinoši uzvarēja līdzšinējais prezidents Nursultans Nazarbajevs. Vēlētāju aktivitāte, kaut arī likumdošana nereglamentē balsotāju minimālo skaitu, bija reti augsta, turpat 90% (pirms pieciem gadiem notikušajās vēlēšanās piedalījās 77% balsstiesīgo). Arī uzvara bija pārliecinošāka nekā iepriekšējā reizē – tad Nazarbajevu atbalstīja 91% vēlētāju, šoreiz 95%. Jāteic gan, ka vispārliecinošāko uzvaru Nazarbajevs guva 1991.gadā, pirmo reizi kļūstot par prezidentu, 98,7% vēlētāju atbalsts palicis “nepārspļauts”.
Tika gādāts par “demokrātisku vēlēšanu” atribūtiku: bez Nazarbajeva uz prezidenta amatu kandidēja vēl trīs pretendenti. Dabiski, pilnīgi bezcerīgi, viņu balsu guvums svārstījās no 1% līdz nepilniem 2%. Viens no kandidātiem pat atzinās, ka gan pats, gan viņa ģimenes locekļi balsojuši par Nazarbajevu. Patiesības labad jāpiebilst, ka pašlaik Kazahijā nav Nazarbajevam pēc konkurētspējas līdzvērtīga politiķa – tas ir gadiem ilgušās politiskās opozīcijas konsekventas apkarošanas rezultāts. Opozīcija Kazahijā pastāv tik nemanāmi, ka tās aicinājumam boikotēt vēlēšanas atradās niecīgs sekotāju skaits.
Tika gādāts par “demokrātisku vēlēšanu” atribūtiku: bez Nazarbajeva uz prezidenta amatu kandidēja vēl trīs pretendenti.
Kā jau vēlēšanās nākas, klāt bija arī starptautiskie novērotāji. Neatkarīgo valstu savienības (NVS) novērotāji atzina, ka vēlēšanas bijušas “brīvas un demokrātiskas”, bet atsevišķie nenozīmīgie procedūras pārkāpumi “nav ietekmējuši balsošanas gaitu”. Atšķirīgu viedokli pauduši EDSO (Kazahija nesen pārstāja būt šīs organizācijas prezidējošā valsts) novērotāji. Viņi konstatējuši virkni nopietnu pārkāpumu, piebilstot, ka līdzīga aina bijusi arī iepriekšējās vēlēšanās: atbilstoši prasībām neapzīmogotas vēlēšanu urnas, grupveida balsošana, nepilnīgi vēlētāju saraksti, utjpr.. Fiksēti pārdesmit gadījumu, kad novērotājiem faktiski liegts būt klāt balsu skaitīšanas laikā. Patiesībā, ja šo pārkāpumu nebūtu, vēlēšanu iznākums nemainītos, varbūt vienīgi nebūtu tik graujošs.
Kārtējās prezidenta vēlēšanas bija paredzētas tikai nākamajā gadā, un iespējamība, ka Nazarbejevam atlikušajā laika sprīdī varētu uzrasties nopietns konkurents, ir ļoti tuva nullei. Un tomēr pēdējos mēnešos, mazāk Kazahijas sabiedrībai, vairāk pārējai pasaulei, tika nospēlēta ludziņa “Kazahijā valda neviltota demokrātija”. Pagājušā gada nogale šajā valstī pagāja referenduma zīmē. Proti, parlaments rosināja sarīkot referendumu par Nazarbajeva apstiprināšanu valsts augstākajā amatā līdz 2020.gadam, t.i. faktiski uz mūžu, jo viņš ir sasniedzis 70 gadu vecumu. Vai ir pamats uzskatīt, ka prezidenta vēlēšanu iznākums ir līdzvērtīgs pozitīvam referenduma iznākumam? Gan jā, gan nē. Referenduma ideja parlamentā tika iniciēta divas reizes, to atkārtoti noraidot teorētiski būtu jārīko jaunas parlamenta vēlēšanas. Patlaban vēl grūti spriest, ciktāl viss šis jandāliņš bija ar Nazarbajeva ziņu, un vai process tomēr vismaz daļēji neaizgāja pašplūsmā. Referenduma rīkošana reāli nozīmētu grozījumus valsts konstitūcijā, un jēdzienam “mūža prezidents” neizbēgami nāk līdzi satrapijas pieskaņa. Nazarbajevs, no vienas puses, negribēja starptautiski tikt pielīdzināts, teiksim, Baltkrievijas diktatoram Aleksandram Lukašenko, taču nevēlējās, atlaižot parlamentu, tracināt savas valsts politisko “eliti”. Viņš neuzdrīkstējās “nospļauties par to, ko citi domās”, tāpēc prezidenta pirmstermiņa vēlēšanas Nazarbajevam bija labākā izeja. Vilks paēdis un kaza vesela.
Nazarbajevam šīs, domājams, ir pēdējās vēlēšanas, pēc pieciem gadiem viņš diezin vai balotēsies vēlreiz – kaut vai tāpēc, ka gadu nasta būs par smagu. Bez visa cita Nazarbajevam ir arī Nācijas līdera tituls, un tā paēnā viņš varēs baudīt noteiktu politisko ietekmi arī neieņemot prezidenta amatu.
Politiskā mūža lielākā daļa (Nazarbajevs kopš 1987.gada bija Kazahijas Kompartijas CK pirmais sekretārs, kopš 1991.gada – prezidents) pagāja nostiprinot savu “vietu zem saules”, politiskai nebūtībai nācās lemt pat paša miesīgo meitu Darigu, kas savas partijas priekšgalā pat mēģināja mēroties spēkiem ar tēva partiju.
Nedemokrātisku režīmu ilggadējiem līderiem neizbēgami nākas saskarties ar politiskā mantinieka problēmu. Protams, pašlaik vēl ir par agru uzskatīt Nazarbajevu par “klibo pīli”, taču turpmākajos gados viena no Nazarbajeva galvenajām problēmā būs tāda mantinieka atrašana, kas baudītu viņa uzticēšanos.
Komentāri (16)
mary75 04.04.2011. 22.58
Nazarbajevu Kazahstanā ciena, un viņš ir paveicis ļoti daudz, dzīves līmeņa ziņā šī valsts , drīzāk, pieskaitama pie DA Azijas valstīm nevis Vidusāzijas republikām, ekonomika attīstās ļoti strauji, atšķirībā no Latvijas tur netika iznīcināta rūpniecība, bet, uzreiz tika atvērtas durvis ārzemju investoriem, un ļauts privatizēt un brīvi investēt visur, lai tikai saglabātu darbavietas.
Bez tam, atrodoties starp ķīnu un Krieviju, Nazarbajevs spējis ieturēt labas attiecības ar abām valstīm.
Skaidrs, nekāda Rietumu tipa demokrātija tur nav, bet, ņemot vērā mentalitāti, vairākumam tāda arī nav nepieciešama.
Nazrbajeva ideāls ir Singapūra ar autoritāru vadību un spožu ekonomiku.
Problēmas, kā jau katrai autoritārai varai, var rasties, kad Nazarbajevs nebūs, jo pagaidām nav neviena po;litiska figūra, kas var viņu aizvietot.
5
P_Dancis > mary75 04.04.2011. 23.30
“ņemot vērā mentalitāti, vairākumam tāda arī nav nepieciešama”
Mentalitāte vai arī tomēr tradīcija? Neapgalvoju, ka šīs lietas nav saistītas, tomēr pieaukt mentalitāti pie politikas – tas jau ož pēc zināma rasisma. Neaizmirsīsim, ko par mūsu senčiem savulaik teica vācbaltieši.
Un interesanti, kurš būtu veicis ticamu aptauju kazahu vidū par šo jautājumu?
0
mary75 > mary75 05.04.2011. 07.00
Sava valstiskuma pieredze kazahiem līdz šim nav bijusi vispār, tā ka par tradicijām runāt diezin vai var, ja par trdīcijām neuzskata ko līdzīgu feodalismam, kas tur bijis pirms padomju varas, katrā ziņā, demokrātijas tradīcijas tur nav bijušas.
Nepatīk mentalitāte – sauc to kā gribi, bet, vairākums tur priecājas par stabilitāti un Nazarbajevu, jo netālu ir Kirgīzija, kas no feodalisma pārgāja socialismā un tad ieleca demokrātijā, un rezultatā ir nepārtrauktas klanu cīņas, nabadzība, Biškeki un etniskas tīrīšanas uzbeku rajonos.
Un tas ir tas, ko kazahi un 30% krievi, kas tur dzīvo, noteikti negrib.
0
P_Dancis > mary75 05.04.2011. 07.49
Kirgīzija no sociālisma nepārgāja demokrātijā – vismaz līdz Bakijeva aiziešanai noteikti nē. Un visu šo laiku netika risinātas etniskās problēmas (kirgīzi VS uzbeki), piedevām Kirgīzijai nav ne tuvu tik daudz derīgo izrakteņu kā Kazahstānai. Rezultātā nav naftas dolāru, kā Nazarbajevam vai Kadafi, toties ir islama nemiernieki, narkokurjeri un lielvalstu stratēģiskās intereses, kas saistītas ar Afganistānas un Ķīnas tuvumu.
Diktatūra ir efektīvs īstermiņa, bet slikts ilgtermiņa risinājums. Labākais piemērs ir Lībija. Nesaku, ka demokrātija uzreiz nestu augļus, bet apgalvot, ka vienai tautai tā der, bet citai neder – tas nozīmē nostāties pret demokrātijas būtību vispār.
0
mary75 > mary75 05.04.2011. 08.04
Nu, par to, ka demo0krātija ir vienīgais veids, kā ilgtermiņā nodrošināt labklājību, var piekrist, bet, ja diktatūra ir viena nenomaināma cilvēka diktatūra.
Ja ņem Singapūru vai Ķīnu, kur ir kādas vienas partijas diktatūra, kuras iekšienē, tomēr, notiek kadru nomaiņas un savstarpēja kontrole, un kuras attīstas tā, kā demokrātijām pat sapņos nav rādījies, pagaidām par to vēl var strīdēties, nu redzēs, kas būs pēc gadiem 20, vai šīs valstis būs vai nebūs spiestas demokratizēties, kaut arī Singapurā par to jau it kā sākot domāt.
Par to, ka ir tautas, kurām demokrātija neder, arī neviens nerunā, tad tu nepareizi saprati, piemēri ir abas korejas, ķīna un Taivāna, utt., kur tauta ir viena, bet, iekātras dažādas.
Drīzāk tad jau jārunā par vēsturiskiem apstākļiem.
0
P_Dancis > mary75 05.04.2011. 08.19
Tieši tā – jārunā ir par vēsturiskajiem apstākļiem, nevis mentalitāti.
+ Ķīnas cena par savu ekonomisko attīstību ir Mao Staļinu pārspējošais terors un 70 miljonu mirušo badā. Protams, tas jau bija kādu laiku atpakaļ, bet tomēr.
0
Agnese Lûse 04.04.2011. 20.25
Arī Ēgiptē utt visu laiku bija jaunais prezidents,bet sekas tam,šodien mēs redzam..
1
lebronj2356 > Agnese Lûse 04.04.2011. 21.36
Sekas tam mēs redzam, jo Ēģiptei nav vairs praktiski dabisku resursu, kā arī tās iedzīvotāju skaits ir audzis pārāk strauji, Kazahija resursu ir ļoti daudz, platības arī, bet iedzīvotāju mazāk kā Ēģiptē, turklāt dzīves līmenis ir aptuveni tāds pats kā pie mums un domājams drīz tiks apsteigts, Džīnī koeficients arī tur ir krietni zemāks nekā Latvijā, tā kā visticamāk nekas tur nenotiks….Visiem nav pa prātam liberāls bardaks un tas arī nav nepieciešams !
0
Janka, Janic 04.04.2011. 19.15
nešaubos , ja muusu čekisti nebuutu noraustiijušies ( neuzdrošinaajaas ) un Rumpiiša vietaa iestuumuši Gorbunovu , tad muusu pirmais sekretaars taapat buutu aizgaajis prezidentos uz ilgaaku laiku , jo Gorbunovu publika manifestaacijaa Mežaparkaa apbeera ar ziediem , čekisti tomeer saprata , ka tas buutu neprats ( ungaari saveejo Čaušesku familiju pielika pie sienas) , un prezidenta amataa iebiidiija necilu paersonu , pirts direktoru Rumpiiti , kuru nokristiija par Ulmani , cik tas bija pareizi , paši tagad ziniet , Ulmanis ar premjeru Gaili paliidzeeja radiit muusu miljardieri , patreiz apsuudzeetu smagajos noziegumos ar 140 kriminaallietu seejumiem , par Nazarbaja bagaatiibaam nekas netiek ziņots , bet viņa valdiijuma nav dzirdeets , ka ļaudis buutu badaa apmiruši , aizmukt no valsts laikam nav iespeejams …
2
0
0
Atbildēt
0
0
Atbildēt
@IneseT > Janka, Janic 06.04.2011. 11.40
ja ungārus no rumāņiem nespēj atšķirt… vai varbūt aizmirsies, kur tautu vadīja Čaušešku..
0
Janka, Janic > Janka, Janic 06.04.2011. 13.46
paldies par aizraadiiumu , kautkaa neiedziļinaajos , tas nebija domaats kaa galvenais , bet piemeers taads bija
0