„Ceru, ka ar kodolenerģiju neviens vairs vieglprātīgi neapietas”

Dīvs Reiznieks par radiāciju, pamesto “Imantu” un Černobiļas dārzeņiem Kijevas tirgū

Nesen raidījuma “Vides fakti” komanda atgriezās no Černobiļas AES Ukrainā, kur filmēja arī elektrostacijas iekšienē, vietā, kur tūristus neielaiž. Intervijā portālam Ir.lv iespaidos par redzēto dalās žurnālists Dīvs Reiznieks.

Kā patlaban izskatās avārijas vietā?
Bijām tur, kur „parastos cilvēkus” nelaiž – pie energoblokiem. Avārijā uzsprāga atomelektrostacijas 4. energobloks, pārējie trīs vēl kādu laiku darbojās. Šobrīd tur notiek šī 4. energobloka jaunā pārseguma būvniecības darbi, lai to noslēgtu pilnībā. Tas tiek būvēts nostāk no atomreaktora, lai strādniekiem nevajadzētu strādāt pārāk lielā radiācijas koncentrācijā, pēc tam pa sliedītēm tas tiks pārvietots. Šobrīd energobloka pārsegumā ir plaisas, pa kurām līst iekšā lietus un putniņi var skraidīt šurpu turpu. Mēraparātos redzējām, ka – jā, radiācija šajā vietā ir krietni, krietni lielāka, nekā tā drīkstētu būt – vēl aizvien, 25 gadus pēc avārijas. Līdz ar to, acīmredzot, jaunais pārsegums vecajam pa virsu ir absolūti nepieciešams.

Cik šis radiācijas līmenis ir liels?
Radiācijas pieļaujamā norma ir apmēram 0,13-0,18 mikrorentgeni stundā. Černobiļā lielākais rādījums, ko pats savām acīm redzēju dozimetrā, bija 94 mikrorentgeni stundā. Protams, tas ir krietni mazāk, nekā avārijas brīdī, kad tur bija, šķiet, divi, pat trīs rentgeni stundā.

Kādas izjūtas Tevi pārņēma, atrodoties tik radioaktīvā vietā?
Pirms brauciena man teica – trakais, tu uz Černobiļu brauksi! Bet, ja tur būtu briesmas dzīvībai, mani tur neviens nelaistu iekšā. Biedējošākais radiācijas sakarā gan ir tas, ka tu to nevari uzreiz sajust, ieraudzīt. Piemēram, ja mājās atstāj ieslēgtu gāzes plīti, uzreiz jūti gāzes smaku. Savukārt radiāciju vari redzēt tikai dozimetrā – kā tur skrien cipariņi.

Černobiļas avārijas sekas ir pretrunīgas – proti, bija cilvēki, kuri dzīvoja turpat blakus reaktoram, aizbrauca prom, atbrauca atpakaļ un vēl aizvien tur dzīvo. Es nerunāju par tiem ugunsdzēsējiem, kuri bija paši pirmie un tiešām ieskrēja pašā elles rīklē, lai glābtu situāciju, – daži no viņiem mira uzreiz. Bet par pārējiem – ir cilvēki, kuri pēc tam saslima ar vēzi, un ir tādi, kuri nesaslima. Vēl aizvien nav skaidrs, cik tieši ir miruši Černobiļas avārijas rezultātā. To lēš no 4000 līdz 200 000 cilvēku – amplitūda ir milzīga, jo nāves iemeslu ir grūti noteikt. Daudzi, zinot, ka viņus skārusi radiācija, atmeta dzīvei ar roku, nodzērās, iegrima depresijā un mira no tā, nevis no kādām [avārijas izraisītām] fiziskām kaitēm. Tā kā – radiācija ir viltīga padarīšana.

Interesanti, ka Černobiļas apkaimē tagad ļauj iebraukt arī tūristiem. Viņi gan nevar piekļūt tieši pie sabrukušā energobloka, bet var braukt pa ceļu turpat netālu. Ceļš ir salīdzinoši tīrs, to bieži asfaltē un mazgā, tā kā tur ir visai droši. Taču, noejot no ceļa un ieejot mežā vai kādā no pamestajām mājām, var saskārties ar nenormālu radiāciju. Bija arī ļoti daudz dažādu tehnikas vienību – traktoru, buldozeru -, ko izmantoja seku likvidācijā uzreiz pēc avārijas un kas esot vēlāk apraktas, taču neviens nezina – kur. Tā kā – ja sāc staigāt pa mežu, pēkšņi vari nonākt vietā, kur ir milzīga radiācija. Jautājums ir, kas ar tevi notiks- vai tu mirsi, vai tev būs vēzis, vai arī nekas nebūs – to neviens nevar pateikt.

Mēs pie energobloka sarkofāga gājām pārģērbušies un ar respiratoriem. Tika arī teikts, ka, ja mums kas nokrīt zemē, tas kļūst radioaktīvs un to konfiscēs. Visām statīva kājām bija jābūt apsegtām ar maisiņiem. Tai pat laikā – trejkāja statīvam ir arī plāksnītes, kas šīs kājas satur un kas pieskaras zemei, bet tās netika apsegtas. Neviens, protams, mums statīvu neatņēma, un mēs pēc tam to pārbaudījām ar dozimetru – un nebija tur paaugstinātas radiācijas. Tā kā tā ir tāda minēšanas spēle, un tas ir pats biedējošākais – ka tu nezini, kas radiācijas ietekmē notiks. Ja tu esi ugunsdzēsējs, ej liesmu pārņemtā mājā, tu redzi un apzinies konkrētos riskus. Bet te – putniņi dzied, saulīte spīd – kur tad ir tās briesmas, no kuras puses tās gaidīt? – Nav skaidrs.

Kā pēc šiem gadiem izskatās Pripetā – pilsētiņā trīs kilometru attālumā no atomreaktora?
Tā ir vieta, kur droši vien Černobiļas traģēdiju var saprast vislabāk. Pripeta avārijas brīdī bija jauna pilsēta, uzcelta 1970. gadā, kur dzīvot ar atomelektrostaciju saistītiem speciālistiem, kuri bija sabraukuši no visas Padomju Savienības, un viņu ģimenēm. Tā bija tiem laikiem „super” pilsēta – tur nekā netrūka, jaunas mājas, klubi, restorāni, kinoteātri, transports… Un tad vienā dienā viņiem paziņoja – uz trim dienām ir jāaizbrauc. Tas notika 36 stundas pēc avārijas – cilvēkiem, kuri dzīvoja trīs kilometru attālumā no reaktora! Tā kā teica, ka jāaizbrauc uz trim dienām, daudz mantu līdz neņēma un iedzīve, kāda bija, tāda tur palika. Cilvēki aizbrauca un nekad vairs tur neatgriezās, ja neskaita piemiņas dienu, kad viņi atbrauc pieminēt bojāgājušos radiniekus. Protams, nav gan tā, ka šo divdesmit piecu gadu laikā iedzīve būtu palikusi pilnībā neskarta, jo marodieri tur ir plosījušies gana daudz.

Pripetas centrālā iela, Ļeņina iela, tagad ir kļuvusi tikai nedaudz platāka par taku. Autobuss gan tur vēl var izbraukt, taču koku ir vairāk, nekā parastā mikrorajonā. Tā kā pats esmu gana ilgu laiku nodzīvojis Imantā, man asociācijas bija tieši ar turieni. Iedomājies Imantu: piecstāvenes, deviņstāvenes, divpadsmitstāvenes. Un tagad iedomājies, ka Imantā neviens vairs nedzīvo – nekas nav sabrucis, nav bijis ne zemestrīces, ne kara, nav ložu pēdu māju sienās – vienkārši tur vairs nedzīvo cilvēki un ir pilns ar kokiem, apkārt sēta un milicijas posteņi. Iedomājies – dzīvo Imantā, un pēkšņi vienā dienā tev un visiem taviem kaimiņiem ir jāaizbrauc prom, un tu tur nekad vairs neatgriezies. Tavā vietā tagad dzīvo putniņi, zvēriņi un – marodieriņi. Tur tiešām tāda dīvaina sajūta pārņem.

Cik ētiski, tavuprāt, ir uz šo nelaimes vietu rīkot tūrisma braucienus?
Es runāju ar vienu vietējo, kurš Pripetā savulaik dzīvojis, prasīju: kāda tev ir sajūta, redzot, piemēram, ka tagad te uz īsu brīdi atbraucam mēs, žurnālisti, un steigā metamies visu ko filmēt, vai arī kādas tūristu grupas izskrien ātrā ekskursijā – o, rekur peldbaseins, nofočē mani šeit, nofočē mani tur? Viņš teica, ka viņu pārņemot divējādas izjūtas, šādus skatus redzot. No vienas puses, protams, šie cilvēki skrien un fotogrāfējas viņa kapsētā – jo tur ir viņa ģimene dzīvojusi, bērni piedzimuši, daudzi no viņiem pēc tam nāvējoši saslimuši un miruši, līdz ar to daļēji tā ir viņu kapsēta. No otras puses, viņš atbalsta to, ka cilvēki brauc un skatās, lai cilvēce zinātu, kādas var būt sekas, ja ar kodolenerģiju apejies kā idiots. Jo tā ir bijusi cilvēciska kļūda – dažiem ambīcijas bija par lielu, dažiem prātiņa par maz, bet tā bija nemākulīga apiešanās ar tehnoloģiju, kas, kā tagad ir zināms, var būt ļoti bīstama.

Ir dzirdēts par cilvēkiem, kuri Černobiļas apvidū atgriezās uz palikšanu.
Bija cilvēki, pārsvarā veci ļaudis, kuri pēc tam tur atgriezās uz dzīvi un kuriem jebkādi aizliegumi vai draudi bija vienaldzīgi. Šobrīd tādu, kuri atgriezās un dzīvo slēgtajā zonā, esot palicis mazāk par trim simtiem, sākumā bija ap 2500. Viņi tur stāda dārzeņus un pēc tam tos ēd, runā arī par to, ka arī Kijevas tirgū parādoties zivis, dārzeņi un meža veltes no tā apvidus. It kā, šķērsojot slēgto zonu, visas kravas tiekot pārbaudītas uz radiāciju, taču tas tā arī ir – „it kā”. Tāpat kā it kā nevar iekļūt slēgtajā zonā bez atļaujas, tomēr man pašam ir personīgi pazīstami pāris cilvēki, kuri tur ir pabijuši un teikuši, ka to var izdarīt arī, iedodot aploksnē kādas dolārzīmes. Tomēr, piemēram, divgalvaini teļi vai sēnes suņa augumā – tādi nav tur masveidā redzami, runas par mutācijām ir pārspīlētas.

Kā, tavuprāt, šī traģēdija būtu izvērtusies, ja tā notiktu, piemēram, Zviedrijā vai Vācijā, nevis Padomju Savienībā?
Pats trakākais Černobiļas avārijā bija tas, ka – jā, tur strādāja arī speciālisti, bet liela daļa no tiem, kuri strādāja pirmajās nedēļās, mēnešos, bija obligātā dienesta karavīri, kurus tur vienkārši nosūtīja – neadekvāti ekipētus un apmācītus. Viņi veica melno darbu, piemēram, ar lāpstām ņēma radioaktīvas smiltis un meta tās iekšā no jumta bez jebkādiem speciāliem aizsargkostīmiem vai ko tamlīdzīgu. Es nedomāju, ka mūsdienās Vācijā, Zviedrijā vai Japānā tā varētu notikt, ka cilvēkiem kailām rokām liktu tīrīt radioaktīvos atkritumus.

Man bija interesanta saruna Kijevā ar Černobiļas muzeja darbinieci, kura ar Černobiļas seku apzināšanu ir nodarbojusies jau vairāk nekā divdesmit gadu. Pie viņas ir nākuši cilvēki, arī no Latvijas, cerībā mēģināt atrast muzeja arhīvos jelkādus pierādījumus, ka viņi ir piedalījušies Černobiļas seku likvidēšanā, jo oficiālas izziņas par to sāka izdot tikai 12. jūnijā – tātad, vairākus mēnešus pēc avārijas. Tas nozīmē, ka par daudziem no tiem, kuri cieta visvairāk, netiek atzīts, ka viņi vispār tur būtu bijuši.

Ja salīdzinām Černobiļas traģēdiju ar, piemēram, incidentu tagad Japānā – nevar likt vienādības zīmi starp abiem šiem notikumiem. Japānā ir atklāta tipa sabiedrība, savukārt Padomju Savienībā bija slēgta tipa sabiedrība – ar tendenci visu noklusēt līdz pēdējam brīdim. Protams, visur var notikt tādas vai citādas traģēdijas, jautājums ir – kā uz tām reaģē. Es pieņemu, ka mūsdienās lielākajā daļā valstu ko tādu vairs īsti nevarētu noslēpt, un veids, kā uz to tiktu reaģēts, būtu krietni citādāks, nekā tas bija Černobiļas gadījumā. Černobiļa bija milzīga traģēdija, tajā pašā laikā tā deva pamatīgu ieguldījumu kodolenerģijas drošības līmeņa paaugstināšanā. Proti, cilvēki ir redzējuši, kādas sekas var būt šādai avārijai, un ir pieliktas lielas pūles, lai paaugstinātu drošības standartus. Ja skatāmies Japānu, piemēram, tur ir bijuši jau vairāki sprādzieni, bet mēs vēl aizvien nevaram runāt par milzīga apjoma radiācijas izplūšanu atmosfērā. Šis ir arī Černobiļas pieredzes ieguldījums – cilvēki, kuri strādā ar kodolenerģiju, drošībai pievērš daudz, daudz vairāk uzmanības, nekā līdz šai avārijai. Japānā ir gatavas instrukcijas, kurā pa punktiem, pa sekundēm noteikts, kas kuram potenciālā krīzes situācijā ir jādara. Es domāju, ka ar kodolenerģiju vairs neviens vieglprātīgi neapietas – vismaz es gribētu tā cerēt.