Cilvēki ir pārstrādājušies un nepārzina savas tiesības

Darba devēju īstermiņa ieguvumi mēdz kļūt par ilgtermiņa zaudējumiem

Runājot par Latvijas ekonomisko izaugsmi, galvenās cerības tiek saistītas ar IKP pieaugumu. Tomēr iedzīvotāju darba produktivitāte raisa bažas par šo cerību realizēšanos – novērojumi liecina, ka cilvēki Latvijā strādā vairākos darbos, ir pārstrādājušies, ēd neregulāri, un daudzi ir pastāvīgā stresa stāvoklī. Par to – intervijā ar Dr. Mihailu Hazanu, Latvijas Universitātes ekonometrijas profesoru un Baltic International Centre for Economic Policy Studies asociēto pētnieku.

Kā Jūs raksturotu Latvijas iedzīvotāju strādāšanas paradumus?
Pirmkārt, esam Eiropas valstu augšgalā, skatoties pēc reālā (nevis oficiālā) darba stundu skaita nedēļā – 41 stunda. Mums tas vienmēr ir bijis apmēram par stundu lielāks nekā Lietuvā un par nepilnu stundu lielāks nekā Igaunijā. 41 stunda ir vidējais rādītājs starp tiem, kuri savā pamatdarbā formāli strādā pilnu darba laiku- ir tādi, kuri reāli strādā 38, 39 stundas, un ir tādi, kuri strādā 48 un pat 50 stundas nedēļā.

Otrkārt, Latvijā iedzīvotāji vairāk laika strādā „otrajos darbos” papildus pamatdarbam. No vienas puses, šādu cilvēku skaits pēdējā laikā ir samazinājies – pirms krīzes, 2007. gadā, to skaits bija pāri par 60 000 cilvēku, savukārt pēc 2009. gada datiem – ap 40 000 cilvēku. No otras puses, ja paskatās, cik stundas papildu darbos pavada tie cilvēki, kuriem tāds ir, esam Eiropas valstu pirmajā trijniekā. Latvijā papildu darbos cilvēki strādā vidēji 17 stundas nedēļā, pārējās Eiropas valstīs šis skaitlis svārstās pārsvarā no 10 līdz 12 stundām papildus pamatdarbam. No tā varam secināt, ka zināma iedzīvotāju daļa konstanti pārstrādājas, ir noguruši, no kā cieš arī viņu darba produktivitāte.

Vai krīze cilvēkus tomēr savā ziņā arī nemobilizē, motivējot viņus strādāt produktīvāk, jo ir bail zaudēt darbu?
Tas atkarīgs no cilvēku kategorijas – tiem, kuri agrāk darbā slinkoja, tagad, protams, ir vairāk motivācijas, jā. Tie, kuri arī agrāk atbildīgi un produktīvi strādāja, tagad, neskatoties uz to, ka viņi joprojām strādā labi, no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ ir pastāvīgā stresa stāvoklī.

Neskatoties uz to, ka daudziem ir saīsinātas darba stundas, tai pašā laikā tiek samazinātas algas un atlaisti darbinieki. Atlikušajiem darbiniekiem liek strādāt ilgākas stundas un uzdod vairāk pienākumu. Daži cilvēki ir spiesti to pieņemt, pat ja nevar izdarīt to darba daudzumu, jo viņiem nav citas iespējas. Rezultātā pieaug nogurums un stress.

Arī Eiropas Savienības Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras pētījums apliecina, ka Latvijā ievērojami pieauguši tā saucamie psihosociālie un psihoemocionālie riski – spriedze, nedrošība, pārgurums. Tā pati aģentūra veikusi pētījumu, ka ES darbavietās pieaugusi vardarbība, iebiedēšana un uzmākšanās. Vai arī Latvijā tā ir aktuāla problēma?
Par fizisko ietekmēšanu man dati nav zināmi, bet par psiholoģisko ietekmēšanu gan var teikt, ka diemžēl Latvijā tā ir sena „tradīcija”. Gan mazos, gan lielos uzņēmumos ir darba devēji, kuri domā, ka drīkst psiholoģiski manipulēt, pazemot darba ņēmēju. Īpaši tas bija izteikts periodā, pirms iestājāmies Eiropas Savienībā, kad cilvēkiem nebija, kur aizbraukt. Tagad atkal – tie, kuri kādu iemeslu dēļ negrib vai negrib aizbraukt no Latvijas, pie savas darba vietas cenšas turēties, un darba devēji var atļauties vairāk.

Darba tirgus pētījumi arī uzrāda, ka Baltijas valstīs formāli darba likuma normas ir Eiropas Savienības vidējā līmenī, mazliet to pat pārsniedzot, taču reālajā dzīvē tās ļoti bieži netiek ievērotas. Darba devēji var atlaist darbinieku, pasakot – raksti pats atlūgumu, ja negribi, lai tevi par pārkāpumu atlaistu -, kādu laiku nemaksāt piemaksas, un tā tālāk. Diemžēl mūsu Darba inspekcija ar to netiek galā. Piemēram, pēc Lietuvas kolēģu stāstītā, tur Darba inspekcija tiek vērtēta kā autoritāte gan darba ņēmēju, gan darba devēju vidū. Vai pie mums tā ir – šaubos.

Kas, Jūsuprāt, būtu jādara, lai uzlabotu darba apstākļus? Cik daudz ir atkarīgs no paša darbinieka, un cik daudz ir tā, ko varētu darīt darba devējs?
Jāatzīst, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā šajā ziņā ir noticis progress, taču tagad, krīzes apstākļos, tas ir apstājies. Uzlabojumi atkarīgi no tā, cik lielā mērā darba ņēmēji būs gatavi runāt par savām tiesībām. Patlaban situācija rāda, ka viņi baidās to darīt, jo baidās zaudēt darbu. Savukārt darba devējam darba apstākļu uzlabošana ir papildu izmaksas – ja vien, protams, nerunājam par psiholoģisku teroru. Pēdējā gadījumā gan arī – ja cilvēks ir tāds, kurš to var atļauties, viņš pats no sevis laipnāks nekļūs.

Lietuvā, neskatoties uz krīzi, diezgan izplatīta prakse ir problēmas, kas saistītas ar darba devēju un darba ņēmēju attiecībām, risināt caur tiesu. Eiropā un ASV tā ir izplatīta procedūra jau labu laiku. Pie mums tas pagaidām notiek diezgan reti, jo, pirmkārt, cilvēki nav labi informēti par darba tiesībām, un otrkārt – netic labam tiesas procesa iznākumam. Nesen arodbiedrības veica informēšanas kampaņu par šo jautājumu ar bukletu palīdzību. Tas ir solis pareizā virzienā. Taču pagaidām maz var dzirdēt par tiesas procesiem, kas būtu saistīti ar darba ņēmēju tiesību pārkāpumiem. Tas gan nenozīmē, ka tādu vispār nebūtu, bet, acīmredzot, tie nenonāk publisku diskusiju centrā. Lietuvieši man stāsta, ka pie viņiem tiesu puse ir daudz labvēlīgāka darba ņēmējam, kurš attiecībās ar darba devēju tiek uzskatīts par vājāko. Latvijā – spriežot pēc tiem nedaudzajiem gadījumiem, ar kuriem esmu saskāries, var teikt, ka mūsu darba ņēmējam nav lielas ticības, ka viņš var aiziet uz tiesu un sagaidīt labu iznākumu. Pagaidām.

Savukārt no valsts puses der padomāt par to, ka budžeta konsolidācija nedrīkst notikt mehāniski, samazinot algas profesijām, kurās nogurums var radīt nozīmīgus riskus. Piemēram, pērnā gada beigās, kad bija zināms, ka Veselības ministrijai būs samazināts budžets un jāietaupa uz darbiniekiem, viņi neatrada neko labāku, kā samazināt algas Valsts Asinsdonoru centra medmāsām, kuras brauc pa reģioniem, vācot donoru asinis. Tas ir ārkārtīgi atbildīgs darbs, un jebkura neuzmanība var atsaukties uz daudziem cilvēkiem. Viņām jau iepriekš kopā ar citiem tika samazinātas algas par apmēram 30%, bet tagad šo māsu algas ir samazinātas vēl par 20%, un viņas saņem pat mazāk nekā māsiņa, kas asistē ģimenes ārstam. Protams, šīs māsas tad strādā dažādus blakus darbus, lai izdzīvotu, un rezultātā ir ļoti nogurušas. Ja māsa, kas ņem asinis, ko pēc tam pārliet citiem, ir pārgurusi otrajā darbā, tas rada risku ne tikai viņām, bet mums visiem. Nosacīti ietaupām dažus tūkstošus, bet varam zaudēt daudz vairāk.

Kāda ir izeja? Ņemot vērā, ka darbinieku nogurums tieši ietekmē viņu produktivitāti, varbūt noderētu informatīva kampaņa, lai veidotu izpratni darba devējos, ka viņiem pašiem ir izdevīgāki produktīvāk strādājoši darbinieki?
Darba devējam jāapzinās riski, kas saistīti ar efektivitātes uzlabošanu – protams, līdz zināmai robežai jūs varat strādāt vairāk un efektīvāk, un peļņa pieaug, bet, sasniedzot šo robežu, tā samazinās. Neviena kampaņa tur nevar palīdzēt, katram darba devējam jāmeklē optimālo darba apjomu. Jācer, ka viņam pietiks prāta un analizētspējas, lai saprastu, ka tas nav tā – jo vairāk liksi cilvēkiem strādāt, jo vairāk pieaugs peļņa. Tāpat, kā ar nodokļu likmēm – augstākas nodokļu likmes nenozīmē, ka noteikti būs lielāki nodokļu ieņēmumi. Īstermiņa ieguvums var rezultēties ar ilgtermiņa zaudējumiem.

ProduktiIvitātes veicināšana ir labas darba samaksas sistēmas jautājums. Darba devējs, kas sūdzas, ka viņa darbinieki nestrādā gana produktīvi, ir slinki un tā tālāk – un mūsējie tā dara ļoti bieži -, parāda tikai to, ka viņš ir slikts menedžeris, neprot motivēt savus darbiniekus.