Augstskolām jāliek konkurēt par studentu • IR.lv

Augstskolām jāliek konkurēt par studentu

20
foto: Andrejs Terentjevs/f64
Aldis Gobzems

Sistēmas kļūda ir izolācijā un pašapmierinātībā

Izglītības kvalitāte modernas ekonomikas attīstībai ir tikpat svarīga kā tiesu sistēma, īpašuma tiesību nostiprināšana vai demokrātiska pārvaldes iekārta. To secināt ir vieglāk, nekā pateikt – kas tad kaiš Latvijas izglītības sistēmai un vai vispār kas kaiš, jo Latvijas biznesa presē ilgus gadus ir runāts par "Latvijas izglītoto darbaspēku". 

Tomēr Latvijas ekonomiskais stāvoklis pēdējos gados, kuri vainagojās ar lūgšanos Starptautiskajam Valūtas fondam pēc naudiņas, ko samaksāt valsts pārvaldes algās, neliecina par ekonomikas konkurētspēju. Intuitīvi jau ilgāku laiku šķiet, ka ar Latvijas izglītības sistēmu kaut kas nav kārtībā, taču ir samērā grūti pateikt, kas sazarotajā augstskolu sistēmā ir tā sistēmiskā kļūda, kas acīmredzami nerada pietiekami daudz Eiropas līmenī konkurētspējīgu ekonomistu, inženieru, juristu, ķīmiķu vai mākslinieku. 

Droši vien vairumam Latvijā studējošu cilvēku nebūs sveši stāsti par "atsēdētām" lekcijām, sarunātām ieskaitēm un neieinteresētiem pasniedzējiem, kuru vērtība nav lielāka par ķeksīti ieskaišu grāmatiņā. Bet kur ir sistēmiskā kļūda? Domāju, ka tā ir izolācijā un pašapmierinātībā. Latvijas augstākās izglītības sistēma ir kā siltumnīca, kur mākslīgos apstākļos izaug pēc valsts pasūtījuma ražoti studenti. Domāju, ka tieši valsts pasūtījums ir tas, kas ierobežo izglītības sistēmas konkurētspēju. 

Cik man zināms, Augstākās izglītības kopējais finansējums faktiski ir audzis katru gadu kopš 1995. gada un 2008. gadā bija gandrīz desmit reizes lielāks nekā 1995. gadā, kas, protams, savā ziņā ir labi. Taču valsts finansētās budžeta vietas rada izglītības sistēmas siltumnīcas efektu – pagājušajā gadā no valsts budžeta finansēja vairāk nekā 30 tūkstošus studiju vietu, un pēdējos gados šis skaitlis nav būtiski mainījies. Cik man zināms, tikai Latvijas Universitātē (LU) 2010. gadā bija 5699 budžeta vietas, bet Rīgas Tehniskā Universitāte (RTU) pat pārspēj LU ar 7108 vietām. 

Iedomājaties, ka Jūs esat LU vai RTU biznesa vai akadēmiskie vadītāji. Cik grūti ir izdzīvot starptautiskajā izglītības tirgū, ja zināt, ka Jums ir milzīgs studēt gribošo skaits un valsts fondēts pasūtījums uz tik daudzām studiju vietām, cik kopumā ir studentu vienā otrā pazīstamā Eiropas augstskolā. Domāju, ka nav grūti. Šīs pārtikušās siltumnīcas problēma tātad ir konkurences izdzīvošanas cīņas trūkums. Protams, var jau teikt, ka LU juristi konkurē ar Biznesa augstskolu Turība, vai LU ekonomisti konkurē ar Rīgas Ekonomikas augstskolu. Mūsdienu cilvēks, protams, ātri saskatīs, ka šie argumenti ir nepamatoti katrs savā ziņā. 

Var argumentēt, ka ir taču daudz starptautisku sadarbību un studenti arvien vairāk brauc mācīties uz ārzemēm. Brauc tie, kam ir nauda, vai tie, kas var iegūt finansējumu. Starptautiskās sadarbības programmas un apmaiņas braucieni, manuprāt, dod tikai tik daudz svaiga gaisa, cik dārznieks, kurš pavēris siltumnīcas durvis ne vairāk kā divreiz dienā – ienākot un izejot. Kas tad varētu būt risinājums? 

Naudai jāseko studentam. Ideja nav jauna, bet ir īstais laiks to īstenot. Praksē tas varētu nozīmēt, ka valsts finansējums ir pieejams nevis augstskolām, bet studentiem, kas tad var izvēlēties, kur mācīties, piemēram, LU, RTU vai ārzemēs. Protams, vajadzētu nelielu daļu finansējuma novirzīt dažām uz zinātni orientētām Latvijas augstskolām, lai mēs pavisam nezaudētu akadēmisko potenciālu. Studentiem un Latvijai kopumā šāds modelis būtu izdevīgs, jo studenti iegūtu lielāku iespēju studēt vadošajās Eiropas skolās un liela daļa no šīm zināšanām nonāktu atpakaļ Latvijas ekonomikā. 

Protams, varēs teikt, ka būs risks, ka studenti Latvijā vairs neatgriezīsies, taču to varētu novērst, paredzot, ka atgriešanās ir nosacījums valsts finansējuma saņemšanai. Jāņem arī vērā, ka Latvijā jau tāpat neatgriežas pietiekami daudz jauniešu, jo šeit nav darba. Domāju, ka ir lielāka iespēja, ka darbs Latvijā radīsies tad, kad mums būs vairāk mūsdienīgi skolotu uzņēmēju, finansistu un inženieru, nekā tad, ja turpināsim par valsts naudu ražot viduvējības. Tad arī mainīsies situācija, ka mūsu skolās un augstskolās nemāca cilvēkus domāt, bet māca atražot, piemēram, varbūt iemācot kļūt tikai par priekšzīmīgiem zemeņu lasītājiem Īrijā. 

Studentiem māca iekalt definīcijas, bet nemāca jau no mazotnes analizēt, secināt, argumentēt utt. Lielākā daļa pārbaudījumu mācību procesā ir atreferēšana. Tāpēc rodas nepieciešamība norakstīt. Ja būtu jāveic analītiski pētījumi, norakstīšana kā tāda vienkārši nevarētu pastāvēt, nāktos rast inovatīvāku pieeju, un tas neizbēgami atstātu pozitīvu iespaidu uz domāšanu, secīgi – arī uz valsts attīstību kopumā. Nākamais – mazai valstij jo īpaši jānosaka prioritātes. Ir labi, ka Valdis Dombrovskis aicina studēt inženierzinātnes, bet ar aicinājumu vien ir nepietiekami. Nepieciešams sistēmiski radīt tādu vidi, kurā, studējot inženierzinātnes (vai ko citu, kas valstij būtiski trūkst), studentam ir vieglāk izdzīvot. Tas rezultējas ne tikai pašā izglītības sistēmā, bet gan ir saistīts ar prioritāšu noteikšanu tautsaimniecībā. Ja students redzēs, ka tautsaimniecībā dažādos veidos tiek atbalstīti, piemēram, ražotāji, viņš studēs tur, kur var iegūt attiecīgas zināšanas. Ja valsts atbalstīs, piemēram, dažas ķīmijas nozares, iespējams, studējošo skaits šajā jomā palielināsies. 

 Visbeidzot – pilnībā vai vismaz ievērojami atteikties no budžeta finansējuma nozarēs, kurās ir vai nu pārprodukcija, vai arī kuras valsts šī brīža situācijai nav tik aktuālas. Nu, nav mums vajadzīgi tikai psihologi, ekonomisti, sociālantropologi, juristi vai kaut kas tamlīdzīgs, mums pastiprināti jādomā par tām sfērām, kurās tiek radīta pievienotā vērtība. Vismaz šobrīd mēs citādi nevaram atļauties dzīvot.

Komentāri (20)

loptik 25.02.2011. 16.11

Tas, ka kads macas socialas zinatnes par savu naudu, manuprat, nav problema. Tapat, ja valsts izdalitu visiem chekus kas apmeram atbilstu izglitibas izmaksam Latvija un atlautu par to pirkt izglitibu arzemes, un tad tomer kads izveletos studet piemeram ekonomiku – domaju tas ir normali un vienkarsi nozime, ka taja nozare ir lielaka atdeve un tai izglitibai ir kada jega. Ja valsts grib studentus dabut citas nozares, ir jadoma ka nodrosinat, lai shajas nozares ir karjeras iespejas. Pasniedzeju subsideshana (kas reali notiek paslaik) tur nepalidzes. Paslaik situacija ir sekojosa: valsts izdoma “gribam vairak studentus dabaszinatenes!”, izdala naudu. Labi, RTU uzcepj kaut kadu mistisku programmu, dabon nofinansetas studentu vietas. Studenti ari priecigi, jo “par brivu ne tadas vien muljkibas esam gatavi klausities”un visi sajusma. Studenti imitee macibas un pasniedzeji imite pasnieghsnu. Un mes esam sajusma, ka “dabaszinatnes studejosho skaits pieaug!”

+5
-1
Atbildēt

0

bekijja 25.02.2011. 18.46

Kādi ir pierādījumi tam, ka Latvijas izglītības sistēma „nerada pietiekami daudz Eiropas līmenī konkurētspējīgu ekonomistu, inženieru, juristu, ķīmiķu vai mākslinieku”? Vai ir kādi pētījumi? Cik daudz latviešu studē ārzemēs un pēc šīm studijām paliek ārzemes? Kvalitatīva pētījuma šai problēmai nav, bet tāds ir absolūti nepieciešams.

Jautājums ir arī par valsts pasūtījumu. Principā varētu būt arī pilnīgi vienalga, vai nauda seko studentam, vai tomēr tiek investēta konkrētā augstskolā(s). Ja vien ir skaidrs mērķis! Ja investējot līdzekļus konkrētās augstskolās, tās paceltos Eiropas rangos, celtos to konkurētspēja, uz Latviju brauktu gudri prāti no visas Eiropas un pasaules, un tas mūsu ekonomikai nāktu tikai par labu. Daļa studentu paliktu Latvijā, bet pat tie, kas nepaliktu, saglabātu saiti ar Latviju vai studiju biedriem. Galu galā, mūsu pašu studenti iegūtu konkurētspējīgu izglītību. Pēc šāda principa valsts atbalsta augstskolas Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Nīderlandē… šeit, protams, ārkārtīgi svarīga ir specializācija! Pašlaik augstskolu un pētniecības politika un stratēģija tiek izstrādāta Eiropas līmenī. Cik man zināms, ES atbalsta politikas kontekstā Eiropā tiks noteikti „specializācijas” centri. Vai Latvija var pretendēt uz šādu centru? Kādās nozarēs? Kā mēs izskatamies Baltijas un Baltijas jūras reģiona kontekstā? Ja nevaram pretendēt uz centru, varbūt varam būt filiāle? Atkal jau – ir nepieciešama kvalitatīva analīze un vairāki attīstības scenāriji, par kuriem diskutēt.

Ja Latvija izvēlētos „nauda seko studentam” modeli kā vienīgo finansēšanas iespēju, tad Latvijas augstskolas viennozīmīgi būtu zaudētājas. Ja man kā studentam ir pieejama stipendija un iespēja izvēlēties augstskolu – es izvēlēšos kvalitatīvu produktu – respektīvi, skolu meklēšu tajos pašos reitingos. Un Latvijas skolu reitingi ir švaki.

Risinājums ir kaut kur pa vidu. Bet nu jāsāk ar kvalitatīvu situācijas izpēti un priekšlikumiem, lai izvēlētos Latvijas attīstībai ilgtermiņā vispiemērotāko.

+4
0
Atbildēt

2

    bekijja > bekijja 26.02.2011. 15.25

    o_ja3_14

    Atvainojos par nekonsekvenci terminu lietojumā, bet – jā, domāts bija mērķis. Un ja arī Latvijā skolām ir šāds mērķis un Latvijas valdība valstiskā līmenī ir apņēmusies atbalstīt augstāko izglītību šī mērķa sasniegšanā, bet kustība tuvāk šim mērķim nenotiek, tad, iespējams, problēma ir tajā, kāds ceļš ir izvēlēts, lai līdz mērķim nonāktu? Cik “reitingu” skolas mēs gribam? Reitingus kādos studiju virzienos? Kas traucē, lai tajos reitingu sarakstos paceltos?

    Kā jau teicu – ir vajadzīga kvalitatīva analīze par Latvijas augstākās izglītības lauku, tai skaitā kā tas izskatās Baltijas, Baltijas jūras reģiona un Eiropas kontekstā. Jo tas nepastāv izolēti. Ja gribam būt konkurētspējīgi, jāveic tirgus pētījums un jāsaprot, kur ir mūsu niša. Un tad jānosaka prioritātes. Prioritāšu trūkums ir pirmā problēma (tas parādās valsts atbalstīto augstskolu daudzumā. Daudz skolas – sadrumstalots finansējums. Studiju programmu konkurence Latvijas iekšienē ir šķērslis studiju programmu konkurencei plašākā mērogā. utt. Cik Igaunijā ir augstkolas?)

    Ja jūs sakata, ka dati ir, lūdzu iedotiet saiti, kur varētu iepazīties ar jaunākajiem. Paldies jau iepriekš!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    juhans > bekijja 26.02.2011. 15.08

    Sleepwalker
    Lāga nesaprotu. Jūs rakstiet: “…Pēc šāda principa valsts atbalsta augstskolas Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Nīderlandē…”. Pirms šī teikuma tā kā neizdevās saskatīt KAUT KĀDU PRINCIPU. Bez šaubām, ja Jūs pats neuzskatiet par principu frāzi “…Ja investējot līdzekļus konkrētās augstskolās, tās paceltos Eiropas rangos, celtos to konkurētspēja…”. Tas nav princips, tas ir mērķis. (Ja Jūs apvaicātos jebkurā augstskolā, Jums atbildēs – mēs jau tā darām.) Ja Jūs tiešām gribiet minēt RĪCĪBAS PRINCIPU, tad Jums jāpamato, kā rīkoties, lai sasniegtu šo mērķi. Citādi iznāk tikai TUKŠA SALMU KULŠANA. Līdzekļus taču investē. Kāpēc tad augstskolas neceļas? Vai varbūt tās jau ir pacēlušās, vienīgi Jūs to nespējiet saskatīt? Kā tad īsti ir?

    +1
    0
    Atbildēt

    0

simpsons 27.02.2011. 15.26

Ja Latvijas augstskolas regulāri būtu dažādu reitingu simtniekā, šeit par maksu brauktu mācīties simtiem ārzemnieku, nebūtu nopietnu pārmetumu.
Diemžēl RTU rektors, izvaicāts par atalgojumu, par piemēru min Cīrihes Tehniskās universitātes rektoru (stabili starp 10 labākajām tehniskajām augstskolām pasaulē), nevis kolēģus no reitinga otrā tūkstoša augstskolām.

Pirms augstskolas varēs parādīt ideju, kā tās uzlabos kvalitāti, dot papildus naudu ir bezatbildīgi. Ekonomiskā jēga esošajai sistēmai ir protekcionisms. Tieši tā pat, kā cukurrūpniecībai, kura tika aizsargāta ar kvotām līdz brīdim, kad Latvija iestājās ES. Tikko parādījās ierobežota konkurence šie industrijas pīlāri parādīja uz ko ir spējīgi – neko.

+3
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu