Dreimane: viedoklis par valsts pārvaldi nav objektīvs

Intervija ar jauno Valsts kancelejas vadītāju Elitu Dreimani

Pagājušā gada nogalē konkursā Valsts kancelejas (VK) vadītāja amatam par piemērotāko atzīta līdzšinējā VK vadītājas vietniece Elita Dreimane. Intervijā Ir.lv Dreimane atklāj savas prioritātes, sūkstās par mediju nevēlēšanos atspoguļot “labās ziņas”, bet nenožēlo pašas savulaik pieņemto lēmumu liegt informāciju par toreizējās Aigara Kalvīša (TP)  valdības ministru prēmijām un garo tiesvedību šajā lietā.

Kādas ir Jūsu prioritātes, uzņemoties jaunos pienākumus?

Man ir trīs prioritātes. Pirmkārt, administratīvā sloga samazināšana valsts pārvaldē. Viens piemērs – pašlaik ir apmēram 200 darba grupas, kas ir apstiprinātas ar kabineta, premjera rīkojumu, kā arī sešdesmit sešas spēkā esošas padomes. Ir doma kritiski iziet cauri visām padomēm, darba grupām un konstatēt, vai tiešām tik liels skaits ir vajadzīgs un vai šo darba grupu pētāmie objekti nepārklājas savā starpā. Nav jau noslēpums, ka administratīvais resusrss katru gadu tiek samazināts un šādos  ietvaros mums jāskatās, kādā veidā padarīt valsts pārvaldi funkcionālāku, lai varētu visus spēkus veltīt attiecīgās nozares pārziņā esošas nozares attīstībai. 

Otra lieta, manuprāt, pienācis laiks arī beidzot ministriem dot tiesības izdot saistošus aktus. Līdz šim tikai Ministru kabineta noteikumi un likumi attiekušies uz trešajām personām, bet, ja mēs paskatamies uz Igauniju, Lietuvu, Vāciju vai citām Eiropas valstīm, tur ir ministriem šādas tiesības. Tas atslogotu gan valsts pārvaldi, jo, sagatavojot dokumentu, laiks tiek patērēts ne tikai tajā ministrijā, kas sagatavo dokumentu, bet visās pārējās, kas saskaņo dokumentus, arī valdības darba kārtībā. Ja mēs salīdzinām ar Igaunijas valdības darbu, tad tur darba kārtība ir daudz īsāka, jo tur jautājumi par liellpopu labturības prasībām vai atsevišķu augļkoku apputeksnēšanas prasībām darba kārtībā nav, tā ir nozaru ministru kompetence.

Trešais darbības aspekts – komunikācijas uzlabošana starp Valsts kanceleju un sabiedrību. Diemžēl viedoklis par institūciju rodas no tās ziņas, kas masu medijos nonāk par konkrētu situāciju. Diemžēl attiecībā uz valsts pārvaldi šī ziņa nonāk plašsaziņas līdzekļos saistībā ar kādu negatīvu ziņu. Mans uzskats, ka valsts pārvaldei pašai par sevi būtu vairāk jāstāsta, tām lietām, ko mēs ikdienā daram. Kaut vai viens piemērs, – kad ieviesa valsts interešu pārstāvības koncepciju starptautiskajos tiesvedības procesos, tad četru gadu laikā VK juristi ietaupīja valsts budžetā vienu miljardu latu. Tā ir laba ziņa, kas varētu nodrošināt mūsu publicitāti pozitīvā ziņā. Par to mūsu sabiedrībai vispār nekas nav zināms vai ļoti maz zināms. Ja nav šī pozitīvā ziņa, tad sabiedrībai nav objektīvs viedoklis par valsts pārvaldi kopumā, jo ir tikai sliktās ziņas, bet nav tās labās ziņas, ko valsts pārvalde ir izdarījusi. Pēc manas pārliecības, tās [labās ziņas] prevalē pār šīm negācijām. 

 

Kā praktiski saredzat iespējas optimizēt šo darba grupu un padomju skaitu? 

Valsts kancelejā Politikas koordinācijas departaments tiek pārveidots par Stratēģiskās analīzes departamentu, kura galvenais uzdevums tuvākajā laikā būs skatīties līdzi no stratēģiskā analītiskā viedokļa uz nepilnībām valsts pārvaldē administratīvā sloga samazināšanas virzienā un sagatavotu priekšlikumus, kā padarīt vienkāršāku valsts pārvaldes darbību, lai tā kļūtu efektīva. 

Vai redzat iespējas samazināt valsts pārvaldes izdevumus?

Valdības apstiprinātais mērķis 2013.gadam paredz, ka valdības sektorā strādājošie nevar pārsniegt 8% no iedzīvotāju skaita. Salīdzinoši vidējais rādītājs Eiropā ir 7,9%, pašlaik mēs paskatamies pēdējo statitsiku – 2010.gada pēdējā ceturksnī mēs esam sasnieguši 8,2%. Konsolidācija būs nepieciešama aizvien. Tas, kā es to redzu attiecībā uz 2011.gadu, vajadzētu būt noteiktiem skaidriem mērķiem un prioritātēm, kādā virzienā šīs funakcijas ir auditējamas, kādi mērķi ir jāsasniedz funkciju auditā. To es redzu tā, ka politiķi nosaka prioritātes un jomas, kurās būtu jāveic šis funkciju audits, un tad jau ierēdniecība kopīgi ar nevalstisko sektoru un sociālajiem partneriem piedāvā risinājumus. Jo , ja ir skaidras prioritātes un mērķi, tad jebkuras reformas rezultāts būs pozitīvs.

Vai veidosiet savu komandu?

Valsts kancelejā jau 14.janvārī stājusies spēkā jaunā struktūra. Ir likvidēti abi Valsts kancelejas direktora vietnieku amati, VK direktoram būs viens vietnieks [Juridiskā departamenta vadītāja Inese Gailīte], kura pienākumus pildīs  amatu savienošanas kārtībā – tad, kad VK direktors ir prombūtnē. Šādas pārmaiņas ir, lai veiktu šo reformu, lai izvērtētu administratīvās sloga samazināšanu valsts pārvaldē, lai nodrošinātu operatīvu informācijas apmaiņu.

Ņemot vērā to, ka valsts administrācijas skolu tuvākajā laikā plānots pārveidot par starptautiska līmeņa mācību iestādi, ir veiktas virkne sarunu ar ārvalstu kolēģiem un Eiropas Komisijas pārstāvjiem. EK lektori varētu braukt un lasīt dažādus kursus, mēs savukārt piesaistītu klausītājus no kaimiņvalstīm un citām valstīm. līdz ar to bijusī VK direktora vietniece Baiba Pētersone ir pārcelta Valsts administristācijas skolas direktora amatā, ņemot vērā viņas lielo pieredzi tieši ārvalstu projektu īstenošanā. 

Jūs savulaik nonācāt konfliktā ar laikrakstu “Diena”, atsakoties sniegt informāciju par tā laika valdības – Kalvīša valdības ministru prēmijām. Toreizējā Valsts kancelejas vadītāja Gunta Veismane  sniedza prasīto informāciju, bet lieta jau bija nonākusi līdz tiesai, notika tiesvedība, kas noslēdzās pagājušā gada pavasarī ar VK nelabvēlīgu rezultātu. Raugoties no šodienas skatu punkta, vai pareizi rīkojāties?

Valsts kanceleja tolaik manā personā.. mēs neatteicāmies sniegt informāciju par izmaksātājam prēmijām. Mēs sniedzām informāciju gan par amatu, gan par to summu, ko amatpersona saņēma. Strīds bija par to, ka mēs atteicāmies nosaukt fiziskās personas vārdu un uzvārdu, kurš šo amatu ieņēma. To mēs pamatojām toreiz ar fiziskās personas datu aizsardzības likumu. Mēs pateicām tā – vecākais referents saņēma 200 latus, bet mēs nepateicām, ka vecākais referents Jānis Bērziņš saņēma 200 latus. Tieši par to bija strīds.

Jūs uzskatāt, ka pamatoti nesniedzāt šādu informāciju?

Es pamatošu savu nostāju. Bija spēkā fizisko personu datu aizsardzības likums, kurā bija pateikts, ka Valsts kancelejai kā datu pārzinei bez attiecīgās personas piekrišanas ir aizliegts nodot ziņas par personas vārdu un uzvārdu trešajām personām. No vienas puses ir šis likums, no otras – valsts noslēpumu likums, kas nsoaka, ka ziņas par atalgojumu nevar būt ierobežotas pieejamības informācija. Bet mēs jau ziņas par atalgojumu sniedzām, jautājums bija par likuma par fizsiko personu datu aizsardzību ievērošanu. Vēl aspekts, kapēc atteicāmies to darīt un tiesvedību turpinājām, bija tāds, ka tajā laikā bija ļoti daudz šādu pieprasījumu un nebija valsts pārvaldē vienota viedokļa, cik daudz, cik liels ziņu apjoms ir jāsniedz masu medijiem, lai nepārkāptu fiziskās personas datu aizsardzības likumu. 

Gala instancē zaudējāt..

Mēs gājām līdz kasācijas instancei. ..Nav nekāds noslēpums, ka pagājušā gada maijā valsts pārvaldes likumā izdarīti grozījumi, mēs tiešām ļoti atzinīgi vērtējam šos grozījumus, jo ir pateikts skaidri, kāds informācijas apjoms ir jāsniedz, tajā skaitā pasakot, ka ir jānosauc amatpersonai arī vārds un uzvards. Līdz ar to šie grozījumi ir vērtējami pozitīvi, jo visai valsts pārvaldei ir vienots regulējums, visiem viss ir skaidrs, kāds informācijas apjoms ir jāsniedz. Nav jāatbild uz vēstulēm, kas bija par to un nav jāsarakstās par to.

Cik daudz Valsts kancelejas līdzekļi tika iztērēti šajā tiesvedībā un vai nejūtaties atbildīga par šo līdzekļu iztērēšanas nelietderību?

Šī tiesvedības turpināšana tika veikta, lai būtu vienveidīgs pamatojums šī jautājuma risināšanai. Par konkrētiem cipariem – tie bija 5 lati nodevas apmērs un pārējo visu mēs darījām savu pienākumu ietvaros, nekādi īpaši izdevumi nebija. 

Vai jūs šobrīd rīkotos tāpat, ja būtu spēkā tā laika likuma redakcijas?

Ņemot vērā tā laika situāciju, bija ļoti daudz pieprasījumu no ministrijām par šo situāciju, nebija valsts pārvaldē vienots viedoklis. Mēs pētījām arī ārvalstu praksti – tā prakse bija dažāda. Dažās valstīs šo prasību uztvēra, ka ir jāsniedz personas vārds un uzvārds, bet citās valstīs nebija tāda pieeja. Tika tulkots, ka ir jābūt samērīgumam starp sabiedrības tiesībām saņemt informāciju un fiziskās personas, kas ir valsts amatpersona, tiesībām.

Jūs neuzskatāt, ka kļūdījāties toreiz un sabiedrības tiesības uz šo informāciju varētu būt augstākas?

Es atbalstu to, ka jāievēro likums jebkurā gadījumā. Es neatbalstu nelikumīgu rīcību. Ja runājam par pašreizējo brīdi, tad viennozīmīgi likums ir jāpilda un tas nav apspriežams. 

Kāds kaitējums toreiz Kalvītim vai citiem ministriem tiktu nodarīts, ja sabiedrība zinātu, cik lielas prēmijas viņi tolaik ir saņēmuši?

Es šo jautājumu savādāk traktētu. Ko sabiedrība iegūst, ja viņa zina teiksim Jāni Bērziņu, kad viņš ieņem šo amatu.Teiksim, cik lielā mērā šī informācijas pakāpe ir lielāka – ja sabiedrība uzzina, ka šis vecākais referents Jānis Bērziņš saņēma 200 latus, vai vienkārši tad, ja sabiedrība uzzina, ka vecākais referents saņēma 200 latus. Informācija par budžeta līdzekļu izlietojumu taču vienalga ir sabiedrībai pieejama. 

Vai pieļaujat iespēju spert kādus soļus pretī informācijas atklātībai valsts pārvaldē?

Protams, es redzu, cik lielas problēmas, šīs neauglīgās diskusijas… Protams, arī sabiedrības doma attīstās, arī juridiskā doma attīstās un mans viedoklis ir tāds, ka ir jābūs visam pēc iespējas caurspīdīgākam un atklātākam. 

Kādas konkrētas lietas?

Katru reizi, ejot cauri visām procedūrām, mēs arvien vairāk iestrādājam sabiedrības iespējas ietekmēt šos te procesus, ietekmēt lēmumu pieņemšanu, mums ir ļoti laba sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, kas mums pasaka priekšā, kas būtu vēl vairāk publiskojamas, kur vēl vairāk sabiedrība varētu iesaistīties.