Piebalgs: neesmu prezidenta tips

Eirokomisārs iesaka izglītībā pārņemt somu pieredzi

Eiropas Komisijā Andris Piebalgs (53) strādā kopš 2004.gada un šī gada sākumā enerģētikas jomu ir nomainījis pret attīstības politiku. Eiropas Savienība (ES) ir pasaules lielākais palīdzības sniedzējs ar gandrīz 50 miljardus eiro lielu ikgadēju kopējo budžetu. Taču mūsu saruna ir lielā mērā par Latviju, jo pirms darba ES Piebalgs bija diplomāts un politiķis – izglītības ministrs Ivara Godmaņa pirmajā valdībā, 5.Saeimas deputāts, finanšu ministrs Māra Gaiļa valdībā, un vairākkārt viņa vārds ticis piesaukts saistībā ar Valsts prezidenta amatu. Publicējam pilnu intervijas tekstu.

Runājot par situāciju Latvijā, jūs mēdzat izcelt labās lietas. Vai esat dzimis optimists, kam glāze vienmēr puspilna, vai arī apzināti uztrenējis spēju katrā purvā atrast cini, lai pragmatiski ietu uz priekšu?
Pēc dabas es neesmu briesmīgs optimists, bet man ir pietiekami daudz gadu un esmu pietiekami daudz redzējis, man ir iespējas salīdzināt ar daudzām citām valstīm un novērtēt diezgan objektīvi. Vienmēr ar lielu prieku atgriežos Latvijā un dzīvoju šeit, tāpēc skatos pozitīvi. Ja kaut kas neiet, to var labot. Nav rupju kļūdu. Nekad nekas nav perfekts un nekad nav arī pilnīgs izmisums, es diezgan korekti attiecos pret lietām.

Jūsu pieredzes savienojums ir diezgan unikāls Latvijā. Kā komisārs esat līdzatbildīgs par ES globālo konkurētspēju un labi saprotat, kas dara valstis stipras vai vājina. Vienlaikus esat neatkarīgs no varas cīņām Latvijā, no šīm zirnekļu cīņām burkā. Šī kombinācija ir labs pamats godīgam novērtējumam. Kādas jūs redzat Latvijas stiprās un vājās puses, iespējas un draudus improvizētā SVID analīzē, sākot 2011.gadu?
Es labprāt pārtrauktu profesionālo darbību un dzīvotu Latvijā, jo mani visā visumā apmierina Latvija, kāda tā ir šodien. Ja skatāmies no kritiskās sfēras, var kritizēt valdību, kas ļoti daudz skatās uz budžeta konsolidāciju. Konsolidācija nav nekas slikts, bet tā nav procesa mērķis. Procesa mērķis ir aktīva uzņēmējdarbības vide. Cilvēki tomēr brauc projām, tie ir aktīvākie. Tas nedaudz sāpina. Viņi nopelna naudu, iegulda šeit, rada apgrozījumu – nekas jau traģisks nenotiek, bet gribētu, lai pēc iespējas vairāk aktīva uzņēmējdarbība notiktu šeit. Jo citādi Latvija paliek tāda miera osta pensionāriem, bērniem, ierēdņiem, bet pietrūkst dinamikas. No otras puses, pozitīvais ir absolūta stabilitāte Latvijā, pilnīga saticība un miers. Tāpēc tik labprāt atgriežos, jo visur citur ir cita dinamika un cits stress.

Un draudi?
Pilnīgi godīgi, es neredzu draudus. Tos parasti mēģina saistīt ar kaimiņvalstīm, bet Zatlera vizīte Maskavā, kas arī Krievijai nebija vienkāršs solis, tomēr apliecina, ka Krievijas attieksme pret Latviju ir pilnībā mainījusies. Krievija nav drauds.

Kas vēl var būt citi draudi? Eiropas Savienības iekšējās pretrunas vismaz šobrīd nerada tādus draudus, ka ES varētu sabrukt vai iekšējais tirgus izmainīties. Ja šis iekšējais tirgus eksistē, tad ekonomiski Latvijai nav īpašas problēmas. Varētu teikt – terorisms, bet tā nav problēma, kas varētu ietekmēt visu sabiedrību. Noziedzība, kas varētu būt problēma, tiek apkarota pietiekami efektīvi.

Ja skatās tālākā nākotnē, var teikt, ka demogrāfija ir problēma. Bet tā man liekas tāda teorētiska spriedelēšana, ka latvieši izmirs. Nu dabiski, ka neizmirs. Šobrīd ir mazāk bērnu, būs vairāk, tas viss mainās.

Es redzu pozitīvi to, ka politikā ir nomainījusies paaudze. Tai nav nekādas pagātnes astes, tā ir tīra tādā nozīmē, ka var taisīt politiku tā, kā tas būtu jādara.

Nav jau tā, ka visa vecā paaudze ir aizgājusi, teiksim, Lembergs aizvadītajās vēlēšanās ir spējis savu ietekmi palielināt.
Es domāju, arī Lemberga ietekme tiek stipri pārspīlēta. Globāli skatoties, par to, kas Latvijas politikā notiek, nevar teikt, ka tas ir Lemberga pirksts.

Runājot par Krieviju, vai ziņas par etnisko vardarbību nerada bažas? Un fakts, ka izmantojot ekonomisko krīzi Krievija diezgan sparīgi cenšas iegūt aktīvus Lavijā, pastāvīgi fonā ir jautājums par enerģētisko neatkarību un tagad arvien vairāk jūtams spiediens Latvijas mediju vidē?
Krievija ekonomiski attīstās labāk kā Vidusāzijas republikas vai Kaukāzs, tas automātiski nozīmē, ka ir ļoti daudz viesstrādnieku un tie lielā mērā uztur dažas šīs valstis. Agrāk vai vēlāk tas rada problēmas, bet abas puses ir ieinteresētas – viesstrādnieki ir ieinteresēti, lai Krievijā ir sociāls miers, un viņi var strādāt un pelīt naudu, un Krievija ir ieinteresēta, lai šie cilvēki rada ekonomisko pieaugumu. Abas puses negrib konfliktu, tas ir pilnīgi skaidrs.

Kas attiecas uz Latviju, ieguldījumi no Krievijas īstenībā ir pozitīva ziņa. Krievija turas uz dabasgāzes un naftas eksportu, tai ir absolūti nepieciešama ekonomikas diversifikācija. Šī interese nozīmē jaunas investīcijas šeit un tajā pat laikā ir apliecinājums mūsu uzņēmumu ilgtspējai un konkurētspējai.

Kas attiecas uz medijiem, tas ir cits stāsts. Tirgus ir ļoti neliels, šeit bagāts nepaliksi. Likumdevējam ir jāpieņem garantijas, ka masu mediji tomēr netiek pārmērīgi pārvērsti viņu īpašnieku interesēs. Jāskatās, ka medijiem ir brīvība un daudzpusība.

Igaunija no jaunā gada ievieš eiro. Vai jums kā bijušajam Latvijas vēstniekam Igaunijā ir atbilde uz tipisko latvieša jautājumu, kāpēc Igaunija ir veiksmīgāka valsts?
Tas skanēs varbūt nepatīkami priekš manis paša, bet igauņi ir profesionālāki. Viņi strādā vairāk savas profesionalitātes palielināšanai. Pievērš uzmanību detaļām. Es priecājos, kāda Rīga izskatās tagad, bet Tallina daudzējādā ziņā, teiksim, satiksmes organizēšanā, ir priekšā. Tās ir detaļas, bet tās ir būtiskas.

Otrs – ir ļoti svarīga pēctecība politikā. Igaunijā visu laiku bija zems budžeta deficīts un minimums nepieciešamā populisma, vienmēr ieturēta fiskālā disciplīna un tam ir rezultāti.

Latvija vienmēr ir kritusi [galējībās], tad mēs būsim valsts ar disciplīnu, tad atkal nāk treknie gadi un palielinām budžeta deficītu virs 3%. Tas, protams, ir… pārāk drosmīgi, un, protams, atkožas šobrīd.

No tā, ka Igaunija pievienosies eirozonai un investoru uzticība palielināsies, mēs arī iegūsim, jo tiekam uztverti kā viena ekonomiskā telpa.

Kāpēc mēs iegūsim no tā? Vai investori neizvēlēsies igauņus?
Es tomēr domāju, ka tas ir reģions. Igauņi vismaz tajā laikā, kad es biju vēstnieks, ir mēģinājuši vairākas reizes atkabināties no Baltijas, bet nekad tas īsti nav izdevies un man liekas, ka viņi ir samierinājušies ar to, ka mēs tiekam uztverti kā viena ekonomiskā telpa. Tas, ka Igaunijā ir stabilitāte un tas, ka Latvija un Lietuva tomēr mēģina sakārtot savu budžetu, tas neapšaubāmi rada iespaidu par visu reģionu, tā ka no šī viedokļa igauņu panākumus ir mūsu panākumus, lietuviešu panākums ir mūsu panākumus, mūsu panākums ir igauņu panākums. Vienīgais risks būtu tad, ja viena no valstīm iet pilnīgi citu ekonomisko politiku, bet tā tas nav. Būtu labi, ka valdības kurss uz fiskālo konsolidāciju tiktu atbildīgi turpināts, un es ceru, ka to atbalstīs absolūts Saeimas vairākums.

Bet igauņu lēmums ir prātīgs? Jo ne jau tikai Latvijas budžeta politika Eiropā bija pārāk drosmīga, kā jūs sakāt.
Mēs esam ļoti mazas ekonomikas un nedomāju, ka varētu vinnēt, ja mums būtu peldošs valūtas kurss. Mēs neesam arī tik talantīgi, lai tā strādātu – es baidos, ka riski ir stipri lielāki nekā ieguvumi, kas saistīti ar eirozonu. Bez tam , kad stājāmies Eiropas savienībā, mums īstenībā nebija iespējas palikt ārpus eiro, jautājums tikai par ieviešanas laiku. Tas manā skatījuma ir pat nediskutējams jautājums, ka mēs mēģinātu kaut kādu pilnīgi citu politiku vest. Mūsu ekonomiskā telpa nav Krievija, mūsu ekonomiskā telpa ir ES. Mēs nekad nebūsim lieli tirdzniecības spēlētāji ārpus ES, no šī viedokļa vispār nav citas spēles iespējas.

Jautājums, cik spēcīga globālajā konkurencē ir pati Eiropas Savienība?
Nu, līderis mēs neesam, tas ir skaidrs. Visi ir diezgan izmisuši, skatoties uz Ķīnas fenomenu. Tā ir mums tiešāks konkurents, jo orientējas uz eksportu, kamēr Amerika vairāk orientēta uz savu patēriņu. Kamēr mums ir dažādas nišas, tikmēr labi, bet Ķīna arvien vairāk iet nišā, kurā ir pēc iespējas lielāka pievienotā vērtība. Tas automātiski nozīmē divas lietas. Arvien vairāk investīcijas ir vajadzīgas zinātnē, tehnikā un izglītībā, tas ir vienīgais, ar ko mēs varam būt eksportspējīgi. Otra lieta, kas būtu jādara un sāpīgi jau notiek ar eiro, ir tā sauktā Eiropas ekonomiskā vadība. Notiek tas, ko varēja paredzēt – ja pie vienas valūtas ir dažādas nodokļu un atskaišu sistēmas, vājākais ķēdes posms pārtrūkst un arī stiprākie tad vairs nav stiprākie. Tas ir sāpīgs process, neviena valdība negrib atdot daļu suverenitātes un lemšanu ES, bet tas ir jādara.

Bet es gribētu atkal nomierināt visus. ES no citām pasaulēs daļām atšķiras ar uzkrāto bagātību. Mēs esam nežēlīgi bagāti. Tas automātiski nozīmē, ka krīzes ir relatīvi viegli pārvaramas. No tā iegūst arī Latvija – pat ja cilvēki nav bagāti un valdība ir mīnusos, mēs piederam bagātākajai pasaules daļai. Lai citas pasaules daļas varētu uzkrāt tādu bagātību, vajag paiet gadu desmitiem vai pat simtiem.

Jūs pieminējāt izglītību. Ja pēc neatkarības atjaunošanas būtu turpinājis Valmieras vidusskolā mācīt bērniem fiziku, tad šobrīd diemžēl būtu viens no viszemāk novērtētajiem valsts darbiniekiem. Esat ticies ar bijušajiem kolēģiem, kādu redzat izglītības sistēmas perspektīvu Latvijā?
Satikos ar kolēģiem šovasar, mums diezgan laba grupa bija augstskolā un ik pa pieciem gadiem sanākam kopā.  Daļa ir skolotāji un skolu direktori, un man neradās iespaids, ka viņi taisās mukt projām no darba. Protams, bagāti viņi nav. Bet nav neapšaubāma krīze izglītības sitēmā. Latvijā nav atrisināts (un es savā laikā to neatrisināju), ka mums ir ļoti daudz skolotāju uz bērnu skaitu. Tas automātiski nozīmē, ka esam ekstensīvi un, kamēr nenotiks īpaša izmaiņa, ir grūti cerēt, ka skolotāju atalgojums palielināsies. Bet būtu jāskatās uz skolotāju tālākizglītošanu. Skolotājam var būt relatīvi zema alga, bet ļoti laba tālākizglītošana, un viens atsver otru, jo nauda vien mūs neapmierina, būt skolotājam ir zināms aicinājums.

Plus, mums jāmācās no somiem. PISA testos (Programme for International Student Assessment, starptautisks salīdzinošs skolēnu zināšanu novērtējums — red.)vienīgā valsts, kas visu laiku ir priekšā gan Eiropā, gan pasaules līmenī, ir Somija. Somijas IKP uz vienu iedzīvotāju ir lielāks, bet pēc struktūras somu sistēma nevarētu būt principiāli atšķirīga no Latvijas, jo attālumi ir daudz lielāki kā Latvijā, kopienas ir mazas un izolētas. Es pieļauju, ka atšķirība ir skolotāju sagatavošanā. [Kā izglītības ministrs] vienā lietā es pieļāvu rupju kļūdu – par vēlu sapratu, kāda loma ir skolotāju sagatavošanas sistēmai un tālākizglītošanai. Tā ir visu panākumu atslēga.

Nesen lasīju McKinsey pētījumu par izglītību, un mani satrieca šķietami vienkārša atziņa – skolotājs skolā strādā 30–40 gadus un, ja viņš nav izcils un nespēj nodrošināt kvalitāti, tad viņš to nenodrošina visus šos 40 gadus.
Un tā ir tā problēma ar mazajām skolām. Tas ir paradokss, ka Rīgas skolās, kur ir liels bērnu skaits, vidējais zināšanu līmenis ir labāks nekā skolā, kur ir viens skolotājs uz pāris bērniem. Jautājums, kā tas var būt? Atbilde ir profesionalitāte.

Vai kļūda nebija arī ieviest izvēles sistēmu, kad bērni matemātikas un fizikas vietā var mācīties literatūru un zīmēšanu?
Nē, es domāju, ka tas ir pareizi. Saprotu kritikas elementu, bet man šķiet, ka pārāka par visām eksaktajām zinībām tomēr ir brīvība. Brīvība un spēja izvēlēties. Nedrīkst būt tā, ka man uzspiež un no manis taisa robotu. Ja es neizvēlos matemātiku, man ir tiesības to darīt, un sabiedrībai nav tiesības mani spiest. Sabiedrība var radīt nosacījumus, piemēram, ja es studēju matemātiku, tad man augstskolā nebūs jāmaksā, man būs stipendija, var mēģināt skolotājiem vairāk maksāt. Vienmēr var mēģināt ar pozitīvo ieinteresēt cilvēkus, bet brutāli likt nav vērts.

Esmu strādājis kā fizikas skolotājs – kāda nozīme tam, ka no trīsdemit pieciem skolēniem klasē divdesmit pieci ir atnākuši atsēdēt? Tā ir viņu laika zaudēšana. Pēdējā laikā esmu redzējis sistēmā – mēģina mehāniski saregulēt, lai būtu labs rezultāts. Nav tā. Es domāju, ka pirmais un galvenais cilvēkam ir personiskā brīvība un tikai tad es pieņemu pareizus lēmumus. Ja mani spiež, nekas labs tur nevar sanākt.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka mācībām jāsagādā prieku. Man bija sāpīgi redzēt atgriešanos pie atzīmju sistēmas mazajās klasēs. Protams, ir konkurences elementus, bet tikko mācībās vienīgais rādītājs ir, cik man ir atzīme, tā sistēma ir zaudējusi savu jēgu. Tai jābūt tādai, kas rada vēlmi uzzināt kaut ko jaunu.

Izglītības sistēma ir labs piemērs tam, ko es saucu par mēnessērdzības stāvokli – kustamies uz priekšu vaļējām acīm, bet nešķiet, ka esam pamodušies un zinām, kur iet. Studentu skaits liels, augstskolu vairāk nekā relatīvi iedzīvotāju skaitam spēj finansēt vācieši vai dāņi, bet iznākums – zemākais zinātnisko publikāciju skaits Eiropā, zema citējamība, nav kvalitātes. Tas ir kompetences vai drosmes trūkums?
Uzskatu, ka augstākās izglītības iestāžu ir daudz Latvijā. Ja daudzi iegūst augstāko izglītību tūrisma menedžmentā, nu tas manā skatījumā ir bišķi pa daudz. Kaut kas nav kārtībā. Daudzi studē ārzemēs, bet es saprotu, ka vienmēr pietiks arī studēt gribošu jauniešu Latvijā. Nevaru atbildēt, kādā veidā radīt konkurētspējīgu augstākās izglītības sistēmu mazā valstī, kurā labākie studenti vienmēr brauks studēt prestižākās augstskolās. Tā ir vienīgi pašu augstskolu vēlme cīnīties par savu vietu zem saules, piedalīties reitingos un gribēt nebūt pēdējiem Baltijas vai Eiropas mērogā. Tajā ziņā sistēma ar daudzām reģionālām augstkolām nav optimāla. Es teiktu vienīgie, kas var cīnīties, ir LU un Tehniskā universitāte. Bet es neredzu, ka to no malas var uzspiest, jo augstskolu galvenais spēks ir neatkarība. Es skatītos uz ļoti stipru pamata izglītības sistēmu līdz vidējai izglītībai, kur Izglītības ministrijai ir ļoti plašas pilnvaras. Valstij vienmēr jārēķinās ar maku, mēs nevaram atļauties visās sfērās būt ģēniji. Bet es tiešām neesmu pietiekami profesionāls, lai teiktu, kas jādara. Mani brāļa bērni studē Latvijā un es no viņiem saprotu to sistēmu.

Jūsu bērni jau izstudējuši?
Viens vēl studē. Londonā.

Kāpēc izvēlējās Londonu?
Es ļoti daudz braukāju riņķī, viņš pabeidza skolu angļu valodā un iznāca vienkāršāk studēt angļu, nevis latviešu valodā. Un viņš izvēlējās sfēru, kas Latvijā nav – chemical engineering, tas saistās ar lieliem farmaceitiskiem koncerniem vai naftas un gāzes ieguvi, tas ir Imperial Colleague.

Jums ir māja Jūrmalā. Vai sekojat pašvaldības darbam un jums ir izskaidrojums, kāpēc Jūrmalas mēri regulāri nonāk cietumā?
Tas, protams, ir šoks. Nevarētu teikt, ka mani kā Jūrmalas iedzīvotāju tas pārāk ietekmētu – ceļi tiek iztīrīti, atkritumi aizvesti un dzīvība notiek, bet tas ir šoks. Ražuka nomainīšana ir lielākais kauna brīdis Latvijas politikas vēsturē, jo nekāda loģiska pamata tai nebija. Likumdevējam jāpieņem lēmumi, lai pašvaldību vēlēšanas nenestu tik šausmīgu sadrumstalotību kā  Jūrmalā, jo iemeslu jau zinām – cik domnieku, tik partiju. Tādā kombinācijā vienmēr atradīsies grupas, kas mēģinās kaut ko izmainīt un tikko viens grupējums būs uzvarējis, kāds pāries pie nākamā un tas rada politisko nestabilitāti. Viens mani priecē, ka Jūrmala tomēr lielā mērā ir izņēmums, tā nav visā Latvijā. Var jau būt, ka vienmēr būs kādā pašvaldība, kurā lietas ies slikti un varbūt ka visā Latvijā tas ir tikai Jūrmalā – nu, kaut kur vienmēr būs, nekad nekas nav perfekts šajā pasaulē, es pieņemu tādā ziņā diezgan mierīgi to.

Jūsu pilnvaras beigsies 2014.gadā.
Tas nav tik precīzi, man īstenībā ir pilnvaras tikmēr, kamēr mani neatbrīvo.

Bet tas noteikti nenotiks vēlāk kā pēc 4 gadiem.
Jā, tā ir taisnība.

Tieši ap to laiku Latvijā jābūt jaunam prezidenta vēlēšanu ciklam. Vai prezidenta amatu jūs kategoriski noraidāt…
(pārtrauc) Jā.

… vai arī jūs varētu apsvērt kandidēšanu?
Nē, nē, es tiešām neesmu prezidenta tips.

Ko tas nozīmē?
Prezidents kaut kādā mērā ir nācijas morālās tīrības simbols, es tā pieņemu. Neuzskatu, ka tādu nastu spētu nest. Es tomēr esmu vairāk pie zemes. Ir jauna paaudze, kam jābūt prezidentiem, es tomēr esmu pārejas paaudze. Es nemainīšu savu viedokli, esmu pilnīgi drošs.

Var diskutēt, kā tiek izvēlēts prezidents. Tas, ka to nosaka tikai Saeimas vairākums, rada iespēju dažādām politiskām kombinācijām un manā skatījumā nav labākais. Kad budžeta kaislības norims, ir jāskatās divas lietas – prezidenta ievēlēšanas kārtība un vēlēšanu likums, kādā veidā demokrātiski nodrošināt, ka vienmēr ir stabils vairākums Saeimā. Tagad ir stipri mazāka sadrumstalotība, bet tā ir tikai politiskās gribas izpausme un nevaram garantēt, ka pēc mirkļa nebūs Saeimā padsmit partijas.

Jūs redzat kādu risinājumu?
Es neesmu domājis par to, bet risks neapšaubāmi visu laiku eksistē.

Prezidents jāvēl tautai?
Satversmes izmaiņas vienmēr ir riskanta lieta, bet domāju, ka Latvijas sabiedrība ir nobriedusi un cilvēki gribētu izvēlēt savu prezidentu. Nesaku, ka viņam jāpalielina funkcijas, tomēr distancei starp Saeimu, valdību un prezidentu ir jābūt, bet šobrīd no likumdošanas viedokļa tā praktiski nav. Protams, Zatlers ir neatkarīgs, bet tas vairāk ir personības, nekā politiskās loģikas rezultāts.

Vai prezidentam jābūt morāles simbolam tādā nozīmē, ka tas pārstāv pašreizējo sabiedrības morāli, vai arī viņam jānosaka kāds augstāks standarts? Kā ir šobrīd, kādu morāli simbolizē pašreizējais Valsts prezidents?
Pašreizējais prezidents pilnībā izpilda tās funkcijas, kas viņam uzliktas ar Satversmi, un es kā pilsonis esmu ļoti apmierināts ar prezidentu. Bet es domāju, ka jāskatās tālākā perspektīvā, nav jāskatās tikai no esošās vajadzības. Pie maza iedzīvotāju skaita ir jābūt ļoti skaidrai nācijas apziņai, mums faktiski ir ļoti jauna valsts. Valstiskā apziņa lielā mērā veidojas caur prezidentu, caur viņa personību un ja personības vēlēšanās ir piedalījusies visa tauta, man liekas, ka viņam ir lielākas tiesības uzrunāt tautu. Teiksim, mums būs imigrācijas problēmas Latvijā un, protams, tās netiks uztvertas vienkārši. Šajās situācijās prezidentiem ir milzīga nozīme. Mums jāskatās uz priekšu. Es nesaku, ka tam jānotiek uzreiz, jo šobrīd politiskā sistēma funkcionē un nevajag steigties viņu mainīt.

Jūs pats esat noguris un gribat paiet malā no visām saistībām?
Nē, tas nav par nogurumu. Vienmēr ir dienas, kad cilvēks ir noguris un kad nav noguris, bet tas nav saistīts ar nogurumu.

Kāpēc jums šķiet, ka pats nevarat pārlēkt šo latiņu?
Ir dažas lietas, ko nevar tā vienkārši izstāstīt. Politika nav tikai tas, ko var mēģināt izskaitļot. Kad tu pieņem lēmumu, ļoti daudz ko dari instinktu vadīts. Piemēram, ES it īpaši nevari izrēķināt visus faktorus, tu lec visu laiku aukstā ūdenī un nezini, vai tur nav straumes, daudz kur ir jāsajūt. Un tiešām es jūtu, ka mana kandidēšana uz valsts prezidenta amatu nenāktu par labu nevienam, ka tas nav pareizs solis. Viņš nav loģiski pamatojams, bet es vienkārši saprotu, ka tas nav gudrs solis. Ja būtu situācija, kad tiešām Latvijas valstij tas būtu vajadzīgs un es tā justu, es teiktu «Protams!», bet es nejūtu, ka tāda vajadzība Latvijas valstij rastos un es nejūtu arī to, ka es būtu pietiekami labs šajā vietā. Ja skatās pēc rādītājiem, dabiski, es varētu būt viens no kandidātiem, bet ja es skatos pēc tā, kā es to izjūtu, tad noteikti es neesmu.

Ko jūs vēlētos darīt pēc pilnvaru beigām?
Vēl četri gadi! Esmu konstatējis, ka varu koncentrēties tikai uz vienu lietu un tikai vienu lietu darīt labi, tā kā nekādu plānu man absolūti nav. Šobrīd cīnos ar attīstības politiku, tas ir viens mērķis, un tad, protams, palīdzēt Latvijai, cik lielā mērā esmu spējīgs, pozitīvā nozīmē izmantojot savu stāvokli, lai palīdzētu savu valsti labāk atpazīt un izturēties pret viņu atbilstoši nopelniem. Latvijas valsts ir pelnījusi diezgan pozitīvu novērtējumu, neraugoties uz visām problēmām.

Jūsu darbs ir nozīmīgs, bet arī ārkārtīgi plašs. Vai esat nospraudis mērķus, par ko būtu gandarīts, ka ES politika pēc četriem gadiem būs mainījusies?
Jā, esmu nospraudis, bet domāju, ka nesasniegšu to. Es tiešām gribētu izveidot attīstības politiku, kurai ir nozīme. Bet tas ir šausmīgi grūts uzdevums, jo šobrīd mēs esam ļoti daudzos sektoros, daudzās valstīs. Šī ir sfēra, kurā man tiešām jāpārliecina dalībvalstis, jo nav neviena likumdošanas instrumenta. Un 286 lati [ko Latvija ir atvēlējusi attīstības politikai 2011.gada budžetā], protams, ļoti simboliski liecina par manu situāciju. Tas parāda divas lietas – profesionalitāti (jo ielikt 286 latus ir neprofesionāli, es teiktu vai nu nulli vai 10 vai 50 tūkstošus, lai vismaz var pateikt, kas tas ir) un to, ka man nav cita piemēra kā vienīgi pozitīvais. Es varu vienīgi mēģināt pierādīt, ka vajag likt šajā politikā naudu, jo tā ir investīcija.

Valstīm, kurām ir šī politika, kā Zviedrijai vai Lielbritānijai, vajag mēģināt parādīt, ka ES virzienam ir jēga. Tas nav vienkārši, pasākums ir interesants,  bet iespēja sasniegt labu rezultātu ir relatīvi ierobežota.

Plus, mēs nekad neesam mēģinājuši izmērīt, kāda mūsu palīdzībai bijusi nozīme. Ir grāmata ''Mirusī palīdzība'', ''Dead Aid'', un tur ir daudz labu jautājumu – kas būtu noticis, ja vispār nekāda palīdzības sniegšana nebūtu notikusi Āfrikā, Āzijā vai Latīņamerikā, un daudzi cilvēki saka, ka varbūt situācija būtu labāka. Tā kā vairākums tā neuzskata, tad tomēr jāmēģina radīt sistēma, kas rada izmaiņu pasaulē. Tas prasa daudz laika, pacietību, loģiku un pārliecināšanu.

Jūs vēlētos, lai palīdzībai ir jēga. Vai varat pāris teikumos pateikt, kāda? Vai tā ir pārtikušās pasaules apdrošināšanas polise?
Tas ir labs formulējums, jo apdrošināšanas polise nozīmē, ka mūsu karavīriem nav jāmirst, ka mums ir ekonomiskā izaugsme un ka pasaule kā tāda ir patīkama vieta, vienalga kur mēs esam. Šobrīd mēs neesam pārliecināti, ka esošie elementi tiešām rada šo apdrošināšanas polisi.

Vai iespējams tiešām palīdzēt valstīm, kurās ir koruptīvas un netaisnīgas valdības? Varētu iebilst, ka mēs palīdzam šīm neefektīvajām valstībām tādā pat garā turpināt.
Neviena valdība nekur nav perfekta, bet saskarsme ar valdībām jaunattīstības valstīs man nekad nav bijusi nepatīkama. Cilvēki ir izglītoti, grib risināt lietas. Liela daļa problēmu rodas no iepriekšējās skumjās pieredzes, bet nav tā, ka tās apriori ir koruptīvas. Mūsu palīdzība nerada korupciju, kontrole ir tāda, ka tur korupcija ir ļoti limitēta vai vispār nav. Bet sabiedrībā pašā tā eksistē un lielā mērā rodas no nestabilitātes. Tikko ir nestabilitāte, tā [politiķi] mēģina grābt visu zem sevis, jo nezina, kas notiks pēc nākamajām vēlēšanām, kad vilnis aizslauka visus prom, un [aizslaucītajiem būs] jāizdzīvo, zinot, ka nevarēs atrast darbu.

Liela problēma ir nestabilitāte. To Latvijā mēs par zemu novērtējam visu laiku – ir stabilitāte, [cilvēki domā] nu sliktākā gadījumā , ja man te viss apniks, es aizbraukšu projām uz citu valsti. Mums jāpalielina šo valstu politiskā, ekonomiskā un miera stabilitāte, tas ir galvenais. Esmu redzējis, kā valstis mainās un kā cilvēku pašapziņa mainās, tikko ir desmit gadus miers, tas ir neticami! Teiksim, Malāvijā, kas ir ļoti jauka valsts, visa ekonomika atkarīga no tabakas ražas un cenām tirgū, tas ir vienīgais eksporta avots. Ja tā nav, viņi pat naftu nevar ievest, jo atrodas kontinenta iekšienē. Ja mēs radām viņiem labākus sakarus ar ārpasauli, tas rada milzīgu ietekmi uz valsts stabilitāti.

Jūsu mērķis ir uzlabot palīdzības efektivitāti. Kolēģis, kas dzīvo Libānā, pastāstīja divus aktuālus piemērus, kas izklausās pēc absurda. Libānā ES iztērēja miljonu eiro, lai izveidotu informatīvus stendus trūcīgajiem par bezmaksas juridiskās palīdzības pieejamību, kaut gan reāli tās saņemšanai ir jāiziet cauri sarežģītai trīspakāpju sistēmai. Savukārt Sīrijā tiesu sistēmas uzlabošanai paredzētie pieci miljoni iztērēti jaunas tiesas ēkas celtniecībai, jo ES pārstāvei neesot bijis juridiskas izglītības un labāku ideju, ko darīt. Kā tāds stulbums var notikt?
Šie varbūt vēl nav tie sliktākie piemēri, ko var atrast. Tie nav valstīs, ar kurām es strādāju, bet tas nav nekāds attaisnojums (attīstības komisāra mandāts neskar ES kandidātvalstis vai kaimiņvalstis, par kādām tiek uzskatītas arī Vidusjūras reģiona valstis – red.).

Libānas piemērā pats koncepts ir veselīgs – cilvēkam jāspēj iegūt juridisku padomu, tas rada stabilitāti sabiedrībā. Jautājums, cik maksā šie nabadzīgo atsijāšanas sieti? Es mēģinu pēc iespējas atteikties no maziem projektiem, jo overhead (administrēšanas – red.) izmaksas ir par lielu, pārāk maz naudas reāli nonāk sabiedrībā, kurai gribam palīdzēt.

Par tiesu namu Sīrijā – es neatbalstītu to, ja man būtu prasīts, bet arī neteiktu, ka tā nauda ir pilnīgi zemē nosviesta, tas ir acīmredzams atbalsts tiesu sistēmai. Jautājums, vai tas kaut ko būtisku maina Sīrijā? Mans koncepts – vienalga, ko mēs darām, tam jārada pietiekami liela izmaiņa sabiedrībā. Katru šo projektu var aizstāvēt, bet es nevaru aizstāvēt loģiku aiz tā. Gribu panākt, ka varu aizstāvēt gan loģiku, gan projektus. Ja es radu ES attīstības politikas loģiku, tai jāattiecas uz jebkur valsti visā pasaulē. Tas ir ilgs process. Vienīgais labums – ja tas izdodas, tad tas ir paliekoši, atpakaļ tas neslīd.

Runājot par stabilitāti, vai uzskatāt, ka tā pasaulē pēdējos gados kopumā ir vairojusies, vai tieši pretēji?
Es teiktu, ka draudi ir mazinājušies. Pirmkārt, vienmēr ir konfliktu draudi, ja ir skaidri izteiktas nometnes, aukstais karš ir klasisks piemērs. Šobrīd tas nav. Otrs, pasaulē tomēr notiek pozitīva izaugsme. Trešais, mēs varam varbūt teikt, ka ANO sistēma nav ļoti efektīva, bet tā neapšaubāmi ir parādījusi savu lietderību multinacionālā pasaulē. Kur ir riski? Lielākais risks neapšaubāmi ir Irāna un tās kodolprogramma, un, protams, Tuvo Austrumu miers. Vai šie divi lielākie riski var novest līdz globālam konfliktam? Es teiktu, nē.

Vai WikiLeaks padara pasauli labāku?
Es vienmēr esmu uzskatījis, ka maksimāla atklātība ir vislabākais stabilitātes elements. Ja kāds pasaka man acīs, ka es esmu muļķis, ir stipri labāk, nekā ja viņš uzraksta slepenā «keiblā» (telegramma angliski — red.), ka es esmu muļķis. Vismaz diplomātijā noteikti nevajag būt slepenām sarunām. Varbūt tas uzskats ir no Latvijas pieredzes ar Ribentropa – Molotova paktu, bet es vienmēr izturētos ar maksimālām aizdomām pret to. Protams, militārās operācijas ir kas cits, tur tiek riskēts ar cilvēku dzīvībām un es ceru, ka šī informācija tiek atbilstoši aizsargāta un ir noteikta kriminālā atbildība [par tās izpaušanu]. Bet atklātība politikā ir laba lieta.

Jūsu nominēšana attīstības komisāra postenim sakrita ar ārkārtīgi postošo Haiti zemestrīci, jūs arī pats aprīlī bijāt tur, satikāties ar cilvēkiem telšu nometnēs. Kā jūs cilvēcīgi tiekat galā ar situācijām, kad žēlums un bezspēcība ir skaidri izjūtami? Vai attīstības komisārs var atļauties kādreiz arī raudāt?
Faktiski cilvēki lielākoties nav vāji, viņi ir stipri. Es līdz šim nekad neesmu biji šokēts par to, ko esmu redzējis. Tā ir nabadzība un izmisums, bet palīdzība nāk un būs labāk. Kur nevar palīdzēt un tiešām asaras nāk, tie ir vardarbības upuri. Briesmīgākais, ka vieni cilvēki var nodarīt citiem pāri, par to ir visvairāk žēl, rodas bezspēcība un dusmas. Bet nabadzība nav kauns. Haiti cilvēki dzīvos labāk, nauda nāk infrastruktūrā, tikai lielākais trūkums ir absolūta politiskā nestabilitāte.

Kad sazinājāmies par interviju, izrādījās, ka 18.novembra svētkus sagaidījāt Malāvijā. Vai kādos svētkos tomēr iznāk būt kopā ar tuviniekiem, kur sagaidīsiet Jauno gadu?
Jauno gadu sagaidīšu kopā ar ģimeni. Man ir daudz jābraukā visa gada garumā, bet labums šajā darbā ir, ka es neatbildu par katastrofām, man nav jāskatās nepārtraukti telefonā, ir tomēr zināma plānošana. Tas kas paņem laiku – es nevaru sēdēt kabinetā kā zirneklis, izplest savus tīmekļus un teikt, ka esmu šausmīgi strādājis, jo vislabākā komunikācija ir cilvēcīgie kontakti. Daudz jālido, es pusi nedēļas guļu lidmašīnā. Noteikti lidoju vairāk nekā iepriekšējā darbā, kur es biju trešais lielākais lidotājs pēc Barrozo un [ārējo attiecību komisāres] Benitas Ferrero – Valdneres.

Tagad esat pirmais?
Baidos, ka esmu Barrozo apsteidzis.

Sanāk, ka jūs lielu daļu no dzīves pavadāt gaisā, nevis uz zemes.
Izņemot, kad ir sniegs un tā dēļ nevar lidot (smaida).

Tad modernās tehnoloģijas palīdz uzturēt saikni ar savējiem? Esat arī sociālo tīklu lietotājs?
Nē, es neesmu ne Facebook, nekur. Mēģināšu tagad pāriet uz tvitera lietošanu, gribu apmācīties. Protams, kopš ir ''aifons'' un telekomunikācijas iekarojušas visu pasauli, es nezinu vairs nevienu stūri, kurā nevarētu saņemt īsziņu vai neatrastu pieeju internetam. Tas nozīmē, ka arī komisijai ir ļoti būtiski jāmaina visa komunikācija ar sabiedrību, visas brošūras ir absurds un velti zaudēta nauda. Ir noticis tiešām milzīgs pavērsiens.

Noslēdzot, ievēroju šajā sarunā un arī agrāk, jūs diezgan bieži lietojat vārdu «automātiski». Vai domājat, ka pastāv dzelžainas likumsakarības un vispār dzīve ir paredzama?
Nē, tā nav. Tā vienkārši ir manas latviešu valodas nabadzība. Es runāju latviešu valodā ļoti reti, tikai ar savu sievu pēdējā laikā, jo bērni ir prom, un arī ar viņu bieži vien labākā gadījumā ar īsziņu, un tas automātiski … (iesmejas). Atkal «automātiski»! Tas nav saistīts ar domāšanu, man dažreiz ir grūti runāt pareizā latviešu valodā, kurā nekad neesmu bijis izcili stiprs, ik pa laikam kropļojumu vārdi parādās nez no kurienes. Tos var viegli dabūt ārā, tāpēc es vairs nelietošu nekad vārdu «automātiski» (sirsnīgi smejas).