Svētdien "Staro Rīga" pēdējā diena

Festivālā „Staro Rīga” šogad 75 objekti

Četrus vakarus, iestājoties tumsai, Rīgā norisinājās gaismas festivāls „Staro Rīga”. Šogad tie ir 75 objekti – sākot no ēku fasādēm un beidzot ar peldošām instalācijām Rīgas kanālā. Festivāls ir ļoti populārs, novēroja  „Ir.lv”.

3 pieminekļu stāsti
Festivāla programma sadalīta nosacītās septiņās grupās, no kurām trīs ir īpaši lielas. Pirmo lielo grupu veido festivāla programmas gaismas objekti – Rīgas domes finansēti un konkursā izvēlēti darbi. Esplanādē, Kronvalda parkā un Bastejkalnā šogad atdzīvojušies pieminekļi. Par to parūpējusies Biedrība “I DID IT” un PB.LV. Izgaismoti trīs akmenī un metālā kaltie, lielie dižgari – Rainis, Andrejs Upītis un Rūdolfs Blaumanis – katrs citādākā gaismu projekcijā. Turklāt tie tumsā tagad ir ne tikai krietni labāk pamanāmi, bet arī saklausāmi. Biedrības „I DID IT” direktore Madara Gruntmane skaidro, ka ideja bijusi atdzīvināt šo rakstnieku pieminekļus, veidot mūsdienīgu dialogu, „jo reiz viņi runājuši daudz”. Pie katra pieminekļa interesentiem ir iespēja dzirdēt konkrētā autora darbu fragmentus, par ko parūpējies rakstnieks Pauls Bankovskis, izstrādādams koncepciju. Gruntmane uzsver, ka „šī festivāla galvenais uzdevums ir dāvāt cilvēkiem prieku šajā tumšajā laikā”. Pie katra pieminekļa sastopami pāris cilvēki, kas uzmanīgi klausās vārdos. Piemēram, pie Rūdolfa Blaumaņa pieminekļa skan –  mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods. Festivāla apmeklētāja Zane Zondaka atpazinusi fragmentu no „Tālavas taurētāja”, teic, ka tas asociējas ar skolas laiku. „Atceros tos pantus un varētu pat runāt līdzi,” smaidot saka jauniete, piebilzdama, ka runājošie pieminekļi ir „diezgan stilīgi”. „Gaismas gan šeit ļoti maz, lielākais uzsvars likts uz darbu deklamāciju,” novērojis Kārlis Znotiņš. Arī cilvēku šeit krietni mazāk nekā Vecrīgā, līdz ar to tā mierīgāk – mākslinieciskāka gaisotne,” iespaidos dalījās Ainārs Kļaviņš.

Instalācija "Trīsdimensiju metamorfozes”
Otrā lielākā gaismas objektu grupa ir festivāla sadarbības partneru gaismas objektu programma. Viens no šādiem objektiem ir Latvijas Nacionālā opera, kas šogad festivāla ietvaros pārtop gan par augu valstību, gan zemūdens pasauli, gan lidoņu mājvietu. Vienubrīd pat par lielpilsētu naktī. Vizuālo vēstījumu papildina skaņas, kas īpaši piemeklētas katrai konkrētajai videi. Iespaidīgajā šovā noskatās simtiem cilvēku. Lai arī katrs gaismas šova cikls ilgst tikai 5 minūtes, lielākoties cilvēki pie operas nama uzkavējas ilgāk, lai vēlreiz vērīgi noskatītos projektora radītajos brīnumos. Viens no idejas autoriem, „Kalvestudija” direktors Māris Kalve stāsta, ka tā kā idejas iniciators bija „Samsung”, bijis uzstādījums radīt „dabiskās formas un tādas metaforas un izteiksmes veidus, kas ir tuvi dabas izpausmēm un parādībām”. Problēmas, veidojot gaismas šovu, sagādājusi operas reljefainā fasāde, kas bijusi „ļoti grūta 3D ilūzijām”. „Kolonnas atrodas ļoti lielā attālumā no pašas ēkas, sašķeļ to,” skaidro Kalve. Viņš pārliecināts, ka tieši šovs visvairāk spēj piesaistīt cilvēkus un nākotnē Latvijā vajadzētu attīstīt četru dimensiju gaismas šovus.

Šovu pie operas nama noskatījās arī „Staro Rīga” apmeklētāja Zanda Treija. Viņa gan uzskata, ka „trīsdimensiju projekcijas nav īsti pielāgots operas ēkai”. Kā pozitīvu viņa atzīmē sponsoru piesaisti šim pasākumam: „Cilvēki lielākoties uzskata, ka sponsoru piesaiste nav un visur ir reklāmas, taču man liekas gluži pretēji – ir vairāk apskates objektu, turklāt tie var būt gana iespaidīgi.”

Spīķeru gaismas mežs
Arī Maskavas ielas Spīķeros spīgo festivāla sadarbības partneru – gaismas objekts. Tā ir nedaudz biedējoša gaismas instalācija, ko papildina Santas Ratnieces skaņdarbi, kuros saklausāmas dabas skaņas. Idejas autore Ilze Kundziņa stāsta, ka gaismas objekta tapšanai izmantoti otrreiz izmantojamie materiāli – plastikāta pudeles, auduma un papīra atgriezumi. To visu ietverot vienotā kompozīcijā radīta „dzīvā gaisma”. „Parasti atkritumi piesārņo mūsu dabu, taču šajā instalācijā tie ir savākti vienuviet, lai veidotu kaut ko mistisku un noslēpumainu, kas mazliet atgādina dabas formas,” skaidro Kundziņa. Kompozīcijas kopējais koncepts esot bioluminiscence – meža biezokņos vai ūdens dzīlēs pašu augu vai dzīvnieku izstarotā gaisma. Kompozīcijā tas panākts, izmantojot materiālus, kas paši tumsā labi spīd. Vaicāta, kas kompozīcijā attēlots, viņa atteic, ka tā ir katra paša brīva interpretācija. Tie var būt kā lidoņi, tā arī medūzas – katram esot iespēja iztēloties kaut ko citu. „Daudzi cilvēki šajā kompozīcijā saskata medūzas, savukārt sākumā veidotās acis daudzi interpretē kā zivis,” stāsta Kundziņa. Ar galarezultātu idejas autore ir apmierināta. Lielākais prieks esot par to, ka cilvēkiem patīk. It īpaši bērniem. Citreiz, kad vecāki saka „Ejam tālāk!”, bērni saka, „nē, pagaidām vēl mazliet!”

Festivāla apmeklētājs Edgars Laiks šo kompozīciju vērtē kā „kaut ko fantastisku”. It īpaši viņu iespaidojusi mūzika. „Citviet tikai izgaismoti logi un nekāds īpašais darbs izskatās, ka nav ieguldīts. Šeit vismaz var redzēt, ka cilvēki ir strādājuši,” vērtē Laiks. Arī viņš līdzīgi daudziem citiem plīvojošos objektus instalācijā saredzējis kā medūzas. Arī kāda cita vecmāmiņa saviem mazbērniem, norādot uz vienu no kompozīcijām iekļauto objektu teic: „Skat, redz kur medūza!” Arī viņa vēlāk stāsta, ka gaismas mežs ir „ļoti interesants un mazbērniem it īpaši patīk”.

Iespēju koks    
Trešā nozīmīgā festivāla darbu grupa savukārt ir "Tele2" jauniešu konkursa gaismas objekti. Šajā grupā apvienoti darbi, kas izvēlēti studentu darbu konkursā. Festivālā ar mazās formas darbiem debitē jaunie mākslinieki Matīss Šteinerts un Andris Silkāns . Viņu darbs apskatāms Vecrīgā, Alksnāju ielā. Tur spīd „Iespēju koks”, kurš tapis radošās grupas „Mašs” vadībā. „Malduguntiņas, kas mirgo purvā, – gaismiņas, kuras atrodot, cilvēkiem šķiet, ka viņi kļūs laimīgāki,” iespēju koka konceptu skaidro viens no idejas autoriem Šteinerts. Darbā velkamas paralēles ar Annas Brigaderes Sprīdīti, kurš gāja laimi meklēt, domādams, ka tā slēpjas naudā. Purvā gan viņš tikai ieraudzījis malduguntiņas. Autors uzsver, ka „īstā laime mums jāmāk saskatīt visā, kas mums ir apkārt. Bieži vien – pavisam vienkāršās lietās.” Arī iespēju koks tika veidots, pateicoties citu dāvātajai iespējai – apaļajiem spogulīšiem. Viņš stāsta, ka galvenie sarežģījumi objekta izveidē sākušies, kad bijis jāuzrāpjas 12 metru augstumā, lai izkarinātu 500 spoguļus. „Bija sniegs, lietus un aukstums. Līdz kādiem sešiem rītā rāpojām pa koku un kārām spoguļus,” stāsta idejas autors.

Viena no iespēju koka vērotājām Baiba Frīdenberga, kas labu laiku fotografējusi spīdīgo objektu, atzīst, ka tas, viņasprāt, izdevies „ļoti interesants”. „Darbiņš arī jāpieliek, lai visus tos spogulīšus saķibinātu kokā,” vērtē Frīdenberga, piebilstot, ka „ir labi, ka radoši pieiets pie darba veidošanas.”

„Staro Rīgu” vēlas redzēt arī nākamgad
Visi aptaujātie festivāla apmeklētāji atzina, ka Rīgai jāstaro arī nākamgad. „Tā ir ļoti skaista tradīcija,” pārliecinātas festivāla apmeklētājas Kristīne Rīna un Sanita Jēkabsone, kuras redzējušas visus „Staro Rīga” festivālus, turklāt vairākus vakarus pēc kārtas. „Jo vairāk skatāmies, jo vairāk patīk,” teica Rīna. „Galvenais, lai labs laiks un lai var izstaigāties. Tā ir lieliska iespēja bērniem parādīt objektus, kurus viņiem būtu jāzina, piemēram, prezidenta pili, kuru citādāk neietu rādīt. Ikdienā tādas ekskursijas pa Rīgu nesanāk. Šis pasākums dod iemeslu doties ārpus mājām un iepazīt pilsētu,” teica apmeklētāja Baiba Gira.