Krīzes skola vai guļošos nesit

Un tomēr…

Par labu Latviju „panākumi” liecina, ka par stulbumu un rupjām kļūdām ir jāmaksā. Savulaik bija cilvēki, kas prognozēja, ka visumā miermīlīgo latvieti pa īstam var sakaitināt tikai sitot pa kabatu. Vienu brīdi jau sāka šķist, ka pat tas nepalīdz. Taču palīdzēja! Pārliecinošs vēlētāju vairākums ir ne tikai pateicis, ka vēlas, lai Dombrovskis turpina strādāt, ka pareizi atzīmē Šķēles kungs, bet arī nepārprotami licis noprast, kurus nevēlas redzēt Latvijas valsts vadībā. Nopietnu pārdomu vērts ir arī fakts, ka pat Rīgā nav daudz tādu, kuri vēlētos redzēt Šleseru premjera krēslā.

Šķēles kungs savos apokaliptiski indīgajos pēcvēlēšanu komentāros piemirst pieminēt arī to, ka vēlētāji acīmredzot ir balsojuši arī par Vienotības otru galveno saukli – par godīgu valsts pārvaldi.

Būtu jau tikai loģiski, ja jaunā koalīcija būtu tā pati vecā, tomēr tas nozīmētu turpināt dzīt valstiskās atsvešinātības sajūtā gandrīz trešdaļu vēlētāju, kurus īsi mēdzam apzīmēt par krieviem, lai gan tas, protams, ir pārāk liels vispārinājums. Tādējādi arī sadarbība ar Rīgas vadību visticamāk neveidotos pārāk gludi.

Tomēr kombinācijas iespējamas visvisādas. Gadījumā, ja Lembergs par godīgu un samērīgu kompensāciju tomēr būtu gatavs apžēloties par abiem AŠ, tad kopā ar Saskaņas Centru  iznāk gana laba koalīcija ar 59 balsīm. Tas gan prasītu vispirms izgāzt balsojumu par Dombrovski, jo, šķiet, nav šaubu, ka viņš būs pirmais, ko Valdis Zatlers nominēs.

Tomēr tas, cik daudz visādu zemsegas spēļu būs jaunajā parlamentā, ir ļoti atkarīgs no tā, kurus sarakstu pārstāvjus vēlētāji būs izvēlējušies. Šie rezultāti, protams, ļaus izdarīt vēl ne vienu vien secinājumu. Tāpēc, Cimdara kungs, strādājiet! Mēs ar nepacietību gaidām.