Uz kolektīvo drošību

Eiropas gāzes regula pret Krievijas politisko ieroci

Šonedēļ Eiropas Parlaments (EP) apstiprināja regulu ar neizteiksmīgu nosaukumu – “Likums par gāzes piegāžu drošību”. Šis dokuments paredz, kas jādara Eiropas Savienības (ES) mērogā, ja dalībvalstij vai valstu grupai rodas sarežģījumi ar dabasgāzes saņemšanu. Regula ir īpaši svarīga Baltijas valstīm, jo mūsu patērētās dabasgāzes piegādātājs ir Krievijas monopolists “Gazprom”. Vienīgais piegādātājs.

Lietuva, Latvija un Igaunija ir valstis, kuras dēvē par gāzes salām, t.i., pašlaik nepastāv iespējas saņemt dabasgāzi no kādas citas ES valsts, jo nav starpsavienojumu. Baltijas valstīm paredzēts starpsavienojums ar Poliju, veidojot “gāzes zonu”. Citu “gāzes zonu'' veidos Lielbritānija un Īrija, vēl citu – Dānija un Zviedrija. Ir valstis, kas ietilps vienlaikus divās zonās, kā Polija, vai pat trijās, kā Vācija un Francija. Trūkstošās infrastruktūras būvei piešķirts turpat pusotrs miljards eiro.

Regulas mērķis ir panākt kolektīvo drošību dabasgāzes patēriņa jomā. Savstarpēju izlīdzēšanos. Valstīm doti divi gadi, lai izstrādātu krīžu novēršanas plānus, bet pilnībā regulai jābūt ieviestai četros gados.

Dokumentā kā iespējamie krīžu cēloņi minēti laika apstākļi – ļoti zemas vai ilgstoši zemas gaisa temperatūras, maģistrālo gāzes vadu bojājumi. Regulā noteikts, ka krīzes gadījumā dabasgāzes piegādes vispirmām kārtām jānodrošina mājsaimniecībām.Vēl tur varam uzzināt, ka daba lielus nepatīkamus pārsteigumus sagādā caurmērā reizi divdesmit gados. Šī iemesla dēļ par kolektīvās drošības sistēmas radīšanu netika domāts, teiksim, pirms desmit vai divdesmit gadiem.

Dokuments paredz “kopīgu rīcību pret valsti, kas nav ES dalībvalsts”. Tieši šī sadaļa uzrakstīta vislakoniskāk un nekonkrētāk. Taču to ir komentējis Eiropas Parlamenta deputāts, kurš iepazīstināja parlamentu ar regulu. Pēc viņa teiktā, “rīcība būs ātra un enerģiska, un tas būs spēcīgs signāls, ka gāzes piegādes jautājumos Eiropa ievēro principu: viens par visiem, visi par vienu”.

Regulai, protams, ir ekonomiskas dabas mērķis, taču tās tapšanas cēlonis ir politisks. Nav grūti iedomāties, ka vārdā nenosauktā “valsts, kas nav ES dalībvalsts”, ir Krievija. “No laika gala”, arī “aukstā kara” gados Eiropas valstīm to nopirktā dabasgāze tika piegādāta vajadzīgajā apjomā, un tas likās pašsaprotami: esi samaksājis – saņem preci.

Stāvoklis mainījās, kad Krievija attiecību kārtošanā ar kaimiņvalstīm sāka likt lietā “gāzes karus”. Tādi bijuši vairāki – gan ar “oranžo” Ukrainu, gan Baltkrieviju, kurā nedalīti valda “pēdējais Eiropas diktators”, par prezidentu dēvētais Aleksandrs Lukašenko. 80% Eiropas valstīm domātās dabasgāzes nonāk tur caur Ukrainu, atlikusī – caur Baltkrieviju. “Gāzes karu” laikā dabūja trūkties arī tranzītvalstis, taču lielāks kaitējums tika nodarīts saņēmējiem. Krievijas un Ukrainas “gāzes karā” vissmagāk klājās tām Balkānu valstīm, kas dabasgāzi, tāpat kā mēs, saņem tikai no Krievijas.

Pēdējais gāzes minikarš ar Baltkrieviju notika jūnija otrajā pusē. Sūdzības cēla Lietuva un Polija, kas saņem gāzi caur Baltkrieviju. Tā cēlonis bija acīm redzams: piespiest Lukašenko akceptēt precizējumus Muitas savienības dokumentos un jaunos naftas piegādes noteikumus. Pēc neilgas pretošanās Lukašenko kapitulēja, bet Lietuva un Polija tika pie pilna apjoma gāzes piegādēm.

Dabiski, monopolists “Gazprom” nekad nepiemin nekādas politiskas lieta. Gāzes vadus slēdz, minot ekonomiskus ieganstus: par kaut ko neesot samaksāts vai samaksāts parāk maz. Kad politiskais konflikts izsmelts, vienmēr izrādījies, ka arī gāzes lietas var nogludināt.

“Gāzes kari” nozīmē arī ko citu: koncerns nesaņem naudu par nepiegādāto, tātad nepārdoto dabasgāzi, cieš finansu zaudējumus. Taču Krievijā “Gazprom” nav vienkārši valstij gandrīz pilnībā piederošs monopoluzņēmums. Tas ir arī ārpolitikas instruments, un efektīvs instruments. Būtu naivi domāt, ka Krievijas tagadējais režīms varētu principā atteikties no šī instrumenta izmantošanas.

Negatīva pieredze arī ir pieredze, un tieši tāpēc dienas gaismu ieraudzīja regula, kas ļaus ES valstīm justies droši arī tad, ja Krievija sadomās pieteikt vēl kādu “gāzes karu”.