Pusplikie un parandžas

Kopīgās vērtības nosaka tas, cik ērti ar tām jūtamies

Rudens atnāca ar gadalaikam atbilstošu ziņu – Valmierā tomēr nesodīšot par atrašanos sabiedriskā vietā ar atkailinātu ķermeņa augšdaļu. Arī Reģionālās attīstības un pašvaldību un Tieslietu ministrija savos atzinumos norāda, ka saskaņā ar valstī jau spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem jāvērtē, vai un kā atrašanās sabiedriskā vietā un sabiedriskajā transportā ar kailu ķermeņa augšdaļu apdraud valsts vai sabiedrisko kārtību, īpašumu, pilsoņu tiesības un brīvības vai noteikto pārvaldes kārtību.

Jāvērtē arī samērīguma princips – labumam, ko sabiedrība iegūs no ierobežojumiem, kas uzlikti, ir jābūt lielākam nekā viņu tiesību vai interešu aizskārumam.

Lai gan ziņu aģentūras vēstī, ka ''Latvijas sinoptiķiem patlaban nav pamata domāt, ka gaidāmā ziema nāks ar lielu salu”, viņiem noteikti nav pamata arī domāt, ka ziema nenāks vispār. Ziema būs, un puspliko intereses būt pusplikiem aizskartas netiks!

Taču atcerēsimies – vasarā tiešām bija karsti. Un Valmieras domes deputāta Romāna Naudiņa iecietībai pret tiem, kas sabiedriskās vietās nekautrējās izģērbties, punktu pielika kāds vīrs, kas puspliks atradās veikalā, kur arī bija apskatāms viņa ķermenī ietetovētais Staļina portrets. Deputāts ierosināja domi sodīt šādus cilvēkus.

Valmiera gan bija vienīgā pilsēta, kur kaut kas tāds tika ierosināts, taču pusplikie šovasar bija redzami daudz kur Latvijā – arī sabiedriskajā transportā, arī Rīgas lielveikalos utt.

Sagadījās tā, ka tai pat laikā, kad Valmieras deputāts rosināja pilsētas saistošajos noteikumos ierakstīt, ka atkailināta ķermeņa demonstrēšana turpmāk būtu sodāma, Francijas parlamenta apakšpalāta pieņēma likumprojektu, kas aizliedz sievietēm sabiedriskās vietās valkāt apģērbu, kas pilnībā nosedz seju. Interesanti, ka Latvijā daudz lielāku atbalstu izpelnījās Francijā pieņemtais lēmums nekā Valmieras deputāta ierosinājums, t.i., pusplikajiem bija daudz vairāk aizstāvju nekā musulmaņu tradīcijām, lai gan burkas, parandžas un citus sejas aizsegus te uz ielām neredz, taču pusplikos gan.

Manuprāt, tieši tas un nevis likumdošanas trūkumi (un arī ne karstums) izskaidro to, kāpēc šovasar bija tādi cilvēki, kas atļāvās autobusā braukt bez krekla. To var nosaukt par sabiedrības atļauju. Ļoti iespējams, tā arī ir reāla liecība integrācijas procesam Latvijā. Tas notiek – jautājums vien ir, kurš kuru integrē jeb kura ''vērtības, zināšanas un intereses” sabiedrība akceptē kā kopējās. No valsts programmas ''Sabiedrības integrācija Latvijā”: ''Integrācijas procesā notiek kopīgu vērtību, zināšanu un interešu nostiprināšanās individuālajā līmenī un visā sabiedrībā kopumā.” Lai cik izdevīgi mums būtu domāt, ka visu slikto mums ir atnesuši krievi, nevajadzētu aizmirst, ka, piemēram, 1940.gadā aizsāktā tradīcija apmeklēt operu naktskreklos taču neiesakņojās. No Vizmas Belševicas ''Billes” šad tad atceros epizodi, kur krievu militārists ar ģimeni starpbrīdī pameta operas ložu, jo sajuta nosodījumu un neērtību par to, ka viņa sievasmāte tur lepni sēdēja, dvieli ap pleciem aplikusi. Varbūt tā bija, bet varbūt arī nē. Taču es tiešām reiz Operā satiku vīrieti treniņtērpā. Es viņu pazinu – mūsu dēli spēlēja vienā jauniešu hokeja komandā. Tāpēc es zinu, ka viņš jutās šausmīgi neērti, tik neērti, ka – ja arī kādreiz vēl ir apmeklējis Operu, noteikti nekad vairs ne treniņtērpā.

Tāpēc man šķiet, ka pašsajūta – vai tu kaut ko darot vai nedarot jūties ērti vai neērti (kā tev ļauj justies) – ir ļoti būtiska integrācijas procesā. Varbūt tāpēc latviešu valoda nekļūst par mūsu kopējo vērtību, jo to nezinot var justies gana ērti. Toties mūsu ''patiesās kopīgās vērtības, zināšanas un intereses”, mūsu patiesā kopīgā, izdevīgā un ērtā platforma ir nekulturālība, slinkums, netīrība utt.

Psplikie cilvēki, piemēram, Rīgas iepirkšanās centros, manuprāt, liek domāt, ka iemesls Uldim Osim teikt to, ko viņš nesen teica intervijā ''Neatkarīgajai Rīta Avīzei”, vismaz mazliet tomēr ir. Proti, ka ''30 līdz 50 gados Latvija kā etniskais kopums izzudīs. Latvija pastāvēs, bet, kāds būs te etniskais mikslis, nezinu”.

Tai pat laikā Francijā apstiprinātais likumprojekts paredz, ka sievietēm, kas sabiedriskās vietās valkās parandžu, būs jāmaksā 150 eiro naudas sods vai jāapmeklē kursi par Francijas pilsonības vērtībām. Latvijā cilvēkiem šis likums patīk, taču tam vismaz pagaidām nav pilnīgi nekāda sakara ar Latvijas pilsonības vērtību aizstāvēšanu, kā arī ar tikumiem un tradīcijām, kas varētu garantēt latviešu tautas un latviešu kultūras pastāvēšanu.