Kā Rīga ierobežo HIV izplatību? • IR.lv

Kā Rīga ierobežo HIV izplatību?

1
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Nils Josts

Par HIV augsto izplatību Latvijā atceramies samērā reti. Tas notiek, ja šī sāpe skar mūs personiski vai ir 1. decembris, pasaules AIDS diena, kad ik gadu mūs uzrunā mediji, atgādinot par dziļo bedri, kurā esam. Pārējā laikā publiskajā telpā visbiežāk ir klusums, un mūsu domas nodarbina citas, it kā svarīgākas lietas, jo kas tad ir HIV un AIDS? Šī neārstējamā slimība taču attiecas uz citiem, tiem nekārtīgajiem un neizvēlīgajiem, nevis uz mums – pareizajiem un nekļūdīgajiem. Tomēr pieredze liecina, ka šī nelaime var noķert gandrīz vai katru. Jo HIV gadījumu vairāk, jo saslimšanas risks ir lielāks. Eiropas Savienības melnajā HIV izplatības reitingā Latvija ir 2.vietā, atpaliekot tikai no Maltas.

HIV profilakse un ārstniecība ir kopējs uzdevums, kuru risina gan Veselības ministrija, gan dažādas ārstniecības iestādes, gan savu ieguldījumu dod pašvaldības. Rīga kā lielākā pilsēta palīdz ne tikai saviem iedzīvotājiem, bet arī daudziem citu tuvāku un tālāku pašvaldību pārstāvjiem, tādēļ realitātē Rīga rūpējas ne tikai par saviem cilvēkiem, bet arī valsti kopumā, kā jau daudzos citos gadījumos.

Mobilās brigādes darbs apkaimēs

Ļoti reālu palīdzību HIV riska zonā esošajiem sniedz biedrība Dia+logs, kura to īsteno, balstoties uz līgumu, kas noslēgts ar Rīgas domes (RD) Labklājības departamentu. Katru dienu uz kādu no galvaspilsētas apkaimēm dodas biedrības mikroautobuss jeb mobilā vienība. Uzdevums – komunicēt ar narkotisko vielu lietotājiem, apmainīt šļirces, izdalīt dezinfekcijas materiālus un prezervatīvus, veikt HIV un vairākus citus eksprestestus, izskaidrot turpmāko rīcību, ja tests izrādās pozitīvs. Šoreiz brauciens uz Bolderāju un Imantu.

Narkotiku lietotāji zina, kurā dienā busiņš dosies uz viņu apkaimi, tomēr pirms brauciena un tā laikā notiek aktīva sazvanīšanās par precīzu ierašanās laiku un vietu. Kopumā jāsaka, ka “lietotāji” ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, par kuriem ļoti grūti pateikt, ka viņi ir narkomāni, bet dažiem tas jau ir uzreiz pamanāms no skata, uzvedības vai sarunas veida. Neskatoties uz to, cilvēki ir pieklājīgi un pateicīgi par iespēju samainīt šļirces un tādejādi mazināt HIV saslimšanas iespēju.

Biedrības valdes locekle Agita Sēja brauciena laikā stāsta, ka aizvadītajā gadā ievērojami krities jauno HIV gadījumu skaits, kas gūti intravenozi, tātad mobilajai vienībai ir reāls darba rezultāts. Cilvēki, kuri ierodas pie busiņa, šļirces ņem nevis desmitos, bet simtos, jo visbiežāk ir kā savas “lietotāju” kopienas delegāti, kas izdala pārējiem. Strikti tiek pieprasīts šļirces ņemt uz apmaiņu, lai vecās, iespējams, inficētās, nemētātos uz ielas un kāds nevarētu netīšām sadurties.

Daži klienti veic HIV testu un priecīgi aiziet, jo rezultāts ir negatīvs. Agita stāta, ka pozitīva testa gadījumā cilvēki ļoti uztraucas, nezina ko darīt, un ir nepieciešams izskaidrot, ka HIV ir ārstējams un kas jādara.

Uz jautājumu, kurās apkaimēs ir vairāk lietotāju, Agita skaidro, ka viņi seko narkotikām. Kur tās tiek izplatītas, tur ir lietotāji. Tomēr Bolderāja ir viens no epicentriem, kurā mobilajai brigādei vienmēr ir ko darīt.

Protams, var rasties pārdomas, vai ir pareizi palīdzēt cilvēkiem, kuri pārkāpj likumu, jo ne tikai narkotiku glabāšana un tirdzniecība, bet arī lietošana Latvijā ir aizliegta. Pirmais  atklāts lietošanas gadījums – administratīva atbildība, otrais mēneša laikā – jau kriminālatbildība. Varbūt risinājums ir ziņot par visiem, kas nāk mainīt šļirces, un jautājums būs atrisināts? Nebūs!

Balstoties uz savu un starptautisko pieredzi biedrības pārstāvji ir pārliecināti, ka tādejādi “lietotāji” noies pilnīgā pagrīdē, turpinās durstīties, bet nu jau ar lietotām šļircē, neveiks HIV testus, nelietos prezervatīvus, jo tam nebūs naudas, un HIV rādītāji “uzšausies vēl lielākā kosmosā”.

Veselības istabas un jauniešu izglītošana

Rīgā kopumā tiek veikts samērā plašs pasākumu komplekss, lai mazinātu saslimstību ar HIV. Vienu šo saslimšanu nevar izraut no kopēja sociālo jautājumu groza, kurā ir gan seksuālā audzināšana, gan narkotiku profilakse, gan darbs ar ielu bērniem un jaunatni kopumā, kā arī daudz kas cits. Galvaspilsētā ir veselības istabas, kurās iespējams veikt bezmaksas testus, ielās strādā sociālie darbinieki, jaunieši tiek izglītoti skolās.

Tieši jauniešu veselības pratība ir īpaši svarīga. Rīgas skolās notiek izglītojošas mācības par seksuālo veselību, HIV saslimšanas riskiem un līdzīgām tēmām. Turklāt ir sākta programma, lai īpaši apmācītu pedagogus. Šis ir vēl viens pierādījums, ka skolās būtu jāatgriežas pie regulārām mācību programmā iekļautām veselības mācības stundām, kurās jauniešus izglītotu gan par šīm, gan citām ar veselības aizsardzību saistītām tēmām. Dīvaini, ka ne visas skolas atsaucas RD Labklājības departamenta aicinājumam organizēt šādas mācību stundas. Turklāt neatsaucīgas ir apkaimes, kurā ir liels lietotāju skaits. Ir gadījumi, kad pēc šīm mācību stundām skola saņem kritiku no ģimenes, jo vecāki gribējuši šīs tēmas mājās skaidrot paši.

Profilakses tūrisms

Rīgā ir aptuveni puse no jaunajiem HIV saslimšanas gadījumiem. Šo statistiku papildina arī tā sauktais profilakses tūrisms no Pierīgas un tālākām pašvaldībām, kurās netiek veikta uzskaite un nodrošināta anonimitāte. Mazākās pašvaldībās, kur katrs pazīst katru, ir grūti noslēpt saslimšanas faktu, tādēļ cilvēki dodas uz Rīgu, kur anonimitāte tiek garantēta. Tātad šis ir vēl viens piemērs, ka Rīga rūpējas ne tikai par saviem iedzīvotājiem, bet arī valsti kopumā. To būtu jāatceras, domājot par izmaiņām pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda sadales principos.

Vēl aktuāls jautājums ir telpas, kurās pieņemtu pakalpojumu saņēmējus, šajā gadījumā “lietotājus”. Jautājums nav par to, ka Rīgai nav telpu, bet par to, ka neviens nevēlas kaimiņos iestādi, kuru regulāri apmeklē narkomāni. Diemžēl ir bijuši gadījumi, kad “lietotājs” apmaina šļirces un turpat pie ēkas ievada jauno devu. Kuri vecāki gribētu, lai viņu bērni aug šādas vietas tuvumā?

Tomēr šīs telpas ir vajadzīgas, jo tā ir palīdzības iespēja cilvēkiem, kuri nevēlas saslimt ar HIV. Tātad telpas ir  jāveido no kaimiņiem attālākā vidē, tomēr ne pilnīgā nomalē, kuru klienti neapmeklēs. Tas ir izaicinājums, pie kura jau strādā Rīgas pašvaldībā.

HIV nedzīvo uz citas planētas

Laiks, kad saslimušie ar HIV pamatā bija narkomāni un homoseksuāli vīrieši, ir pagājis. Tagad tas visvairāk izplatās heteroseksuālu kontaktu ceļā, īpaši jauniešu vidū. Riska grupa ir ielu bērni, ar kuriem jau pašlaik strādā sociālie darbinieki, tomēr šīs iespējas ir jāpaplašina. Jaunieši negrib saslimt un zina, ko vēlas, tomēr uzskata, ka viņos neieklausās. Būtībā visa ielu bērnu problēma lielā mērā balstās uz pieaugušo neieklausīšanos.

HIV nav AIDS, bet var par to kļūt, ja netiks savlaicīgi ārstēts. HIV jauno gadījumu samazināšana nav tikai stāsts par HIV, bet par sociālu ķēdi ar daudziem posmiem. Tomēr bezatbildīgi būtu noplātīt rokas, klusi pačukstot, ka tāda nu ir tā mūsu sabiedrība. Šim jautājumam ir jākļūst par prioritāti gan valsts veselības aprūpes politikā, gan pašvaldībās, turklāt katrā. Rīgā jāturpina darbs ar jaunatni skolās, ar ielu bērniem, jāatrod telpas, kur cilvēki var sanākt un kopīgi pārrunāt savas problēmas. Daudzi no viņiem ne tuvu nav laimīgi, ka lieto narkotikas, bet no tā vaļā netiek. Ja cilvēks patiesi to vēlas, ir metodes, kā palīdzēt. Pierīgas pašvaldībām vairāk jādomā par saviem rūpju bērniem, nevis jāpriecājas, ka viņi dodas uz Rīgu, tātad prom no acīm.

 

Autors ir Rīgas domes deputāts, Jaunā Vienotība

Komentāri (1)

Uldis.M42 16.05.2024. 14.07

Kā zināms, pidarasi ir zarnu infekciju un STS nēsātāji un izplatītāji. Ja padumjos laikos pret tiem nebūtu bijuši tik maigi sodi, šodien medicīna nebūtu tik noslogota.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu