Kā dzima Brīvdabas muzejs

Ir patiess prieks, ka, neskatoties uz Otro pasaules karu un varu maiņām, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir saglabājies un pastāv joprojām pie Juglas ezera un šogad varam atskatīties uz veselu gadsimtu latviešu tautas dzīvē. 20.gs. astoņdesmitajos gados man bija lemts muzejā strādāt, un tādēļ man ir jo lielāks prieks. Tobrīd par muzeja direktori strādāja Ausma Nesterova, kas bija ļoti aktīva un izdarīga direktore. Viņa viena no pirmajām starp Latvijas muzejiem panāca štata vienību, kas rūpētos par muzeja reklāmu un izdevumiem. Uz šo amatu bijušais draugs fotogrāfs un kino operators bija ieteicis mani. Un tā 1980. gadā es uzņēmos šo amatu.

Mans pienākums bija reklamēt muzeja pasākumus presē, radio un televīzijā, kā arī organizēt bukletu izdošanu, ko rakstīja muzeja zinātniskie līdzstrādnieki. Tā nu rakstīju laikrakstam Rīgas Balss garākus un īsākus rakstus un rakstiņus, informējot par pasākumu norisi Brīvdabas muzejā.

Pieaicināju  māksliniekus, kas gatavoja profesionālus gadatirgus plakātus, tie bija interesanti un gaumīgi, tos labprāt pirka piemiņai apmeklētāji un paši tirgus dalībnieki. Muzeja kolektīvs bija ļoti draudzīgs un cienīja savu “mammu”, tā mēs visi bijām iesaukuši direktori, jo viņa bija izdarīga un arī mūs mīlēja.

Jau kādu laiku biju iesācis apzināt un pētīt latviešu fotogrāfijas vēsturi, tādēļ izdomāju griezties pēc padoma pie muzeja dibinātāja Paula Kundziņa. Viņa adresi man laipni atvēlēja akadēmiķis Jānis Stradiņš, jo P. Kundziņš dzīvoja trimdā Kanādā, Halifaksā. Un tā 1981. gada 8. decembrī pienāca atbildes vēstule uz maniem jautājumiem sešu lappušu garumā. Tik garu vēstuli savā mūžā nekad nebiju saņēmis. Pauls Kundziņš manu lūgumu bija uztvēris un novērtējis ļoti nopietni. Vispirms viņš īsi izstāstīja, kā tapa Brīvdabas muzejs, un garāko vēstules otro daļu par fotogrāfijas vēsturi un paša piedzīvojumiem. Tā kā Kundziņa rakstītais nekad nav bijis publicēts, atļaušos nocitēt to kā pirmpublicējumu.

“…Kas attiecas uz BDM (Brīvdabas muzeju – red.) pie Juglas ezera, sniegšu īsu vēsturisku pārskatu par tā tapšanu. Doma par BDM vajadzību Latvijā mani nodarbināja jau kopš 1919. gada, kad kļuvu par docentu jaundibinātās Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, uzņemoties pasniegt arī divus teorētiskus priekšmetus, kas bija tieši saistīti ar BDM ideju: Latvijas tēlotāju mākslu (pareizāk būtu bijis to saukt par veidotāju mākslu) un Pieminekļu uzturēšanu. Abos šajos priekšmetos, noturot pārbaudījumu, prasīju no studentiem uzrādīt zināmu skaitu pašgatavotu skiču veidā zīmējumus vai fotoattēlus no objektiem, kas attiektos uz šiem priekšmetiem, lai modinātu interesi un spējas šādus objektus atrast un dokumentēt. Vairākkārt gadījies, ka viņi tādā ceļā izdarījuši vērtīgus jaunatklājumus.

Abu manu priekšmetu kodols bija Lavijas arhitektūra, bet it īpaši latviešu tautsaimniecība un tās iekārta, lai modinātu atziņu, ka ir nepieciešami tās pasargāt no bojāejas un saglabāt nākamajām ģenerācijām. Šo domu centos popularizēt arī ārpus uinversitātes. To cēlu priekšā otrā latviešu inženieru un tehniķu kongresā Rīgā 1922. g., bet jau agrāk, publicējot rakstu Jaunā Latvijā 1918. g. 7. un 8.nr. konkrētu priekšlikumu ierīkot Latvijā īpašu BD muzeju cēlu priekšā kādā referātā, kas vēlāk iespiests žurnālā Latvijas Saule 1927. g.

Pa šo laiku man bija izdevies daļu no maniem studentiem vasaras brīvlaikā iesaistīt ekspedīcijās uz noteiktiem novadiem, lai tur sistemātiski atzīmētu turienes sētu būvveidos to konstruktīvās un arhitektoniskās īpatnības. No šo ekspedīciju materiāliem sākām izveidot pie fakultātes savu Pieminekļu arhīvu, ko pārzināja subasistents L. Plauciņš. No šiem zīmējumiem izdevās iespiest 5 kopojumus ar nosaukumu Materiāli par Latvijas būvniecību. Kad 1923. g. pie Izglītības ministrijas bija nodibināta īpaša Pieminekļu valde, Arhitektūras fakultātes darbība šajā nozarē notika šajā iestādē. Būdams tajā LU pārstāvis arhitektūras jautājumos, pēc mana priekšlikuma 1924. g. nolēma Rīgas pievārtē iekārtot Brīvdabas muzeju.

1928. g. P.V-ei no Valsts zemes fonda piešķīra 70 ha lielu zemes gabalu (tagad tas paplašināts uz 97 ha) Juglas ezera austrumkrastā, kas bija apaudzis ar priežu mežu. Muzeja iekārtošanu tur uzticēja man. Sākās intensīva plānošana. Vidzemes sētu radot kā pirmo, nācās uz vietas piemērotus objektus sameklēt, tos iegūt, lietpratīgi nojaukt, materiālus pārvest uz BDM, lai tos tur no jauna sastādītu celtņu sakātojumā, kas raksturīgs Vidzemes sētām. Līdz 1932. g., kad muzeju atklāja apmeklētājiem, šajā sētā ietilpa šādas celtnes: sliets vārāmais namiņš, istaba, klēts, kūts, maltuve, bet riju novietoja savrup uzkalnā, atvērtu vējiem labības vētīšanai. Mani palīgi, muzeju iekārtojot, bija pa lielākai daļai mani agrākie studenti, kas darbojās p.V-ē, pat pēc arhitekta grāda iegūšanas. Daži no tiem kļuva arī par pētniekiem, kas savas atziņas par latviešu etnisko kultūru publicēja rakstos. No šiem censoniem minami K. Andermanis, P. Ārends, R. Legzdiņš, A. Teivens, O. Tilmanis (viņa diplomdarba temats bija BDM iekārta pie Juglas ezera). Daži no viņiem ir vēl tagad aktīvi šajā virzienā, daži ir aizsaukti mūžībā.

1925 .g. apceļoju Skandināvijas valstis, lai iepazītos ar šo zemju slavenajiem BDM-iem. Pirmie bijuši norvēģi, kas jau 1881. g. pārcēluši viduslaiku stāvkoku baznīcu no saviem ziemeļiem Bygddo salu Oslo tuvumā. Plaši kāds zobārsts ar saviem līdzekļiem ir izbūvējis BDM Lillihamarā. 1891. g. atvēra pasaulslaveno Skansenu, BDM Stokholmas agrākajos apcietinājumos, bet 1925. g. Zviedrijā tikpat kā katrā atšķirīgā novadā bija jau ierīkoti savi provinciāli BDM. Arī Somija centās šim principam sekot, bet centrālais BDM atradās uz Saurasaras salas pie Helsinkiem. Skandināvijas muzejos liela uzmanība ir pievērsta dažādām konservēšanas metodēm. Ar tām savos komandējumos uz Zviedriju dabūja iepazīties arī P. Ārends un J. Jaunzems. Latvijā mums nācās rīkoties ar ātrākiem paņēmieniem. Savu darbību, vadot BDM pie Juglas ezera, izbeidzu 1934. g., kad manā vietā stājas PV priekšsēdis arheologs prof. Fr. Balodis. BDM pārzinis tajā laikā bija arh. J.Jaunzems.”

Šobrīd 87 hektāru platībā muzejā ir uzstādīti 114 tautas celtniecības pieminekļi, kas precīzi un spilgti ataino latviešu tautas matojmu no 17. gs. Laikam Dievs ir stāvējis klāt, ka gadsimts ir godam aizvadīts.

 

Autors ir fotovēsturnieks