Tikai balss

Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 4

Gada labāko nekrologu piecnieka komisiju arī veido piecnieks: divi kritiķi, mākslas zinātniece, žurnālists un es. Un tas ir tikai sākums. Nākamgad par labākajiem atzītos nekrologus nodos lasītāju balsojumam kopā ar prozas un dzejas grāmatām pieaugušajiem, pusaudžiem un bērniem. Tas ir godīgi, bet novēloti — žanra aktualitātes, pievilcības un pieprasījuma dēļ akciju vajadzēja rīkot jau agrāk. Paprātosim, kā, laikam skrienot, izmainījusies realitāte, mūsu skatījums un reakcija uz nāves faktu: no Jona Biļūna līdz Arvīda Komska «trāpījumam».¹ No bērniem dāvinātā Ziemassvētku vilcieniņa, kas riņķo zem egles, līdz kravas auto zem egles Berlīnē. Ikdienā nāves ir kļuvis vairāk, un svarīgākais — tā kļūst ikdienišķa. Angela Merkele pēc terorakta ietērpās melnā un pasludināja: «Mēs atradīsim spēku, lai turpinātu dzīvot tādu dzīvi, kādu Vācijā vēlamies, — brīvībā, atvērtībā un vienotībā.» Teikumā ir divas kļūdas, kuras šo politiķi no posteņa nosēdina dīvānā: daudzskaitļa pirmā persona un vārds «vienotībā». Uzreiz pēc preses konferences, apsargu pavadīta, kanclere devās uz veikalu nopirkt šo to Ziemassvētkiem. Ap 100 eiro vērtajā iegādāto preču klāstā nebija gaļas. Tikai biezpiens, sviests, kartupeļi un konfektes Mon Chéri.

Tomēr man aizvien nav nekādas sajēgas, kāpēc tiku iekļauta nekrologu žūrijas grupā. Varbūt iemesls ir svarīgas literāras pazīšanās? Lēmumu varēja sekmēt arī manu eseju pesimistiskās tēmas, kas vienmēr grozās ap neizbēgamo nāvi. Bet varbūt (un tā gadās diezgan bieži) visu noteica nejaušība. Kā katrs pieklājīgs cilvēks vismaz reizi dzīvē paprāto par savu galu, tā ikviens apdomā arī to, kas būs pēc tam: nekrologs, apbedīšanas vieta, kapakmens, ziedi, sēru mielasta ēdienkarte, bērnu atmiņas, ienaidnieku gaviles (bērnu gaviles, ienaidnieku atmiņas). Mana draudzene poliete, piemēram, arī grib, lai uz viņas bēru galda nebūtu gaļas: tikai sēņu pīrādziņi un torte Jaunība. Bet uz kapakmens lai būtu rakstīts — dobranoc. Tāpat mēs prātojam, kāds dabasskats mūs ieskaus, kāda būs augsne, kādi vēji gaudos. Pat prātīgi cilvēki par to domā tā, it kā grasītos mazi kā rūķīši tos vējus no pelnu kastītes sadzirdēt… Pirms gada, Lielajā piektdienā, uzrakstījusi testamentu un parādījusi to kompetentai personai, nobrīnījos, ka pēc spēkā esošajiem noteikumiem nevarēšu tikt izbārstīta sev svētā vietā, kādu biju norādījusi pēdējās gribas rakstā. Izrādās, ka pelni jāaprok kapos. Starp citu, jau izdomāju, kā šo likumu vienkārši, bez kukuļiem, apiet, bet arvien vēl vēroju pasauli kā Rolands Kazls² — muti papletusi, apburta. Smirdīgas izgāztuves aizņem hektāru hektārus, pie konteineriem mētājas apgrauzti kauli, nosprāgušas žurkas, novalkātas kedas, melīgu un zaglīgu politiķu vēlēšanu reklāmas, viņu mājas izslējušās dabas rezervātos, bet pāris kilogramus parasta cilvēka pelnu ar vienu otru metāla gabalu no gūžām un zobiem nevar izbārstīt tur, kur viņš… kur pelni grib.

Līgumā rakstīts, ka katram komisijas biedram pienākas 200 eiro par ziņās pasludināto in memoriam tekstu vērtēšanu visa gada garumā — no septembra līdz septembrim. Un vēl tieši tikpat par paša uzrakstītu nekrologu, ja laimīgu sakritību rezultātā, tai gadā esot komisijā, nomirtu kāds tuvs cilvēks. Labāk gan, ja cilvēks izrādītos sabiedrībā pazīstams. Uzķēros ne tikai naudas dēļ. Lai gan tā ir svarīga. Nauda, puskrēsla un spa man īpaši iet pie sirds, tie man sniedz bērnībā neizbaudītu komfortu. Nu, izņemot puskrēslu — tā bija pieejama izprieca arī tad, kad vēl tikai iepazinu šo pasauli. Un tagad, nedēļas nogalēs, es bieži pieceļos sešos no rīta un mazliet paveru aizkarus, lai pirmā gaisma ievirpinātu fantāziju kā piespiesta podziņa veļasmašīnu. Bērnībā — stundās, kad diena saplūda ar nakti, mēdzu pārvērsties par lauvu, fikusu, indieti, mākoni, mēbelēm, par maigu zobārsti sev, akmeni un taureni. Centos sarauties maza kā ziepju gabals, smalciņa kā adata. Tātad tiekdamās pēc komforta, citiem vārdiem to varētu dēvēt arī par spa, — tagad izvēlos tikai tādus draugus, kas spēj mani iepriecināt. Viņiem pieder villas Itālijā, Kiprā. Vai vismaz Molētos, Ignalinā, Anīkščos. Un tevi, Aldona, un tevi, Daiva. Diemžēl arī tevi, Egī, tikai tāpēc… Man patīk vērot, kā Vidišķos aiz Sventājas lēni rietošā saule uz mirkli sastingst lapenē aiz tavu draugu izdzerto krāsaino pudeļu rindas, ko tu sauc par raudu mūri. Pēdējais saules stars visilgāk uzkavējas sambuka pudelē. Tuvojoties manis pašas nekrologam, varu, liekot roku uz sirds, ar nožēlu pavēstīt: es jūs izmantoju. Vispatīkamāk man bija pamosties rītos, kad aiz loga izpletās izkausēts (mājas apstākļos) Mičiganas ūdens alumīnijs. Čaloja Sventāja. Bet reiz Gardas ezerā ap uztūkušu akmeni peldēja septiņas foreles. Un it neviena, neviena paša cilvēka. Tikai es, kas viņus šeit atceras, neīstus, no ainām, fotogrāfijām, fantāzijas un filmu krēslas. Ala Pačīno varoni no Krusttēva, kad viņš dāvina nevainīgajai saderinātajai bieza pinuma zelta ķēdi; viņas krūtis man filmā atgādināja mazās Nidas kāpas. Grazie, prego.