Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Bija agrs rīts, un Aldo Viljaforas kungs vēl saldi gulēja, kad miegu iztraucēja spēcīga vārītas zivs smarža. Tā nebija gluži zupas smarža; lai tā būtu zupa, pietrūka garšvielu un zaļumu, un, protams, anīsa, ko Elena pilināja klāt it visam. Varbūt tā tomēr bija zupas smarža, taču pagalam plānas un bezgaršīgas zupas. Viljafora domāja, ka viņš sapņo.
Vairākas reizes apgriezies gultā no vieniem sāniem uz otriem un mēģinājis nobēdzināt galvu zem spilvena, Viljafora galu galā cēlās augšā. Apsēdās, pāris reizes dziļi ieelpoja, un šī pārpasaulīgā smarža, iesprukusi viņā pa degunu, izskrēja cauri barības vadam un apmetās kuņģī. Ko līdzīgu varēja sajust, kad pludmalē uzradās beigtas zivis un neviens nedēļām ilgi nelikās par tām zinis. Tās tur sapuva, un gaisā sabiezēja beigtas, samelnējušas gaļas smārds.
Smilšu pulkstenī uz naktsskapīša gandrīz visas smiltis vēl bija augšdaļā, dibendaļu sedza pavisam plāna kārtiņa. Bija sākusies jauna stunda, bet Viljafora neatcerējās, kad bija beigusies iepriekšējā un viņš bija apgriezis smilšu pulksteni otrādi. Taču nebrīnījās. Pēdējā laikā viņš nemanīja pat to, kā nakts pāriet dienā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.