Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 5
Daiļliteratūras tulkojumos reiz īsinātais un izgrieztais joprojām ir spēkā
Cenzūra ir gandrīz tikpat veca kā raksti. Gadsimtu gaitā tā bijusi mainīga, gan pievēršoties vienai vai citai jomai (reliģiskiem jautājumiem, seksualitātei, politikai), gan formas ziņā — paša darba vai autora pilnīgs aizliegums, «pareizi» skaidrojumi, izgriezumi, papildinājumi un manipulācijas. Visbiežāk cenzūru saista ar oriģinālteksta apstrādi, taču cenzūra vienmēr tikpat aktīvi ir nodarbojusies arī ar tulkojumiem.
Varētu domāt — kādi gan valsts noslēpumi būtu jāsargā pārcēlumos no citas valodas? Tomēr tekstu rediģēšanā cenzūrai ir cits pamatuzdevums: «izglābt» padotos no «nepareizām» domām un ideoloģiskām ķecerībām.
19. gadsimta sākumā mācītājs un literāts Mīlihs sagatavoja Jaunās Derības jaunu tulkojumu latviešu valodā. Mīlihs bija iedziļinājies veclatviešu rakstu valodas kļūdās un tulkojumā no sengrieķu valodas piedāvāja modernizētu variantu. Taču tulkojums pēc analīzes tika atzīts par neprecīzu, un tā drukātos eksemplārus iznīcināja. No jauna iespieda veco tulkojumu.
Savukārt 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pastāvēja cara laika cenzūrai raksturīgs unikāls «atklātums» — titullapas otrā pusē bija ieraksts ar datumu, kad cenzūra atļāvusi grāmatu izdot. Cenzori bija sabiedrībai zināmi — neiecietīgais Adrians Ruperts Rīgā un liberālais Mārtiņš Remiķis Pēterburgā. Nereti gadījās, ka pirmais grāmatu bija liedzis, bet otrais tās izdošanu atļāva.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.