Nav šaubu, ka augusts • IR.lv

Nav šaubu, ka augusts

Rūta Mežavilka. Tālāk. Neputns, 2022.
Sintija Kampāne, Domuzīme

Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 3

«Vispirms ir jāatnāk nedefinējamai sajūtai, ka — ir! Ir noformējies kaut kāds pamats, jēgas kodols, ap kuru var veidoties grāmatas ķermenis,»1 — tā dzejniece Rūta Mežavilka raksturojusi jebkuras grāmatas veidošanās apstākļus. Šopavasar kodolu un tekstuālu miesu ir ieguvis apgādā Neputns izdotais Mežavilkas ceturtais dzejoļu krājums Tālāk. 

Krājumu no iepriekšējās dzejas grāmatas Dz. šķir 12 gadi. Acīmredzot vajadzīgs laiks, lai izveidotos noteikts dvēseliskās dzīves izjūtas kondensāts un noturīga tekstuālā kompozīcija. Jau grāmatas nosaukums Tālāk norāda laika (un telpas) robežu, aiz kuras norises turpina pastāvēt citā kvalitātē. «mēs braucam tālāk, atstājot silto pieelpoto pilsētu / ar tās remdenajām gaismām / blokmāju logos kur ēd, mīlējas, dzer, sit, mirst / ļoti reti kad — dzimst / dodamies tālāk, vēl tālāk pirmsausmas iepelēkajā gaismā» (52). Krājumā dzejas cilvēks ir rezignēts un smeldzīgs, tomēr, sabalsojoties ar dzejnieces pirmajiem krājumiem Vēstules no Sālszemes, ikdienas dzīves vai poētisko romānu Dzimuši Latvijai, šajā krājumā īpaši izteikta ir dzīves īstenības un vienreizīguma izjūta uz mūžības robežas: «tas vairs nebūs mēģinājums / tas būs pa īstam, un aplausu nebūs» (9). 

Tāpat kā iepriekšējās grāmatās, arī krājumā Tālāk aizvien ir jaušama pilsētnieka — vērotāja atsvešinātā pozīcija: «kaut kur lēnām pulsē pilsēta a un pilsēta b / augstsprieguma līnijas piegādā tām siltumu, dzīvību, elpu» (14). Tomēr urbānā telpa aizvien vairāk mijas ar dabas klātbūtni. Redzam pilsētas nomalei raksturīgas ainavas. Tajās, smalkajām struktūrām apvienojoties ar raupjo faktūru, subjektīvi pietuvinātām niansēm — ar kosmisko attālinājumu, vēstures sazarojumiem — ar dabas viengabalainību, dzejas cilvēks rod izbrīnu par esamības ritējumu un pieredz dziļu skaistuma apjausmu (26). Līdztekus — neatgriezeniskā laika linearitāte, novecošanas klātesamība, kad, sajaucoties «smiltīm» un «laikam», atklājas gandrīz metafiziska, nepārejoša «dunoņa, dunoņa aiz meža» (38). 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu