Dienā, kad top šis raksts, Valsts asinsdonoru centra krājumos tikpat kā vairs nav 0 grupas asiņu, sarukuši arī A- krājumi. Par šīm izmaiņām centrs katru dienu informē savā mājaslapā un sociālajos tīklos. Jo arī pieprasījums katru dienu mainās — smagas operācijas, traģiskas avārijas, un, jā, asinis nepieciešamas arī atsevišķiem Covid-19 pacientiem. Ir tikās ar trim cilvēkiem, kuriem asiņu ziedošana kļuvusi par rituālu
Sirdsapziņas tīrībai
Agrāk asinis nodevu sešas reizes gadā, rūpīgi sekoju līdzi kalendārā, tagad to daru četras reizes gadā. Un vienmēr cenšos paņemt līdzi kādu, kurš zaudējis entuziasmu vai misijas apziņu, saka Edgars Andersons (38), tulks, starptautisko projektu vadītājs. Viņš asinis ziedojis vairāk nekā 80 reižu.
Kļūt par donoru iedvesmoja paša tēvs, kurš regulāri ziedojis asinis. «Atceros, ikreiz palīdzēju tēvam notīt no rokas marli, un tādos brīžos viņš man skaidroja, kā notiek asiņu ziedošanas process,» atceras Edgars. Divas nedēļas pēc dēla 18. dzimšanas dienas tētis aicinājis līdzi arī Edgaru. «Esmu no Saldus, un asinis ziedot gājām uz izbraukuma nodošanu Ugunsdzēsēju zālē. Pēc laika arī daži mani klasesbiedri jau bija sasnieguši 18 gadu vecumu un asinis ziedot gājām kopā,» stāsta Edgars. Drīz vien tas kļuvis populāri un puiši asinis ziedot gājuši palielā bariņā. «Savulaik mēdza uzskatīt, ka pēc ziedošanas jādzer saldais sarkanais vīns Kagors. Tā kā pēc donācijas asinsrite kļūst mazliet lēnāka, vīns ātri iesita pa galvu un labāk grieza,» smejas donors.
Foto no privātā arhīva
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.