Uzcelsim Ukrainu pa ķieģelim • IR.lv

Uzcelsim Ukrainu pa ķieģelim

2
Intars Rešetins. Fotom — Reinis Hofmanis
Agnese Meiere

Aktieris un režisors Intars Rešetins dažas dienas pēc kara sākuma kā brīvprātīgais devās uz Ukrainu, lai nogādātu humāno palīdzību un atvestu bēgļu ģimenes. Šobrīd viņš aicina iesaistīties arī informācijas karā, un tas jādara ikvienam no mums

Sākoties karam Ukrainā, Intars Rešetins nevarēja nosēdēt mierā, tāpēc iesaistījās brīvprātīgo kustībā. Sēdās pie busiņa stūres un brauca uz Ļvivu. Intars uzsver — es neesmu varonis, vienkārši cilvēks, kas cenšas palīdzēt. 

Šobrīd tādi gribam būt mēs visi — cilvēki, kas var un grib palīdzēt. Kā to izdarīt vislabāk? Intars iesaka sazināties ar organizācijām, kas situāciju koordinē un pārvalda, lai nevairotu haosu. Bet tikpat svarīgi šobrīd iesaistīties informatīvajā karā. Saukt lietas īstajos vārdos un pieprasīt to darīt arī citiem. Jo karš reiz ir tā situācija, kad viss patiešām ir melns vai balts, citiem toņiem un krāsām nav vietas. Intars aicina: «Centīsimies stāstīt un rādīt patiesību. Arī tā ir tikpat spēcīga cīņa kā fiziskā.» Viņš savējo izcīna teātra laukā, iestājoties pret dezinformāciju un garīgu aklumu.

Iesaistījāties ne tikai humānās palīdzības nogādāšanā uz Ukrainu, bet arī atvedāt uz Latviju vairākas kara bēgļu ģimenes. Kāpēc jums bija svarīgi to darīt?
Nevarēju vienkārši nosēdēt mājās, gribējās ne tikai spiest Like vai dalīties ar video, bet izdarīt ko reālu. Nepārprotiet, 21. gadsimtā karš ir arī informatīvajā telpā, un propagandas mašīnu, kas nāk no Krievijas puses, visiem spēkiem jāmēģina apturēt. Arī tas ir darbs, ko var darīt. Bet es gribēju kaut ko fiziski paveikt.

Biedrība Tavi draugi noorganizēja, ka mēs vieni no pirmajiem ar trim busiņiem nogādājām ukraiņiem humāno palīdzību. Mums bija kontakti ar robežsargiem Ukrainā, kuri jau visu bija noorganizējuši savā pusē. Izbraucām cauri visai Polijai, un pie Ļvivas viņi ļāva mums iebraukt Ukrainā. Tur neitrālajā zonā mūs gaidīja buss, kam varējām atdot humāno palīdzību — drēbes, ēdienu, degvielu. Ko nu varējām, un kas mums nāca prātā.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu