«Mēra bacilis nekad nemirst, nekad nepazūd. Tas var gadu desmitiem snaust mēbelēs un veļā, tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros, un varbūt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā.» Tā beidzas romāns hronika Mēris, kuru rakstnieks Albērs Kamī sarakstīja 40. gadu sākumā, bet izdeva tikai 1947. gadā pēc Otrā pasaules kara.
Romānā vēstīts par Orānu, mazu pilsētiņu Alžīrā, kura šausminošas sērgas dēļ tika izolēta no visas pasaules. Pēc gandrīz 80 gadiem jeb, pavisam precīzi, 2020. gadā Kamī romāns atkal kļuva par populāru dižpārdokli visā pasaulē. Tas notika tieši tad, kad slēdza nevis vienu vienīgu pilsētu, bet kad lielākā pasaules daļa izolējās pati no sevis.
Mēģinu atsaukt atmiņā to pavasara dienu, kad tika izziņota pandēmija. Atceros, bija vētra. Valmieras Drāmas teātrī tika atcelta izrādes Tilti pirmizrāde. Tovakar aizgāju gulēt agrāk, nekā ierasts, pirms tam uzdāvinot māsai pirmizrādes sakarā iegādāto dāvanu — priekšautu. Nemaz nenojautu, ka turpmākos pavasara mēnešos tas būs noderīgs, jo, vairoties no vīrusa baciļiem, pārstāju pusdienot kafejnīcā un ēdienu gatavoju mājās. Dodoties ar suni pastaigā pa mežu, pirku tikai līdzņemamo kafiju.
Iesākumā bija ziņas par tirgu, bruņnesi un neziņu. Kopā šie trīs elementi veidoja vienu rezultātu, nepārtrauktu ziņu plūsmu par nāvi Itālijā, Spānijā un citviet pasaulē, tā plūda nežēlīgā ātrumā. Tad mēs visi pēkšņi izrādījāmies pasaulē ar pavisam citiem — vīrusa diktētiem — noteikumiem. Ik dienu savā galvā atjaunināju vīrusa izraisīto nāves statistiku. Atceros nogurumu un dīvainu priekšnojautu, kuras izteikšanai arvien meklēju īsto vārdu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.