Latvijā izraudzītā maniere cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir radījusi apstākļus, kuros liela daļa iedzīvotāju bankām ir kļuvuši par vismaz vidēja vai pat augsta riska klientiem. Tie ir klienti, kuriem piemērojama regulāra uzraudzība un kuru tiesības rīkoties ar saviem finanšu līdzekļiem jebkurā brīdī uz aizdomu pamata var liegt uz ilgu laiku.
Risku novērtēšanas metodoloģija un plaši interpretējamās normas
Šobrīd viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kura dēļ cilvēki saskaras ar dažādām neērtībām attiecībās ar bankām, atrodas jau pašā pirmajā solī, proti, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) metodoloģijā, kur divos pielikumos ir noteiktas pazīmes, pēc kurām bankas darbiniekam ir jāpiemēro padziļināta klienta izpēte. Šajā metodoloģijā ir daudz subjektīvu un formālu pazīmju, kuras ir grūti sistematizēt un cilvēkam bez noteiktas profesionālās un dzīves pieredzes nav iespējams adekvāti izvērtēt. Tieši metodoloģijā ierakstītās pazīmes un to rezultātā radušās aizdomas, ir iemesls, kādēļ banku darbinieki nosūta ziņojumu Finanšu izlūkošanas dienestam (FID) par iespējami aizdomīgu klienta darījumu. Šis iesniegums parasti aizsāk garu un nogurdinošu bankas klienta cīņu ar Latvijas valsts iestādēm par savu finanšu līdzekļu atgūšanu un nevainīguma pierādīšanu.
Ja cilvēks ir pieķerts, izdarot noziegumu, un to ir iespējams pierādīt uz neapstrīdamu faktu bāzes, tad, bez šaubām, viņam ir jāsaņem likumā noteiktais sods. Tomēr Latvijas normatīvajā vidē fakti nav nepieciešami, ja ir iespēja izdarīt pieņēmumu uz aizdomu pamata. Virkne saistīto likumu normu ir balstītas uz tādiem plaši interpretējamiem jēdzieniem kā “iespējams, noziedzīgi iegūts”, “figurē”, “pietiekamā apmērā”, “visticamāk” u.tml. Atvērtu un vispārīgu juridisku jēdzienu izmantošana krimināltiesībās ir pieļaujama, taču to piemērošana ir saistīta ar vairākiem izaicinājumiem, proti, nodrošināt normu piemērošanas vienveidību, tiesiskumu un taisnīgumu. Šādi juridiskie jēdzieni rada plašas interpretācijas iespējas, turklāt to piemērošanas kvalitāte ir nesaraujami saistīta ar normu piemērotāju profesionalitāti un pieredzi.
Varētu teikt, ka pašlaik daži Kriminālprocesa likumā (KPL) ietvertie jēdzieni attiecībā uz noziedzīgi iegūtu mantu, tās izcelsmes pierādīšanu un samazināto pierādīšanas standartu ir jauni, un korekta to piemērošana prasa ļoti augstu juridisko zināšanu līmeni. Tieši šis aspekts rada lielākās bažas, jo nav pilnīgas pārliecības, ka normu piemērotāju juridiskās zināšanas jaunajos apstākļos ir pietiekamas. Rezultātā pastāv risks, ka personas tiesības uz taisnīgu tiesu vai uz īpašuma neaizskaramību varētu tikt pārkāptas.
Aizdomas un (ne)vainīguma prezumpcija
2017. gadā KPL tika veikti grozījumi attiecībā uz mantas izcelsmes pierādīšanu, nosakot, ka kriminālprocesā iesaistītajai personai, noliedzot mantas noziedzīgo izcelsmi, ir pienākums pašai pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību. Tas nozīmē, ka praksē ir ieviests apgrieztais pierādīšanas princips un, ja kādam ir radušās aizdomas, ka cilvēks “visticamāk” ir rīkojies ar “iespējams, noziedzīgi iegūtiem” līdzekļiem, viņš tiek uzskatīts par vainīgu līdz brīdim, kad pats nepierāda pretējo. Turklāt procesa virzītājiem sākotnējā kriminālprocesa izmeklēšanas stadijā prezumpcijas izteikšanai par naudas noziedzīgo izcelsmi pietiek nevis ar kriminālprocesā iegūtiem pierādījumiem, bet tikai ar FID ziņojumu, kurā secināts, ka personas bankas kontos veiktās darbības FID ieskatā atbilst noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas darbībām. Atsaucoties uz risku novērtēšanas metodoloģiju, faktiski jebkurš bankas pārskaitījums saskaņā ar NILLTPFN likumu ir atzīstams par darbību, kas atbilst legalizēšanas pazīmēm.
Tomēr uz personu pārnestais pierādīšanas pienākums ir cieši saistīts ar prezumētās noziedzīgi iegūtās mantas regulējumu, jo tas sāk darboties tikai pēc tam, kad ir izteikta prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi. Tātad vispirms ir jāizpildās vairākiem priekšnoteikumiem, piemēram, procesa virzītājs ir ieguvis pierādījumus, ka ir noticis mantiska rakstura noziegums, lai izteiktu aizdomas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, un vienlaikus ir pierādījis, ka mantas vērtība nav samērojama ar personas likumīgajiem ienākumiem. Tas izriet no nevainīguma prezumpcijas, kas paredz, ka pierādīšanas pienākums gulstas uz apsūdzētāju, un šo principu neviens nav atcēlis. Tomēr praksē diemžēl nākas novērot, ka šo principu piemērošanas secīgums netiek ievērots.
FID ziņojums pats par sevi nav pierādījums. Tajā ietvertā informācija ir pārbaudāma ar kriminālprocesuāliem līdzekļiem un metodēm, lai iegūtu objektīvus pierādījumus par ziņojumā aprakstītajām darbībām un gūtu pārliecību, ka mantas izcelsme ir noziedzīga. Tomēr praksē novērojamas situācijas, kad īsā termiņā pēc līdzekļu iesaldēšanas FID materiāli ar ziņojumu tiek nodoti Valsts policijā (VP) kriminālprocesa uzsākšanai un sākotnēji iesaldētie finanšu līdzekļi tiek arestēti, pamatojoties tikai uz FID ziņojumā norādīto informāciju.
Prezumpcijas piemērošana ir pieļaujama, ja tā ir samērīga un personai ir iespējams to atspēkot. Attiecībā uz spēkā esošo regulējumu rodas šaubas, ka tas būs izdarāms, jo rodas priekšstats, ka personām, visticamāk, tiks prasīts uzrādīt pierādījumus par ļoti seniem darījumiem, par kuriem dokumenti nav saglabājušies. Tāpat apsūdzētajai personai, kaut arī ir zināmi detalizētāki apstākļi par mantas izcelsmi, atšķirībā no izmeklēšanas iestādes nav pieejami tādi resursi, lai iegūtu nepieciešamos pierādījumus.
Turklāt ar grozījumiem KPL likumdevējs apzināti ir mainījis līdzšinējo praksi attiecībā uz pierādīšanas standartu, nosakot, ka zemāks pierādījumu standarts attiecībā uz mantas izcelsmes pierādīšanu ir pieļaujams un leģitīms risinājums. Taču pastāv risks, ka ar samazinātu pierādīšanas standartu, pierādot panta objektīvās puses pazīmi (mantas noziedzīgo izcelsmi), tiek pierādīta arī subjektīvās puses pazīme (izcelsmes apzināšanās), uz kuru būtu attiecināms tradicionālais pierādīšanas standarts “ārpus saprātīgām šaubām”. Līdz ar to var piekrist bijušajam Satversmes tiesas priekšsēdētājam Gunāram Kūtrim, ka samazinātais pierādīšanas standarts un apgrieztais pierādīšanas pienākums var radīt nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumus.
Vajag vienotu izpratni par banku uzraudzību un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu
Patlaban valsts institūcijām un politikas veidotājiem nav skaidras un vienotas nostājas par notiekošajiem procesiem, kas saistīti ar naudas līdzekļu legalizācijas novēršanu. Tādējādi ir radušies tādi apstākļi, kuros normāli nespēj strādāt neviens procesā iesaistītais. Ir nepieciešams izstrādāt normatīvo rāmi, kas būtu saprotams kā valsts iestādēm un finanšu institūcijām, tā izmeklēšanas un tiesībsargājošajām iestādēm, un tāpat arī banku klientiem un viņu tiesību aizstāvjiem. Finanšu sektora uzraudzību nedrīkst balstīt tikai uz aizdomām un nesaprotamām normām, kas praksē rada dubultus standartus.
Tajā pašā laikā uzskatu, ka īpaša uzmanība jāpievērš arī Latvijas tēlam. Pēdējā laikā tapušas vairākas publikācijas, arī starptautiskajā presē, par Latviju kā valsti, kas parādās dažādos ar naudas atmazgāšanu saistītos skandālos, kas negatīvi ietekmē visu Latvijas biznesa vidi kopumā. Valsts tēla maiņa ir tikpat svarīga kā cīņa pret noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem. Tomēr, to darot, nevajadzētu pazaudēt prātu.
Tāpat jāpievērš uzmanība nepieciešamībai pēc obligātas apmācības, zināšanu un kvalifikācijas līmeņa celšanas ar mērķi veidot vienotu izpratni par NILLTPFN likuma prasībām. Šīm apmācībām vajadzētu būt obligātām ne tikai juristiem, bet arī izmeklētājiem, tiesnešiem un uzraudzības iestāžu amatpersonām. Valstij ir jānosaka konkrēts apmācību modelis un atbildīgā iestāde, kas to spēs kvalitatīvi nodrošināt.
Pagaidām nav neviena komentāra