Šveices vēsturnieks Jans Rīdigers kādā esejā nesen uzsvēris, ka vārdam «Livonija» (Livland) ir daudz priekšrocību: tas ir unikāls un plaši pazīstams, asociējas tieši ar mūsu reģionu, asociatīvā ziņā tam nav negatīvu apgrūtinājumu. Viduslaiku Livonija 13.—16. gadsimtā aptvēra mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritoriju, bet vēlāk te pastāvēja Kurzemes hercogiste, Pārdaugavas hercogiste, Zviedru Vidzeme, Poļu Inflantija un Vidzemes guberņa. Uz visām šīm zemēm var attiecināt mācītāja Kristiana Kelha (1657—1710) 1695. gadā rakstītos vārdus, ka Livonija «esot dižciltīgo debesis, garīdznieku paradīze, svešinieku zelta bedre un zemnieku elle».1
Ingas Žoludes un igauņu rakstnieka, vēsturnieka Tīta Aleksejeva kopdarbs piedāvā vienu no latviešu literatūrā retajām versijām par Zviedru Vidzemes jeb Zviedru Livonijas laiku — 18. gadsimta sākumu, kurā dzima barokālas pārmērības, bet kari, mēris, bads un dažu monarhu savstarpējās cīņas veidoja fonu daudzu bāreņu, kalpoņu, audžubērnu dzīvei.
Lai arī balstīts reālu personu biogrāfijās un risinās Lielā Ziemeļu kara (1700—1721) periodā, literārais darbs laikmeta likumsakarību un vēstures faktu apjēgsmei dod maz. Piesaiste laikam un vietai ir svarīga, tomēr tā atklājas tikai kultūrvēsturiskās detaļās. Autori uzsver, ka stāsti ir literārās fantāzijas. Abiem stāstījumiem kopēja epizode risinās tā laika reģiona metropolē Rīgā. Tālākais sižets Martu (Skowrońska, citā versijā arī Rabe, precēta Krause, pareizticībā Katrīna, 1684–1727) aizved atpakaļ uz Alūksni, tad Maskavu. Bībeles tulkotāja igauņu valodā, mācītāja un zemnieku karaspēka vienības vadītāja Adriana Virgīnija (Adrian Verginius, Vergin, Virgin, 1663–1706) dramatiskais dzīves ceļš rit Tērbatas tuvumā, brīžam arī Tallinā un Otepē. Grāmatā klātesošs ir arī mācītājs, Bībeles tulkotājs Ernsts Gliks (1654—1705) un viņa ģimene. Tahs Swehtas Grahmatas teksti veclatviešu rakstībā ir prasmīgi iestrādāti vēstījumā un izmantoti arī grāmatas vāka noformējumā.
Stāsta sākumā Marta pavēsta: «Esmu uz sliekšņa, pati vēl nezinu — kāda.» Viņa ir mācītāja Glika kalpone, palīdze, bērnu pieskatītāja un ir pārliecināta, ka Dievs ir viņā, ka ar Dievu viņa kopīgi elpo un ēteriski sarunājas. Paļaušanās uz Dievu viņai palīdz pārdzīvot vēlākos likteņa triecienus. Pavisam jauniņo, tikko 16 gadus veco Martu autore šajā darbā apveltījusi ar tādu dzīves viedumu, kāds drīzāk raksturīgs pieredzējušiem cilvēkiem. Turklāt Marta spēj apzināti samierināties ar esamību noteiktos apstākļos, izprast vīrieša dzīves uzdevumu un aizrautību — lai tā būtu svēto tekstu pārcelšana citā valodā vai haosa radīšana pasaulē, tiekšanās pēc mazumiņa prieka vai pat kara sākšana un seksuāla izlāde pēc asiņainiem darbiem. Stāsta noklusētā daļa ir varones vispārzināmā biogrāfija — liktenis šo sievieti uznes Krievijas tronī kā ķeizarieni Katrīnu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.