Latviešu literatūras klasiķiem veltītajā sērijā Es esmu… iznācis pirmais — vairāk nekā 600 lappušu apjoma darbs Krauklis par Jāni Ziemeļnieku. Tajā atspoguļotas dzejnieka gaitas no brīža, kad viņš pēc opija atkarības ārstēšanas Šēnfelda klīnikā Rīgā dodas uz Valmieru pie savas māsas Alīdas ģimenes, līdz viņa pāragrajai nāvei 1930. gadā 33 gadu vecumā.
Ievadā tā autors Andris Zeibots atzīstas, ka pēc Ziemeļnieka stāstu krājuma Melnā dāma izlasīšanas saskatījis radikālu atšķirību starp šī autora dzeju un prozu; šajā pretrunā radis spēju ar viņu identificēties, jo tas ļāvis viņam izdzirdēt kādu «trešo balsi», kas radījusi iespēju piekļūt tuvāk dzejnieka psiholoģiskajam portretam. Varbūt tieši sarežģītā virsuzdevuma dēļ — iekļūt Ziemeļnieka psihē notiekošajā — vēstījums veidots hronoloģiski lineārs. Tajā kolorīti attēlotas vēsturiskas personības un notikumi, piemēram, Zentas Mauriņas un Konstantīna Raudives intelektuālais salons, kreiso arodbiedrību organizētā ģenerālstreika nemieri un to atmosfēra, apvienības Zaļā vārna bohēmiskie jampampi un Raiņa lugas Mīla stiprāka par nāvi sezonas atklāšanas pirmizrāde Dailes teātrī, kas izvēršas par simbolisku autora radītās dzīves izrādes ainu. Atspoguļota ne tikai tālaika sabiedrībā pastāvošā sociālā hierarhija, bet arī tikumi, vērtības, problēmas, cilvēku saskarsme un pāri visam — laika gars. Andris Zeibots veicis pamatīgu romānā atspoguļotā laikmeta priekšizpēti, un tas spilgti izpaužas tā laika leksikas lietojumā, sadzīves reāliju un pilsoniskās vides, cilvēku savstarpējās saskarsmes aprakstos.
Zeibots spējis arī parādīt Ziemeļnieka dzīves metafizisko realitāti — to acīm netveramo un pārlaicīgo eksistences daļu, kas atrodas starp varoņa domām, sapņojumiem un gaitām un viņa personiskajām debesīm, paradīzi un elli. Uzmanīgs lasītājs piedzīvo atskārsmi, ka nāvei un nebūtībai nav varas pār rakstnieka iztēli, kas dara pagātnes notikumus dzīvus. Romānā iepazīstam arī politiski un intelektuāli trauksmainu laiku Latvijā, kas stāstījumā izfiltrēts cauri autora un galvenā varoņa apziņas sietam neatkārtojamā psiholoģiskā saslēgumā.
Ziemeļnieks ir atzīts sava laika mīlas liriķis, tomēr pats daiļrades process romānā atspoguļots maz. Lielākā daļa veltīta psiholoģiskām galvenā varoņa apziņas spēlēm un reakcijām uz raibajiem dzīves notikumiem, ne dzejoļu tapšanas mehānisma izpētei. Izcili parādīta Ziemeļnieku pastāvīgi mokošā atkarība, apziņas fragmentēšanās opija reibumā, kad tā ar dēmonisku spēku darbojas caur Dubultnieka, mīļotās un iekārojamās sievietes-vīzijas-kārdinātājas Haijalijas un Edgara Alana Po Kraukļa tēlu. Pieļauju, ka tik niansēti pietuvoties dzejnieka saplosītajai psihei līdzējusi arī paša autora atkarības pieredze. Viņš atzīst, ka «romāns vairāk ir par psihes problēmām nekā par tā laika problēmām, nevis par dzejas un literatūras problēmām». «Šeit ir pētījums, kas notiek ar to cilvēku.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.