Mani pēdējā laikā aizvien vairāk māc sajūta, ka rakstniekiem nevajadzētu lasīt lekcijas — ne tikai tāpēc, ka to gatavošana pārlieku līdzinās mājasdarbu pildīšanai, bet arī tāpēc, ka rakstniekiem patiesībā nav nekāda īsta kompetenču lauka, ja neskaita, protams, viņu aroda stiķus, ko tie parasti apspriež nelabprāt. Sakot, ka rakstniekiem nav nekāda īsta kompetenču lauka, es viņus nepazeminu, bet gan norādu uz acīmredzamo. Rakstnieki, jo īpaši prozaiķi, ir vieni no pēdējiem dižajiem erudītiem. Ja es būtu zobārste, kas uzrunā citus zobārstus, vai santehniķe starp santehniķiem, no manis, iespējams, varētu kaut ko iemācīties. Taču patlaban — ko gan es tādu varētu pasacīt, ko jūs jau klusībā nezināt? Tomēr, būdama rakstniece — un neraugoties uz to, ka starp rakstnieku dieviem un aizstāvjiem ir gan daiļās mūzas, gan negodīgais krāpnieku un zagļu dievs Merkurs —, es bieži, vismaz iztēlē, nonāku tādās situācijās, ko uzskatu par nosodāmām. Tā nu es šeit sniedzu ja ne lekciju, tad vismaz kaut ko, kas, acis piemiedzot, var tikt par tādu uzdots.
Burves ar aptraipītām rokām: sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā
Ilustrācija — Sanita Skalbe
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.