Krājums Ērti pārnēsājami spārni ir dzejnieces Katrīnas Rudzītes (pazīstama arī kā Katrīna Kuduma) otrā dzejoļu grāmata. 2015. gadā iznāca debijas grāmata Saulesizplūdums, par ko autore saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā spilgtākā debija.
Noskaņa krājumā — reizumis sāpīgi nospriegota ar saasinātu esības uztveri, lai gan izteiksmei piemīt vieglums, trauslums. Labu saspēli ar saturisko noskaņu veido grāmatas noformējums (Annijas Grosas dizains), lai gan Rudzītes dzejas tekstu gaismēnu spēlēm labi piederētos arī pērļaini pelēki toņi, noskumušas, sadrūmušas jūras krāsas vāki. Taču grāmatas dizaina krāsas iezīmē pretmetus ar nopietnu semantisko slodzi — sarkanais kā kaisle, asinis vai agresivitāte, bet melnais — kā nāve, enigmātiskais, dziļais, bezgalīgais, neizdibināmais.
Krājuma teksti iemieso centienus saglabāt iekšējo līdzsvaru irstošā, ārdošā pasaulē. Šie dzejoļi ir arī stāsti par to, kā dzīvot un izdzīvot savā galvā, sadzīvot ar tās tumšākajās dzīlēs mītošo bažu, māžu un šausmu karalisti, kas mēdz izlauzties virspusē un sāpīgi, šausmīgi atgādināt par sevi. Par to, ka reizēm galvā ir balsis, vesela polifonija, tomēr jācenšas saglabāt kaut kādu normalitāti. Dzejas terapija — dzejoļi gan kā mēģinājumi aiziet prom no sevis, gan no jauna atrast nozaudēto ceļu atpakaļ pie sevis.
Tikai paņemot rokās dzejas krājumu, lapojot tekstus, apziņā uznira sajūta par sava veida tuvību Annas Auziņas poētikai. Nākamais atklājums: izrādās, tieši dzejniece Auziņa ir šī krājuma redaktore. Tātad intuitīvā apjauta izrādījusies pamatota. Tāpēc gan kā zināms pārsteigums, gan arī kā loģisks apliecinājums redaktores un dzejnieces visai ciešajai saiknei šķiet Rudzītes krājumu noslēdzošais dzejolis manifests: «izlaidumā tizli turētais puķu pušķis / nevarēšana saņemties / (..) skandāls klases ekskursijā / (..) pārsaldinātā skolas ēdnīcu un slimnīcu tēja / neaplietie istabas augi / visas nokavētās tikšanās pārpratumi un neuzrakstītās ziņas» (76). Tas sabalsojas ar ievaddzejoli Auziņas krājumā Es izskatījos laimīga (2010), kurā liriskā «es» (visu pārredzošā autores balss) pretendē uz lasītāja pieredzes šifrēšanu, «preparēšanu» un atmiņu restaurēšanu savā dzejā, solot lasītājam visai tiešu, pat atkailinātu sastapšanos ar viņa paša pieredzē esošām sajūtām, reiz izdzīvotām situācijām, dziļi slēptām, bet arhetipiskām pieredzēm. Interesanti, ka Auziņai šis dzejolis kalpoja kā krājuma prologs, savukārt Rudzītes attāli radniecīgais teksts krājumu noslēdz.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.